AIZ PRIEKŠKARA: Krievijas sarkanās līnijas aizvien vairāk izplūst

Iepriekšējā nedēļa Krievijas propagandistu ideoloģiskajā frontē pagāja bez pārsteigumiem. Kā jau to varēja prognozēt, visu nedēļu propagandisti nenogurstoši apsprieda dronu uzbrukumus Maskavai un uzbrukumus Belgorodas rajonam, īpaši Šebekinas pilsētai. Kā jau ierasts, skanēja kareivīgi draudi noslaucīt no zemes virsas Harkivu, no kuras tika veikti uzbrukumi, tāpat tika paziņots, ka ar šiem uzbrukumiem NATO gatavojas trešajam pasaules karam ar Krieviju. To visu papildināja paziņojumi, ka Krievija varēs mierīgi dzīvot tikai tad, kad Ukrainas kā valsts vairs nebūs.

Tajā pašā laikā par Krievijas uzbrukumiem Ukrainai un nogalinātajiem civiliedzīvotājiem, arī divus gadus vecu meitenīti, tika stāstīts tikai tas, ka uzbrukumi tiekot veikti tikai pa militāro infrastruktūru. Kā zināms, 3.jūnija vakarā Krievijas raķete trāpīja starp divām dzīvojamajām ēkām Podgorodnijas rajonā, kas ir Dnipro priekšpilsēta. Uzbrukuma rezultātā mira divus gadus veca meitenīte, kuras līķi no gruvešiem izvilka 4.jūnija rītā. Ievainoti tika 22 cilvēki, no kuriem pieci bija bērni. Atsaucoties uz notikušo, Krievijas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka ir veikts uzbrukums rūpnīcai, kurā tiek komplektētas bezpilota lidmašīnas un nekādu civiliedzīvotāju upuru neesot.

Lai visā pilnībā saprastu Krievijas propagandas darbību, tikpat svarīgs, kā tas, par ko ziņo, ir tas, par ko stāstīts netiek. Svētdien, 4.maijā, visā valstī notika atbalsta mītiņi Krievijas opozicionāram Aleksejam Navaļnijam, kurš joprojām atrodas apcietinājumā. Krievijas varas iestādes arestēja krietnu skaitu cilvēku, kas publiski izteica savu atbalstu opozicionāram. Tajā pašā laikā Krievijas valsts televīziju ziņu raidījumos tas vispār netika pieminēts, it kā šādu protesta akciju nemaz nebūtu bijis. Līdzīgi kā ar režisores Jevgeņijas Berkovičas arestu, par kuru netika ziņots, un klusēšanu par opozīcijas līderim Vladimiram Kara-Murzam piespriesto cietumsodu.

Vienlaikus propagandisti klāstīja, cik ļoti veiksmīgi saziņā ar vietējām varas iestādēm norit Belgorodas iedzīvotāju evakuācija. Savukārt laikraksts “Deutsche Welle”, atsaucoties uz sava korespondenta sarunām ar Belgorodas iedzīvotājiem, rāda pavisam citu ainu. “Evakuācija tika organizēta ļoti slikti, tā drīzāk bija tikai mutiska. Es nevarēju sazināties ar norādītajiem uzticības tālruņa numuriem. Dzirdēju numura sastādīšanas signālu un balsi, kas saka: “Lūdzu, uzgaidiet. Jūsu sastādītais numurs pašlaik nav pieejams.” Man bija jāmeklē cilvēks, kurš varētu mani izvest,” laikrakstam atklāj Belgorodas iedzīvotāja Svetlana. Tāpat sarunās ar Vācijas laikrakstu vairāki Šebekinas iedzīvotāji, protams, anonīmi, bet pauduši nosodījumu karam un norādījuši, ka Krievijai vajadzētu atdot okupētās Ukrainas teritorijas, ieskaitot Krimu.

Traģikomiski šķiet tas, ka, līdztekus uzbrukumiem Belgorodai, vēl viens plaši apspriests temats, kuram propagandisti pievērsa neproporcionāli lielu uzmanību, bija ASV prezidenta Džo Baidena neveiksmīgais klupiens Gaisa spēku akadēmijas izlaiduma ceremonijas laikā, aizķeroties aiz smilšu maisa. Šis sižets tika demonstrēts atkārtoti vairākas dienas un, piemēram, raidījumā “60 minūtes” trīs stundu laikā to rādīja trīs reizes. Ap šo notikumu tika savītas visādas sazvērestības teorijas, apgalvojot, ka Baidens “de facto” nemaz nav ASV prezidents un patiesībā valsti pārvalda kāda anonīma “banda” vai “sekta”, kurai arī esot visas iespējas lemt par kodolieroču pielietošanu. Faktiski Krievijas sabiedrībā tiek radītas bažas, ka Amerikā ir zināms varas vakuums, kas varētu tikt izmantots, lai Krievijai uzbruktu ar kodolieročiem. Kā ķirsītis uz tortes izskanēja aforisms: “Ļeņins bija dzīvs, ir dzīvs un būs dzīvs, bet Baidens krita, krīt un kritīs.”

Fašisti uzbrūk Krievijas pilsētām

“Ukranacisti” ar savu aizjūras saimnieku svētību uzbrūk Krievijai, nogalinot civiliedzīvotājus. Tas apliecina, ka Ukraina ir teroristiska un fašistiska valsts. Tāds ir galvenais propagandistu vēstījums sabiedrībai saistībā ar dronu uzbrukumu Maskavas daudzdzīvokļu namiem un triecieniem pa Belgorodas apkārtni. Tajā pašā laikā interesanti ir tas, ka salīdzinājumā ar vēstījumiem pirms divām nedēļām, kad notika pirmais uzbrukums Belgorodai, krievu draudi ir kļuvuši mērenāki. Ja pirms divām nedēļām tika baidīts ar triecieniem pa Aļasku un teikts, ka tikpat daudz raķešu, cik tiek izšauts pa Krievijas pilsētām, tiks raidīts atpakaļ uz tām valstīm, kas ieročus piegādājušas, tad aizvadītās nedēļas retorika bija pieklusinātāka un kodolieroču žvadzoņa mazinājās.

Tā vietā propagandisti Krieviju pasniedza kā svēto mocekli, apgalvojot, ka NATO gatavojas trešajam pasaules karam. Vienlaikus Krievija tika salīdzināta ar Izraēlu, kuru apdraud palestīniešu teroristi. Tikai Krieviju apdraudot Ukraina kā teroristiska valsts. Raidījumos izskanēja, ka Izraēla ir pilnīgi pamatoti okupējusi Golānas augstienes, jo no tām tika apšaudīta Izraēla. Tādējādi, protams, tika vilktas nepārprotamas paralēles ar Krievijas veikto Ukrainas iekarošanu, lai to leģitimizētu.

Tajā pašā laikā Kremļa ideologu vēstījumi ir samērā atšķirīgi. Radikālie personāži, kā, piemēram, Vladimirs Solovjovs, Olga Skabejeva un Krievijas Valsts domes deputāts un atvaļinātais ģenerālis Andrejs Guruļovs pauda, ka Krievijas atbildei jābūt asimetriskai, proti, daudz nežēlīgākai, un Harkivas apgabals ir jānoslauka no zemes virsas. Tāpat Solovjovs uzsvēra, ka šie uzbrukumi ir pārsvītrojuši jebkādas sarunu iespējas ar Ukrainu, jo ar teroristiem nevar būt nekādas vienošanās. Ar radikāliem izteicieniem slavenais “politologs” Vitālijs Tretjakovs pauda, ka Ukrainai kā valstij nav nekāda attaisnojuma pastāvēt. Vēsturiski tādas valsts nekad neesot bijis un arī nākotnē tai nav jābūt.

Savukārt propagandiste Margarita Simonjana it kā samiernieciski, tomēr absolūti demagoģiski klāstīja savus Ukrainas okupācijas plānus. Proti, viņas skatījumā vislabākais risinājums kara izbeigšanai būtu referendumi visās Ukrainas teritorijās, kurās iedzīvotāji varētu nobalsot, vai tie vēlas dzīvot Ukrainā vai pievienoties Krievijai. Tās teritorijas, kuru iedzīvotāji nevēlēsies pievienoties Krievijai, agresorvalstij arī nevajagot, taču tos iedzīvotājus, kuri vēlas dzīvot Krievijā, nedrīkstot atdot saplosīšanai Ukrainas “neonacistiem”.

Līdztekus Simonjana uzbūra tādu alternatīvās realitātes ainu, kuru apskaustu pat Gēbelss. Proti, Simonjana klāstīja, ka atšķirībā no Rietumvalstu kādreizējām impērijām Krievijas impērija nekad nav apspiedusi un asimilējusi tai pievienotās tautas. Gluži pretēji, Krievijas impērija esot nodrošinājusi, ka visas tai pievienotās tautas varot attīstīt savu kultūru un valodu. Simonjana uzsvēra, ka viņas dzimtajai Armēnijai pievienošana Krievijai esot bijis labākais iespējamais attīstības un izaugsmes scenārijs.

Sagrauj mītu par neuzvaramo armiju

Starptautiskie analītiķi norāda, ka dronu uzbrukumus Maskavai un triecienus pa Belgorodu Kremlis cenšas iztēlot kā nenozīmīgus. Tam ir savi iemesli. “Deutsche Welle” atsaucas uz Putina oficiālo pārstāvi Dmitriju Peskovu, kurš par dronu uzbrukumu vien norādījis: “Tas noteikti nevar ietekmēt speciālās militārās operācijas gaitu.”

Starptautiskās politikas analītiķe Tatjana Stanovaja atzīmē, ka Putina stratēģija ir nelokāma – kur vien iespējams klusēt, neveiksmes pasniegt kā panākumus un nekoncentrēties uz ukraiņu uzbrukumiem. Tad nebūs jāreaģē vai jāattaisnojas. Stanovajas ieskatā arī uz šiem “negadījumiem” Putins reaģē pēc pārbaudītā principa: netaisīsim no mušas ziloni. Tomēr Stanovaja norāda, ka Putins spēlējas ar uguni, jo sabiedrība vēlas redzēt spēcīgu līderi, bet tas pašlaik izskatās apjucis un bezpalīdzīgs.

Kādreizējais Putina runu rakstītājs un politikas analītiķis Abass Galjamovs “Telegram” kanālā ir rakstījis: “Reidi Belgorodā pilnībā sagrauj mītu par Putina neuzvaramo armiju. Viņi ne tikai nezina, kā virzīties uz priekšu, bet arī tikpat slikti aizsargājas. Nekas tā nevar iznīcināt sabiedrības atbalstu autoritārai valdībai kā tās vājums.”

Interesanti, ka starptautiskās domnīcas “Kārnegi miera fonds” mājaslapā atrodams raksts ar zīmīgu virsrakstu “Kāpēc Krievijas režīms ignorē dronu uzbrukumus Maskavai?”. Rakstā teikts, ka pēdējo mēnešu notikumi (Darjas Duginas slepkavība, atkāpšanās no Harkivas apgabala, ukraiņu uzbrukums Kerčas tiltam, Hersonas zaudējums, nāvējošs raķetes trieciens Krievijas pagaidu militārajai bāzei Makijivkā utt.) pierādījuši, ka Kremļa sarkanās līnijas vai nu nekad nav pastāvējušas, vai arī kļuvušas ārkārtīgi fleksiblas. Varas iestāžu reakcija uz visiem šiem notikumiem bija vairāk vai mazāk vienāda: noniecināt notikuma nozīmi, iztēlot Krieviju kā upuri un depolitizēt problēmu. Turklāt tas viss notiek bez jebkādas Putina publiskas iesaistīšanās.

“Valdības pasīvajai reakcijai uz bezpilota lidaparātu uzbrukumiem ir trīs galvenie iemesli: Putina ticība cilvēku izturībai, varas iestāžu centieni demonstrēt savas “veiksmes” un Krievijas objektīvais militārās gatavības trūkums efektīvi reaģēt uz šādiem uzbrukumiem. Krievijas sistēmā vainots tiek tas, kurš pirmais ceļ trauksmi. Vieglāk ir visu noklusēt, nekā atzīt savu ievainojamību. Taču šīs taktikas problēma ir tā, ka tai ir savas robežas. Cilvēki vēlas redzēt spēcīgu vadību, taču šobrīd šī vadība izskatās arvien bezpalīdzīgāka un apmulsusi,” raksta “Kārnegi miera fonds”.