LETA
Pagājušās nedēļas Krievijas propagandas vēstījumi bija krievu pasaules mesiānisma pārpilni. Kremļa ideologi par nedēļas galveno notikumu pasludināja 28.novembrī notikušo Viskrievijas nacionālo sapulci patriarha Kirila vadībā, kurā programmatisku runu teica arī krievu pasaules svēto kārtā, vēl dzīvam esot, ieceltais Krievijas prezidents Vladimirs Putins.
Vienlaikus krievi, kā ierasts, lielījās ar neesošām un izdomātām uzvarām frontē un solīja drīzu Ukrainas sakāvi.
Starp meliem un noklusēto
Līdztekus runām par vērtībām un Krievijas kā visas cilvēces glābējas misiju dominēja stāsti par to, cik slikti frontē klājas Ukrainas bruņotajiem spēkiem, un faktos nebalstīti apgalvojumi, ka ukraiņu karavīri masveidā padodas gūstā. Traģiski un nožēlojami izklausījās “vojenkoru” ziņojumi no frontes par krievu varonīgajām uzvarām, zinot Rietumu militāro analītiķu faktos balstīto secinājumu, ka novembris bija Krievijai sliktākais mēnesis kopš kara sākuma. Proti, aizvadītajā mēnesī Krievijas karaspēka zaudējumi ir salīdzināmi ar Pirmajā pasaules karā ciestajiem zaudējumiem, kad impēriskā Krievija dienā zaudēja vidēji 1100 karavīrus. Mūsdienu Krievijas Federācija pagājušajā mēnesī katrās 24 stundās zaudēja 900 karavīrus.
Neiztrūkstoša bija arī krievu žēlošanās, ka Ukraina nevēlas miera sarunas, kurām Krievija esot gatava jebkurā laikā. Tiesa, krievi paši uzsver, ka miera sarunas iespējamas tikai uz Krievijas noteikumiem, kas paredz, ka Ukraina agresoram atdod ne tikai Krimu, bet arī Donbasu, un valstī notiek politiskā režīma maiņa, kā arī Ukraina atsakās no nodoma pievienoties NATO. Putins aizvadītajā nedēļā vairākkārtīgi uzsvēra, ka Donbass vēsturiski ir neatņemama Krievijas sastāvdaļa un tā iekļaušana Ukrainā esot bijusi vēsturiska kļūda.
Tāpat vēl viens “karstais” temats bija it kā ļoti dziļais konflikts starp Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieku Valēriju Zalužniju. Propagandisti apgalvoja, ka Zelenskis esot atcēlis nākamā gada prezidenta vēlēšanas, lai neļautu tajās uzvarēt Zalužnijam. Līdz ar to krievi Zelenski pasludināja par diktatoru un pielīdzināja Musolīni (fašistiskās Itālijas diktators).
Tajā pašā laikā ietekmīgais izdevums “Politico” aizvadītajā nedēļā rakstīja, ka Ukrainas parlamenta Augstākās Radas priekšsēdētājs Ruslans Stefančuks intervijā izdevumam noraidījis baumas par spriedzi starp valsts valdību un tās augstāko militāro pavēlniecību. Stefančuks norādījis, ka Krievija dara visu, lai sašķeltu Kijivas vienotību pēc Maskavas pilna mēroga iebrukuma. Viņš uzsvēra, ka neesošā konflikta starp Zelenska un Zalužniju nemitīga aktualizēšana ir Krievijas propagandas sastāvdaļa.
Kā vienmēr, zīmīgi un interesanti ir tas, par ko propaganda klusē. Neraugoties uz ilgstošajām un nemitīgajām pūlēm dēmonizēt LGBT kustību un stāstiem par “sātaniskajiem” Rietumiem, kurus apsēduši kvīri, nedz ziņās, nedz propagandas raidījumos netika ziņots par to, ka Krievijas Augstākā tiesa ir lēmusi par ekstrēmistisku pasludināt starptautisko LGBT kustību, kam būs katastrofālas sekas uz Krievijā dzīvojošiem homoseksuālajiem cilvēkiem. Viens no skaidrojumiem, kādēļ tas tika noklusēts, nevis triumfāli izziņots, ir tas, ka propagandistu vēstījumos LGBT kustība tiek asociēta tikai un vienīgi ar Rietumiem, bet Krievija ir tīra no šīs “nešķīstības”.
Turklāt propagandistiem tīk Krieviju iztēlot kā miera un tolerances saliņu trakojošajā Rietumu vardarbības un agresijas okeānā. Līdz ar to šajā stāstā neiederas ziņas par kādām represijām no valsts puses. Lai labticīgos Krievijas ļaudis lieki nesatrauktu, varas kontrolētie mediji neziņo nedz par tiesas prāvām pret politiskajiem ieslodzītajiem, piemēram, Krievijas ziņu izlaidumos nebija ne vārda par opozicionārajam aktīvistam Vladimiram Kara-Murzam piespriesto 25 gadu cietumsodu, nedz vēršanos pret LGBT kustību. Tā teikt, viss ļaunais ir tikai un vienīgi Rietumos, Krievijā viss ir mierīgi, un Krievijas vara ir laipna un miermīlīga. Propagandisti ir izvēlējušies klusēt par represijām pret citādi domājošajiem un tās neizmantot kā ideoloģiskās cīņas ieroci, jo saprot, ka gudrāk ir neziņot par jebkādu disidentismu Krievijas sabiedrībā. Līdz ar to ir tikai pašsaprotami, ka televīzijas ziņu izlaidumos ne ar vārdu netika pieminēts arī sprādziens Baikāla-Amūras maģistrāles garākajā tunelī, par kuru ukraiņu mediji, atsaucoties uz avotiem, vēsta, ka to sarīkojis Ukrainas Drošības dienests.
Gebelsa propaganda Krievijas televīzijā
“Cilvēks vienmēr jūt nepieciešamību nomazgāt rokas pēc tam, kad ir spiests saskarties ar ASV intervences metodēm. Tas ir tik nepatīkami un netīri, ka jānodreb. Kad pa radio dzird ebreju vadītās pasaules plutokrātijas dievbijīgās muļķības vai lasa to presē, atliek tikai ieskatīties, kas aiz tā stāv, lai izjustu žēlumu par cilvēces ciešanām. Tas, ka šādam cilvēkam ir nekaunība mūs tiesāt, piesaukt Dievu un pasauli kā lieciniekus viņa nodomu tīrībai, kūdīt karu un sūtīt nevainīgus cilvēkus, dziedot “Uz priekšu kristiešu karavīri”, cīņā par viņa netīrajām finansiālajām interesēm, var tikai piepildīt ikvienu, kam ir pat visprimitīvākā pieklājības izjūta, ar visdziļākajām šausmām. Ja pasaulē būtu tikai tādi cilvēki, nāktos noniecināt visu cilvēci,” tā 1941.gadā par ASV prezidentu Franklinu Rūzveltu izteicās nacistiskās Vācijas propagandas ministrs Jozefs Gebelss.
Ja šajā Gebelsa citātā vārdu “ebreju” aizstātu ar “ukraiņu”, tas pilnībā iederētos mūsdienu Krievijas propagandas vēstījumā, kas, tāpat kā nacistiskā Vācija, ir apsēsta ar savu mesiānisma apziņu. Vācija, sākot Otro pasaules karu, apgalvoja, ka tā cīnās par visas cilvēces laimi un iestājas pret ebreju “sazvērestību”. To pašu dara Krievija, tikai grēkāža lomā vairs nav ebreji, bet ukraiņi. Tāpat kā Hitlera Vācijas, arī Putina Krievijas identitāti un ideoloģiju veido savdabīgs pasaules glābēja un upura vienlaicīgs mistrojums. Proti, ja Vācija bija “ebreju vadītās pasaules plutokrātijas” upuris un vienlaikus kristīgās civilizācijas glābēja, tad mūsdienu Krievija sevi identificē tieši tāpat, tikai ebreju vietā ir ukraiņi.
Lūk, vēl viens Gebelsa citāts, kuru, aizstājot ebrejus ar ukraiņiem, atražo Krievijas propagandisti: “Ja ebreji uzvarētu šajā karā, cilvēce iegrimtu mūžīgā tumsā, tā iekristu blāvā un primitīvā stāvoklī. Viņi ir šī postošā spēka iemiesojums, kas šajos briesmīgajos gados ir vadījis ienaidnieka kara vadību cīņā pret visu, ko mēs uzskatām par cēlu, skaistu un saglabāšanas vērtu. Tikai šī iemesla dēļ ebreji mūs ienīst. Viņi nicina mūsu kultūru, ko viņi uztver kā pārāku viņu nomadu pasaules uzskatam. Viņi baidās no mūsu ekonomiskajiem un sociālajiem standartiem, kas neatstāj vietu viņu parazītiskajiem centieniem.”
Šausminošās paralēles starp nacistu un mūsdienu Krievijas propagandas vēstījumiem aktualizēja 28.novembrī notikusī Viskrievijas nacionālā sapulce, kuras uzmanības centrā bija krievu pasaule. Zīmīgi, ka Putins sapulci uzrunāja no sava kabineta ar video starpniecību, neuzskatot par vajadzīgu sapulces dalībniekus pagodināt ar savu fizisko klātbūtni.
Krievu pasaulē iekļaujoties arī Austrumeiropa
Lūk, dažas Putina tēzes par Krievijas īpašo lomu cilvēces vēsturē, kas bīstami atgādina Trešā reiha retoriku: “Mēs cīnāmies ne tikai par Krievijas, bet visas pasaules brīvību”, “mūsu kultūru, tradīciju, valodu un etnisko grupu daudzveidība un vienotība vienkārši neiekļaujas Rietumu rasistu un koloniālistu loģikā, viņu nežēlīgajā pilnīgas depersonalizācijas, nevienotības, apspiešanas un ekspluatācijas shēmā”, “tā ir mūsu valsts, kas tagad ir vienlīdzīgākas pasaules kārtības radīšanas avangardā”, “bez suverēnas, spēcīgas Krievijas nav iespējama ilgstoša, stabila pasaules kārtība”.
Putins uzsvēra, ka “lokālais” karš Ukrainā ir pāraudzis par globālu konfliktu, kurā izšķiras ne tikai Krievijas, bet visas kristīgās pasaules būt vai nebūt. Viņš arī atkārtoja savus iepriekšējos apgalvojumus, ka krievu tauta sastāv no etniskajiem krieviem, baltkrieviem un ukraiņiem, kuri tika mākslīgi un vardarbīgi sadalīti Padomju Savienības sabrukuma laikā, un Krievijas vēsturiskā misija ir atkal apvienot sadalīto krievu tautu.
Putins jēdzienu “krievu pasaule” definēja kā tādu cilvēku savienību, kuri jūt garīgu saikni ar “dzimteni”, uzskata sevi par krievvalodīgajiem un ir Krievijas vēstures un kultūras nesēji neatkarīgi no viņu nacionālās vai reliģiskās piederības. Visai Austrumeiropai īpaši nepatīkams varētu šķist Putina krievu pasaules ģeogrāfiskais definējums – Kijivas Krievzeme, Krievijas impērija, mūsdienu Krievijas federācija, iespējami iekļaujot arī “tautiešus” Kaukāzā, Vidusāzijā un Austrumeiropā.
Pretēji Putina pļāpām par Krievijas etnisko grupu vienotību un daudzveidības saglabāšanu, daudz atklātāks bija Kremļa kontrolētās Krievijas pareizticīgās baznīcas vadītājs, Maskavas patriarhs Kirils. Viņš paziņoja, ka Krievijai būtiski jāpielāgo sava migrācijas politika, lai saglabātu krievu kultūru, uzsverot etnisko krievu pārākumu pār citām etniskajām grupām. Kirils norādīja, ka Krievijas pašreizējā migrācijas politika ļauj pašsegregētām migrantu kopienām Krievijā izveidot “slēgtus etniskos anklāvus”, kas “ir augsne korupcijai, organizētai etniskajai noziedzībai, nelegālajai migrācijai, terorismam, ekstrēmismam un spriedzei Krievijas sabiedrībā”.
Rietumu mediji norāda, ka patriarha Kirila pret migrantiem vērstā un ksenofobiskā retorika ir vairāk saskaņota ar Krievijas valdības politiku attiecībā uz migrantiem un nekrievu tautībām Krievijā nekā Putina apgalvotā iekļaušana “krievu pasaulē”.
Kopsavelkot aizvadītās nedēļas propagandistu vēstīto, nepamet sajūta, ka Kremlis, karam ieilgstot un pieaugot tajā dzīvību zaudējušo karavīru skaitam, ir nobažījies par sabiedrības noskaņojumu. Tādēļ jo īpaši tiek uzsvērta kara ideoloģiskā komponente, kas ir cilvēces glābšana un Krievijas misionārā loma.
