LETA
Kremļa propagandisti aizvadītajā nedēļā par pasaules mēroga galveno ziņu un “politisko sensāciju” centās padarīt Krievijas prezidenta Vladimira Putina paziņojumu, ka Maskava ir gatava nekavējoties sākt miera sarunas, ja vien tiks pieņemti tās nosacījumi. Lieki teikt, ka tie paredz faktisku Ukrainas kapitulāciju, kam nepiekrīt ne Ukraina, ne Rietumu sabiedrotie.
Jāpiebilst, ka šie Kremļa izvirzītie nosacījumi nevienu Rietumos nepārsteidza, tā bija “politiska sensācija” ja nu vienīgi pašam Putinam. Pārējā Rietumu pasaule to uztvēra kā kārtējo Krievijas cinisko māņu gājienu, lai izjauktu nedēļas nogales Ukrainas miera samitu Šveicē.
Līdztekus propagandisti garāmejot reflektēja par G7 samitu Itālijā, to dēvējot par rusofobu “shodku” (cietumnieku slengā ‒ “kriminālo autoritāšu saiets”). Vēstījumos par samitu dominēja krievu ņirgāšanās par Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un ASV prezidentu Džo Baidenu. Par to, kādi lēmumi samitā tika pieņemti pēc būtības, runāts tika maz, atspoguļojot vien to, kas propagandistiem noderēja kā ideoloģiskais ierocis sabiedrības smadzeņu skalošanai.
Protams, par sensāciju tika padarīta arī Krievijas karakuģu ierašanās Kubā, par ko propagandisti vēstīja, ka amerikāņi esot pārbijušies. Patiesībā šī krievu ziņa Rietumu medijos bija stipri margināla un uzsvars tika likts uz ASV amatpersonu paziņojumu, ka nekāda apdraudējuma neesot.
Savukārt tas, par ko vēstīja visi Rietumu mediji, bet krievi klusēja, bija Krievijas veiktais raķešu trieciens Krivijrihai, kurā nogalināti deviņi cilvēki un vēl 32 tika ievainoti.
Ukrainai esot jāatdod piektdaļa teritorijas
Putins 14. jūnijā paziņoja, ka Maskava ir gatava nekavējoties pārtraukt uguni un sākt miera pārrunas, ja Ukraina izpildīs divus nosacījumus. Pirmais – Ukrainai nekavējoties ir jāizved savs karaspēks no “jaunajām Krievijas teritorijām” – Luhanskas, Doneckas, Hersonas un Zaporižjas. Turklāt, kā paziņoja diktators, karaspēks jāizved no visa reģiona, nevis tikai no krievu kontrolētajām teritorijām. Līdz ar to runa ir par vienu piektdaļu Ukrainas teritorijas, kuru Krievija bandītiskā nekaunībā pieprasa sev. Otrs nosacījums ir Ukrainas atteikšanās no nodoma kļūt par NATO dalībvalsti un neitralitātes pasludināšana. Protams, tam jāiet roku rokā ar sankciju atcelšanu pret agresorvalsti.
Par šo Ukrainai un Rietumu sabiedrotajiem nepieņemamo priekšlikumu Putins izteicās, ka tā esot vislabākā iespēja pārtraukt karu, un, ja Rietumi to noraidīs, tad visa turpmākā asinsizliešana būšot uz viņu sirdsapziņas. Līdztekus agresors neiztika arī bez draudiem un šantāžas. Proti, Putins uzsvēra ‒ ja minētie nosacījumi tiks noraidīti, tad nākotnē tie nepaliks tādi paši, bet būs vēl stingrāki. Kremlis savas laupītāja vēlmes pasniedz bezmaz vai kā pretimnākšanu, draudot, ka to nepieņemšanas gadījumā apetīte vēl tikai pieaugs.
Skaidrs, ka šāds Putina paziņojums bija primāri vērsts uz to, lai izjauktu Šveicē notiekošo miera samitu, kas gan neizdevās. Vēl vairāk – samita noslēguma deklarācijā uzsvērts valstu, tostarp Ukrainas, teritoriālās nedalāmības princips. Samitā pārstāvēto valstu politiķi atzina, ka miera līguma pamatā ir jābūt Ukrainas starptautiski atzīto robežu respektēšanai. Tomēr tādas valstis kā Indija, Brazīlija, Saūda Arābija, Apvienotie Arābu Emirāti un Dienvidāfrikas Republika atteicās parakstīties zem šī paziņojuma.
Zelenskis tikmēr joprojām uzstāj, ka Ukraina runās ar Krieviju tikai pēc tam, kad Maskava būs izvedusi savu karaspēku no Ukrainas teritorijas.
Rietumi nepiekrīt Putina “miera plānam”
Ukrainas Ārlietu ministrija nekavējoties nosodīja Putina ierosinājumu, sakot, ka Krievijas prezidenta mērķis ir “maldināt starptautisko sabiedrību, graut diplomātiskos centienus, kuru mērķis ir panākt taisnīgu mieru, un sašķelt pasaules vienotību saistībā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu mērķiem un principiem”. Kijiva atkārtoti pauda nostāju, ka Krievijai ir jāizved visi savi spēki no Ukrainas starptautiski atzītajām robežām.
ASV viceprezidente Kamala Harisa norādīja, ka Putins neaicina uz sarunām. Viņš aicina Ukrainu padoties, vēsta laikraksts “New York Times”.
Savukārt ietekmīgās starptautiskās domnīcas “Carnegie Endowment for International Peace” pētniece Tatjana Stanovaja raksta, ka Putina mērķis ir radīt apstākļus, kas liktu Zelenskim piekāpties un iesaistīt Ukrainu “sarunās”, kas destabilizētu valsti, tādējādi piespiežot Kijivu nākotnē piekrist Krievijas prasībām.
“Šī stratēģija atbrīvotu Krieviju no nepieciešamības turpināt militāro darbību un samazinātu nepieciešamību Rietumiem apbruņot Ukrainu. Tajā pašā laikā “priekšlikums” ir paredzēts, lai sētu nesaskaņas Rietumos un uzrunātu tos, kuri vēlas tūlītēju mieru, mudinot atbalstīt Krievijas “priekšlikumu”. Putinam ir nepieciešams, lai Ukraina pārtrauktu pretestību, kas, pēc viņa domām, būtu nozīmīgs solis pretī Krievijas “uzvarai””, sociālajā tīklā “X” vēsta Stanovaja.
Savukārt Ukrainas prezidenta padomnieks Mihailo Podoļaks norāda, ka nav nekādu jaunu miera priekšlikumu no Krievijas. Ir tikai standarta agresora komplekts, kas jau daudzkārt dzirdēts. “Saturs ir diezgan specifisks, ļoti aizskarošs starptautiskajām tiesībām un absolūti daiļrunīgi runā par pašreizējās Krievijas vadības nespēju adekvāti novērtēt realitāti. Punktu pa punktam Krievijas priekšlikums izskatās šādi: 1. Atdodiet mums savas teritorijas. 2. Atsakieties no savas suverenitātes un identitātes. 3. Atstājiet sevi neaizsargātus (nav dalības aliansēs). 4. Atceliet (kopā ar Rietumvalstīm) visas sankcijas pilnībā un nekavējoties, lai mēs varētu piepildīt savu militarizēto ekonomiku un vairāk investēt informācijas provokācijās visā pasaulē. 5. Steidzami sakārtojiet “tā nav Krievijas neveiksme” uz Ukrainas rēķina. Protams, te nav nekādas novitātes, nekādu reālu miera priekšlikumu un nav vēlmes izbeigt karu. Bet ir vēlme nemaksāt par šo karu un turpināt to jaunos formātos. Tas viss ir pilnīga butaforija. Tāpēc ‒ vēlreiz ‒ atbrīvojieties no ilūzijām un beidziet nopietni uztvert veselo saprātu aizskarošos Krievijas priekšlikumus,” sociālajā tīklā “X” raksta Podoļaks.
G7 samits, Eiropas parlamenta vēlēšanas un Kuba
Krievi par G7 samitu runāja izsmejošā tonī, paziņojot, ka “septītnieks” ir uzaicinājis arī “šestjorku” (krievu valodas slengā ‒ ‘pakalpiņš’), “ukraiņu klaunu” Zelenski. Samitā tika pieņemts būtisks lēmums par 50 miljardu dolāru lielu aizdevumu Ukrainai, un tā pamatu veidos peļņa no Rietumos iesaldētajiem Krievijas līdzekļiem. Tas Kremlim ir sāpīgs un pazemojošs trieciens, kuru pastiprina Eiropas Savienības dalībvalstu vienošanās izmantot ieņēmumus no Krievijas iesaldētajiem aktīviem, lai iegādātos militāro palīdzību Ukrainai.
Propagandists Vladimirs Solovjovs paziņoja, ka Krievijas aktīvu konfiscēšana esot “kara pieteikums Krievijai” un BRICS valstīm (Krievijai, Dienvidāfrikai, Brazīlijai, Indijai, Ķīnai) būtu jāizdod Eiropas Komisijas prezidentes Ursulas fon der Leienas aresta orderis. Solovjovs arī pauda, ka Krievijai jāpārtrauc jebkādas diplomātiskās attiecības ar Eiropas Savienību, kas ir “totalitāra un zaglīga organizācija”.
Savukārt par ASV lēmumu atcelt aizliegumu piegādāt amerikāņu ieročus Ukrainas Nacionālās gvardes 12. speciālo uzdevumu brigādei “Azov” krievi paziņoja, ka savā vēlmē iznīcināt Krieviju ASV neapstāsies nekādu šķēršļu priekšā un neatteiksies arī no sadarbības ar “nacistiem”.
Kremļa ideologi arī reflektēja par Eiropas parlamenta vēlēšanām, paužot gandarījumu, ka esot sācies līdzšinējo “liberālo elišu” norieta laiks. Interesanti, ka krievi, raugoties uz galēji labējo panākumiem, piemēram, Francijā un Vācijā, nevienā brīdī nekliedza par neonacisma atdzimšanu vai ko tādu. Tieši pretēji – bija gandarīti par to, ka “liberālisma trends aziet nebūtībā”. Šāda krievu attieksme ir ļoti pašatmaskojoša un ir vēl viens pierādījums daudzu pētnieku secinātajam par Krievijas finansiālo atbalstu galēji labējām partijām.
Tiesa, raidījuma “60 minūtes” vadītāja Olga Skabejeva gan atzina, ka pēdējās Marinas Lepēnas aktivitātes liecina, ka viņa nav “mūsu draugs”, taču par Vācijas galēji labējo partiju AfD gan nevarot neko sliktu teikt. Kamēr krievi absolūti tolerē un atbalsta AfD, tikmēr Rietumu prese vēsta, ka AfD ir partija ar visnotaļ nacistisku pasaules redzējumu. Tas tikai apliecina, ka tieši Krievija savos centienos sašķelt Eiropu un mazināt atbalstu Ukrainai ne tikai nesmādē galēji labējas partijas, bet pat tās atbalsta.
Savukārt par Krievijas karakuģu ierašanos Havanas ostā (Kubā) propagandisti stāstīja, ka kubieši esot tos “silti sagaidījuši”. Skabejeva sev raksturīgajā cinismā piebilda – Rietumu prese stāsta, ka kuģi neesot aprīkoti ar kodolieročiem, bet, kas to lai zina (но это как знать). Proti, krievi sev raksturīgajā stilā nodarbojas ar kārtējiem draudiem un šantāžu. Pašmāju iekšējai lietošanai tika izplatīts naratīvs, ka amerikāņi ir pārbijušies, kas ir absolūti meli.
