Tūrisms ir viena no smagāk pandēmijā cietušajām nozarēm. 1.jūlijā
Eiropas Savienībā (ES) sāka darboties digitālais Covid-19 sertifikāts,
kas atvieglo pārvietošanos ES. Visiem Eiropas iedzīvotājiem ir tiesības
brīvi pārvietoties – arī bez sertifikāta, taču sertifikāts atvieglo
ceļošanu, atbrīvojot tā turētājus no tādiem ierobežojumiem kā karantīnas
ievērošana. Latvijas Tūrisma aģentu un operatoru asociācijas prezidente
un uzņēmuma “Vanilla Travel” vadītāja Inga Kavaca intervijā aģentūrai
LETA gan saka, ka ceļošanas apjomi, salīdzinot ar laiku pirms
pandēmijas, joprojām ir nelieli. Tāpat ir jārēķinās, ka no jūlija varētu
augt ceļojumu cenas. Savukārt no Latvijas valdības tūrisma nozares
pārstāvji gaida, lai beidzot būtu konkrēti rīcības scenāriji dažādiem
pandēmijas attīstības modeļiem, nevis īstermiņa darbošanās no nedēļas uz
nedēļu, kas bija saprotama ārkārtas situācijas sākumā, bet nav
pieņemama tagad, kad pandēmijas apstākļos aizvadīts jau vairāk nekā
gads.
Vai līdz ar lidojumu pakāpenisku atsākšanos varam runāt par tūrisma nozares lēnu atkopšanos vai tam vēl par agru?
Jā, tas vieš cerības, ka izdosies audzēt ceļotāju skaitu. Turklāt
mums vienmēr jāatceras, ka ir ļoti svarīgi ceļot ne tikai pašiem, bet
lai cilvēki atlido arī uz Latviju un pavada šeit kādu laiku. Ir cerības,
ka tas tā notiks.
Kādas kopumā ir prognozes par šo vasaru? Cik daudzi Latvijas
iedzīvotāji varētu vēlēties doties ceļojumos un cik daudz mēs varam
gaidīt pie sevis?
Mēs esam iemācījušies pa šo gandrīz pusotru gadu prognozes vairs
neveidot, jo situācija var mainīties burtiski dažu nedēļu laikā. Mēs
esam optimistiski tāpēc, ka bez tā jau nevarētu izdzīvot un nevarētu
pieņemt lēmumu, ka ir jāturpina bizness.
Taču prognozes mēs vairs neveidojam vai veidojam tās ļoti pesimistiskas.
Tomēr, vai cilvēki par ceļojumiem interesējas? Vai mainās prasības, ko viņi vēlas vai nevēlas to laikā darīt?
Šis laiks ceļotājus ir sadalījis vairākās grupās.
Ir cilvēki, kuri it kā nav pamanījuši, ka ir bijis šāds laiks, un
viņu prasības, vajadzības un domas par ceļojumiem nav mainījušās. Ir
ceļotāji, kuri ļoti ir mainījuši uzskatus par to, ko vēlas sagaidīt
galamērķī. Un tieši šie cilvēki šobrīd ir gatavi ceļot.
Interese par ceļojumiem ir un interese pieaug ļoti strauji. Tomēr ir
ļoti grūti mērīt, cik liels ir šis pieaugums. Mēs jau, protams, varam
teikt, ka interese ir pieaugusi, piemēram, trīs reizes, taču jārēķinās,
ka bāze, pret kuru pieaugumu mērīt, ir niecīga.
Vienlaikus tagad jau droši var teikt, ka cilvēki ceļos. Iepriekš
daudzi pat domās nepieļāva šādu iespēju un ceļojumus bija atlikuši uz
tālu nākotni.
Minējāt, ka ceļot ir gatavi tieši tie, kuri ir būtiski mainījuši uzskatus, ko vēlas sagaidīt galamērķī. Kas ir mainījies?
Šie cilvēki daudz vairāk domā par privāto telpu un ceļošanas drošību.
Svarīgi ir, lai viss būtu pārdomāts un, ja kaut kas notiek, lai būtu
skaidrs, kā varēs atgriezties atpakaļ. Ceļošanā pašlaik svarīgāka kļūst
ilgtermiņa domāšana.
Savukārt tiem, kuri jautā, kad būs atkal visas izklaides, kad būs tā,
kā bija, ir jāatbild, ka tā pašlaik nav un kādu laiku vēl nebūs. Arī
ceļojumu galamērķos iespējas atpūtai, kur cilvēki atrodas tuvā attālumā
viens no otra, ir ļoti ierobežotas.
Pašlaik ir iespējami mierīgi ceļojumi ar dabas objektu apskati.
Savukārt ceļojumi uz koncertiem, kultūras pasākumiem, ceļojumi ar aktīvu
izklaidi pašlaik nav iespējami.
Jau minējāt, ka cilvēki daudz vairāk apdomā, kā viņi varēs
atgriezties atpakaļ, ja kaut kas notiek. Kādi galamērķi pašlaik ir
interesantākie kaut vai attāluma ziņā?
Tagad vasarā tā Eiropa, jo Eiropa kā galamērķis ir viegli saprotama.
Kā ir mainījušās ceļojumu cenas un izmaksas, salīdzinot ar pirms pandēmijas periodu?
Cenas vēl nav mainījušās, jo pieprasījums, ja mēs to salīdzinām ar
laiku pirms pandēmijas, pašlaik veido vien kādus 15%. Tas ir maz.
Bet cenas noteikti pieaugs. Tas varētu notikt no jūlija, jo Eiropā
ļoti gaida amerikāņu tūristus un no jūlija Eiropā ir atļauts iebraukt
arī amerikāņiem. Tad Eiropa kā tūrisma galamērķis piesātināsies un cenas
pieaugs. Turklāt ir daļa viesnīcu, kuras nav atvērtas un šogad arī
netiks atvērtas, tostarp tādos populāros ceļojumu galamērķos kā
Grieķija, Itālija, tādēļ pieprasījums tirgu varētu piesātināt ātrāk nekā
normālā situācijā.
Es prognozēju, ka tā būs arī nākamgad.
Tāpat mums ir jārēķinās ar to, ka lidojumu cenas būs augstākas.
Tādēļ, lai lidojuma cena izlīdzinātos ar kopējām ceļojuma izmaksām,
ceļojumi noteikti kļūs ilgāki.
Ar kādām prasībām pašlaik ir jārēķinās ceļojumu galamērķa valstīs?
Ierobežojumi visā pasaulē ir ļoti līdzīgi, jo visas valstis pilda
Pasaules Veselības organizācijas noteikumus. Vienīgās atšķirības ir
tajā, kāds kurā valstī ir inficēšanās līmenis ar Covid-19. Atkarībā no
tā, ir valstis, kurās noteikumi ir brīvāki, ir valstis, kurās stingrāki.
Piemēram, ir valstis, kur sabiedriskās vietās vairs nav jānēsā sejas
aizsargmaskas. Tajā pašā laikā ir valstis, kur sejas maksas ir jānēsā
obligāti tikko iziet ārpus savas privātās dzīves telpas. Tas pats
attiecas uz to, vai strādā restorāni, vai ir komandantstundas utt.
Turklāt visi nosacījumi ļoti mainās un mēs pat nevaram pateikt, kā
būs pēc nedēļas. Pie tā arī ir jāpierod, ka noteikumi nav stabili un
prognozējami.
Cik ilgs laiks būtu vajadzīgs, lai mēs atgrieztos pie kādreizējiem ceļojumu apjomiem?
Piemēram, aviācijas industrija pašlaik runā par 2024. gadu.
Tā arī ir. 2024.gads turklāt ir optimistiskākais variants, reālākais
ir 2025.gads. Tie noteikti ir kādi trīs gadi. Turklāt vēl ir jautājums,
vai būs gluži tā, kā bija. Varētu būt arī tā, ka ceļošana nebūs tāda kā
iepriekš.
Kas varētu mainīties?
Pasaule ceļošana bija palikusi par tādu ikdienišķu lietu, kad mēs
varam kaut kur aizdoties jebkurā laikā uz divām, trim dienām. Gluži
tāpat kā aiziet uz veikalu un nopirkt kurpes.
Ja domājam ilgtermiņā, tad ceļošanai atkal vajadzētu kļūt par īpašu
notikumu, kad cilvēki, dodoties uz kādu galamērķi, maksimāli vēlas
izprast un izbaudīt vietējo kultūru, vietējās tradīcijas. Lai vairs nav
tā, ka ceļojums ir tikai izklaide, iepirkšanās vai restorāna
apmeklējums, bet gan dziļāks izzinošs, kulturāls, arī izglītojošs
notikums. Es ceru, ka šis laiks, kad ceļojumi nebija iespējami, būs
devis lielāku vērtību ceļošanas būtībai.
Nesen notika arī tūrisma virtuālā izstāde un, kad runājam ar kolēģiem
no visas pasaules, tad viņi par šo jautājumu domā ļoti līdzīgi.
Vai mēs varam runāt arī par kādām citām izmaiņām, ko pandēmija būs radījusi tūrisma industrijā?
Tajā, kā notiek pati ceļošana, es domāju, ka pagaidām nē.
Viena no stabilām nišām bija arī darījumu tūrisms, sākot no
komandējumiem un beidzot ar konferencēm. Tagad ļoti ir attīstījušās
dažādas attālinātas saziņas platformas, kuras plaši tiek izmantotas
uzņēmumos, dažādās organizācijās. Vai tas var nozīmēt, ka darījumu
tūrisma apjomi nekad neatjaunosies līdz tam, kādi tie bija pirms
pandēmijas?
Jā, mēs prognozējam, ka tā arī būs. Noteikti darījumu tūrisms nekad
neatgriezīsies tādā apjomā, kā bija. Protams, ka tehnoloģijas palīdz.
Arī daudzās citās nozarēs ir samazinājums un komandējumi veidoja lielu
izdevumu daļu. Tāpat tehnoloģijas palīdz ļoti ātri risināt situācijas un
ekonomē laiku.
Konferences gan noteikti būs un izstādes notiks, jo nozares profesionāļiem ir jāsatiekas arī klātienē.
Bet tādus komandējuma braucienus, kad bieži brauca te uz Igauniju, te
uz Lietuvu, te uz Zviedriju, noteikti aizstās “online” tikšanās.
Arī pēc iepriekšējās ekonomiskās krīzes darījumu tūrisms krasi
samazinājās, jo tas ļāva samazināt izdevumu pozīcijas, un tas atgriezās
atpakaļ tikai par kādiem 70%. Tagad atgriešanās būs vēl mazāka.
Kā jūs vērtējat Latvijas izvirzītās prasības ceļotājiem,
ieceļojot un arī izceļojot no valsts, un cik tās ir saskanīgas ar citu
valstu prasībām?
Katra valsts ļoti atšķirīgi skatās uz ieceļotājiem. Ir valstis, kuru
ekonomikās tūrisma un atpūtas industrijas sadaļa ir ļoti liela, un šīs
valstis daudz elastīgāk un pieļāvīgāk skatās uz ieceļotājiem. Pie mums,
vērtējot prasības kopā ar pandēmijas izplatības līmeni, situācija ir
adekvāta.
Tomēr mums kā nozarei galvenās pretenzijas ir pret to, ka netiek
domāts par nākotni, un šim jautājumam valdība un Operatīvās vadības
grupa nekādi nevar tikt pāri. Jā, ir luksofora princips un ar to var
atrunāties, bet nav tāda tiešām plānota redzējuma par nākotni. Nu kas
notiks pēc gada, pēc diviem, ja šāda situācija turpināsies?
Piemēram, Austrijā visi var iebraukt, bet ir jāveic testi. Turklāt
tie nav polimerāzes ķēdes reakcijas testi, bet tā saucamie ātrie siekalu
testi. Jā, ceļotājiem Austrijā šie testi ir jāveic ik pēc divām dienām,
bet šī sistēma ir organizēta un ikvienā vietā šos testus ir ļoti viegli
veikt. Piemēram, bezmaksas testi tiek veikti viesnīcās, jo tās ir
ieinteresētas, lai tajās paliktu viesi. Pie mums to neakceptē. Šīs ir
tās atšķirības starp dažādām valstīm. Mums visiem ir jādzīvo tālāk un
šis ir viens no kaut kādiem risinājumiem, bet pie mums šos risinājumus
neņem pretī.
Kādu jūs gribētu šo nākotnes redzējumu sagaidīt no valdības, no Operatīvās vadības grupas?
Nākotnē var būt dažādi attīstības scenāriji. Šobrīd mums ir tikai iebaidīšanas scenārijs.
Mēs gribētu redzēt konkrētu risinājumu gan pozitīvam attīstības
scenārijam, gan negatīvai attīstībai. Tagad tas viss notiek no nedēļas
uz nedēļu. Mēs taču visai loģiski jau šodien varam pieņemt, ka pienāks
septembris, paliks vēsāks, bērni sāks iet uz skolu, atkal apmainīsies ar
vīrusiem… Ko mēs tālāk darīsim? Kurā brīdī un kas atkal notiks? Ar to
vienkārši ir jārēķinās. Šāda īstermiņa darbība no nedēļas uz nedēļu bija
pieņemama pirms gada, kad bija ārkārtas situācija un nekas nebija
skaidrs. Šobrīd mēs tomēr jau sagaidām konkrētu scenāriju izstrādāšanu,
lai katra nozare un īpaši tās, kas ir saistītas ar ceļošanu un cilvēku
tikšanos, rēķinātos ar konkrētiem risinājumiem, kuri paredzētu, ja būs
tā, tad jāstrādā būs šādi. Pašlaik mēs pat nevaram ceļotājiem pateikt –
jūs variet iebraukt no šāda datuma un jums būs jāizpilda šādas prasības.
Rezultātā Vecrīga šovasar visdrīzāk atkal būs tukša.
Mēs kā nozare vēlamies scenārijus.
No jūlija darbosies Eiropas Zaļais sertifikāts. Kā tas varētu mainīt ceļotāju skaitu?
Jā, tas var mainīt ceļotāju skaitu, jo parāda, ka visiem ir vienādi
noteikumi. Ja cilvēki zina, ka Eiropā visur ir vienādi ceļojumu
noteikumi, tas paver iespējas daudz drošāk ceļot arī no psiholoģiskā
aspekta.
Cik lielu iespaidu uz cilvēku vēlmi vakcinēties, jūsuprāt, atstāj vēlme ceļot?
Milzīgu. Cilvēkiem, ar kuriem esmu runājusi, galvenais iemesls ir bijusi vēlme ceļot.
Vai šovasar vajadzētu arī “Baltijas burbuli”, kā tas bija
pagājušajā vasarā, kad kaimiņvalstu iedzīvotājiem nav vajadzīgs Zaļais
sertifikāts, lai iebrauktu un neievērotu pašizolāciju?
Es domāju, ka tas vairs nav vajadzīgs. Pagājušajā gadā tomēr robežas
bija ļoti slēgtas un “Baltijas burbulis” bija iespēja ceļot vismaz
Baltijas robežās. Tagad būs iespēja pārvietoties jau Eiropas robežās.
Mums drīzāk ir jāstrādā pie tā, lai visā Eiropā būtu līdzīgi ceļošanas
noteikumi un attiecīgi tā auditorija, kas var ieceļot, ir lielāka.
Par pašiem tūrisma uzņēmumiem. Pērn, kā jau bija sagaidāms,
ir būtiski samazinājušies apgrozījumi, bija zaudējumi. Vienlaikus ir
sajūta, ka masveidīga uzņēmumu likvidācija nav notikusi. Kā tas izdevās?
Nu tūrismā vispār strādā ļoti atsaucīgi cilvēki. Tas ir ne tikai
bizness, bet arī dzīvesveids un dzīves uztvere. Tā ir ārkārtīgi liela
lojalitāte partneru vidū. Pandēmijas sākums bija kā karš, kā vulkāna
izvirdums, ar kuru neko nevar izdarīt. Bet likumi Eiropā nosaka, ka
visiem ceļotājiem ir jāsaņem atpakaļ nauda. Līdz ar to tūrisma uzņēmumi
nonāca situācijā, ka bizness ir apstājies, bet nauda ir jādod atpakaļ.
Turklāt visbiežāk tā jau ir iemaksāta partneriem, kuri to jau arī ir
iztērējuši ceļojuma organizēšanai. Tādēļ tieši te izpaudās lojalitāte un
visi viesmīlības nozares uzņēmēji visā pasaulē ļoti viens otru
atbalstīja. Nozares sadarbība pasaulē noteikti ir palīdzējusi. Tāpat
ļoti palīdzēja tas, ka valdības finansiāli atbalstīja aviokompānijas, un
līdz ar to arī aviokompānijas varēja atmaksāt naudu gan tiem, kuri
biļetes bija pirkuši individuāli, gan tūrisma kompānijām.
Palīdzēja arī tas, ka 2018. un 2019.gadā bija sekmīgs gads un tūrisma
kompānijas bija strādājušas ar peļņu un bija uzkrājumi. Tas palīdzēja
kaut kā pagājušo gadu izdzīvot.
Ir pieņemti arī skarbi lēmumi. Ir virkne kompāniju, kurās bija
vairāki desmiti darbinieku un tagad ir, piemēram, seši strādājošie un
tas, protams, bija ļoti smagi personiskā līmenī, jo tūrismā galvenais
kapitāls ir cilvēki.
Lai man atvaino valsts ierēdņi, bet tūrismam kā nozarei nekāda īpašā
atbalsta nav bijis. Tas ir bijis standarta atbalsts, kurš ne ar ko
neatšķīrās no citu nozaru uzņēmumiem, lai gan tūrisms ir viens no krīzes
vissmagāk skartajiem. Smieklīgākais bija piedāvājums atbalstu noteikt
atkarībā no apgrozījuma samazinājuma, salīdzinot ar pagājušā gada
augustu, septembri un oktobri, kad tūrismā vispār bija aizliegts
nodarboties ar uzņēmējdarbību.
Šobrīd mēs kā nozare saņemam atteikumus no Valsts ieņēmumu dienesta
par darba algu subsīdijām, un tur ir rakstīts, ka jums nav aizliegts
nodarboties ar uzņēmējdarbību. Aizliegts jau nav, bet vai ir iespējams?
Apgrozāmo līdzekļu grantus it kā gluži neatsaka, bet izskatīšanas
termiņš ir pārcelts līdz 30.jūnijam, jo valstij vairāk nav naudas, ko
izmaksāt. Mēs pat neesam ne sarūgtināti, ne pārsteigti, jo varēja jau
prognozēt, ka tieši tā arī būs.
Mēs esam maza valsts un mums nav tik daudz ne iedzīvotāju, ne
uzņēmumu. Šis laiks parādīja, cik ļoti valsts pārvaldē strādājošie
ierēdņi nav gatavi iedziļināties katras nozares specifikā, lai gan tas
nav nemaz tik grūti.
Vienlaikus pašlaik jau tiek runāts par valsts atbalsta
pakāpenisku izbeigšanu. Kāds tūrisma industrijai līdz ar to izskatās šis
gads?
Pašlaik biroju atkal atvēršana, jaunu darbinieku pieņemšana notiek
ļoti piesardzīgi, jo mēs nezinām, kāda situācija būs turpmāk. Mēs tagad
esam pieraduši tā dzīvot. Mēs plānojam tikai mēnesi, divus uz priekšu un
par pamatu pieņemam sliktāko scenāriju.
Tomēr, ja atbalstus pamazām sāks pārtraukt, vai tie tiek
atteikti, tūristu ir tik, cik ir, – visdrīzāk maz, uzņēmumu uzkrājumi
arī visdrīzāk jau ir iztērēti, kas notiks šogad?
Es nevaru atbildēt par visu nozari, jo bilances var nodot līdz jūnija
beigām. Kas attiecas uz “Vanilla Travel”, tad mums viss būs kārtībā.
Mēs esam izturējuši un ļoti mobilizējušies. Izturēsim arī tad, ja
atbalsta vairāk nebūs.
Pagājušo gadu mēs pat noslēdzām ar peļņu, jo mums ļoti labi bija
mēneši pirms pandēmijas, tāpat izmantojām to laiku, kad darbojās
“Baltijas burbulis” un varēja ceļot. No otras puses tika veikti arī
lieli taupības pasākumi.
Cik ilgs laiks tūrisma uzņēmumiem būs vajadzīgs, lai atgrieztos pie veselīgas finanšu situācijas?
Noteikti vismaz trīs gadi. Tas varētu būr 2024., 2025.gads.
Ir jārēķinās, ka būs partneri, būs aviokompānijas, kuras neatmaksās
naudu, lai mēs to varētu atmaksāt cilvēkiem par nenotikušajiem
ceļojumiem. Liela daļa tūrisma operatoru tādēļ ir paņēmuši aizdevumu
finanšu atbalsta institūcijā “Altum” un arī tas ir jāatpelna. Tas arī
ietekmē finanšu situāciju. Tādēļ tie varētu būt kādi trīs gadi.
Vai ir aplēses par to, cik daudz darbinieku tūrisma nozare ir
zaudējusi un, cik no tiem uz neatgriešanos, jo šie darbinieki ir
aizgājuši strādāt uz citām nozarēm?
Te mums ir jāsadala tūrisms tā darbības sektoros. Viesnīcās situācija
noteikti būs citādāka, bet, kas attiecas uz tūrisma operatoru un aģentu
nozari, tad asociācijas biedru aptauja liecina, ka vidējais darbinieku
skaita samazinājums ir par 50-55%. Te gan ir jāņem vērā, ka uzņēmumi ir
ļoti atšķirīgi un daudzas aģentūras bija ar diviem vai trijiem
darbiniekiem, no kuriem viens bija īpašnieks. Lielākajās kompānijās,
protams, darbinieku skaita zaudējums ir daudz lielāks par 50-55%.
Cik atgriezīsies? Par to ir grūti spriest, jo gandrīz visi ir atraduši darbu jau citās nozarēs.
Šie darbinieki ir atlaisti jeb arī paši izvēlējās aiziet?
Arī paši ir izvēlējušies aiziet, jo cilvēki ir ar valodu zināšanām,
ar izglītību un viņiem ir visas iespējas arī citā nozarē atrast labi
atalgotu un stabilu darbu.
Vai tūrisma industrijai izdosies atkal atgūt darbiniekus, kad atjaunosies darbības apjomi?
Domāju, ka nē. To var redzēt arī citās nozarēs, kurās ir palielinājies pieprasījums.
Būs jārēķinās ar to, ka, atjaunojoties darbības apjomiem, mēs visiem
nevarēsim sniegt pakalpojumus. Nāksies klientiem atteikt un jau tagad ir
situācijas, kad mēs atsakām, jo mums vienkārši trūkst kapacitātes un
mēs vairs nevaram izdarīt visu, ko darījām kādreiz.
Tāpat būs jārēķinās ar ilgāku gaidīšanas laiku. Pirms pandēmijas bija
tā, ka mums kā “Google” bija jādod atbildes uz visiem jautājumiem
praktiski nekavējoties. Tagad tas nav iespējams un ir jāgaida.
Ar ko Latvija var būt interesanta ceļotājiem pēcpandēmijas laikā, kurš cerams pienāks?
Noteikti, ka mums kā valstij ir vajadzīga vīzija, ko mēs piedāvāsim.
Labā ziņa ir, ka pa šo laiku ir atjaunota Tūrisma konsultatīvā padome,
kurā ir nozares profesionāļi un valsts pārstāvji.
Man svarīgi šķistu izveidot unikālus objektus ārpus Rīgas, kuru dēļ
varētu braukt uz Latviju. Tas būtu valstij jāatbalsta. Tas var būt liels
zinātnes centrs, tas var būt amatniecības un vietējās kultūras centrs,
lai to parādītu cilvēkiem.
Mums ir svarīgi, lai cilvēki Latvijā pavadītu vairāk dienu un izbrauktu ārpus Rīgas, apmeklējot vietas visā Latvijā.
