Atis Lejiņš: kamēr Krievijā nenotiks lustrācija, lielkrievu šovinisma bacilis nepazudīs

Līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā pagājušā gada 24.februārī viss NATO bloks, bet jo īpaši Eiropa, bija militāri atslābis. Populāra bija atbruņošanās kampaņa un militārā industrija panīka, intervijā norāda ārpolitikas eksperts un ilggadējs Saeimas ārlietu komisijas loceklis Atis Lejiņš. Tajā pašā laikā viņš nešaubās par Ukrainas uzvaru, gan norādot, ka Krievijas militārā sakāve būs iespējama pēc pašreizējās varas vertikāles, kuras virsotnē ir Putins, sabrukuma.

– Kādi ir jūsu secinājumi par Ukrainu, Krieviju un tā sauktajiem kolektīvajiem Rietumiem?

– Sākotnēji, iesākoties krievu iebrukumam, es biju ļoti noraizējies. Taču pašlaik es esmu visai optimistisks. Kāpēc? Jo zibenskarš jeb “blitzkrieg” nav izdevies, un, ja tas neizdevās, tad tas Krievijai nozīmē neizbēgamu zaudējumu. Interesanta nianse – mēs, baltieši, Ukrainai piegādājām ieročus jau pirms Krievijas iebrukuma, arī “Stinger”, kam arī bija sava loma. Es esmu patīkami pārsteigts par ātro Eiropas Savienības (ES), Lielbritānijas un ASV reakciju un ieroču piegādēm. Tajā pašā laikā zināma vilšanās man ir par to, ka sankcijas tika noteiktas tik ļoti pakāpeniski, manuprāt, to varēja darīt straujāk. Taču mans kopējais secinājums: ukraiņi ir mainījuši pasaules vēsturi.

Sākotnēji visi militārie analītiķi prognozēja, ka Krievija spēs samērā ātri iekarot Ukrainu. Taču mēs redzam, ka tas nav noticis, vēl vairāk – ir pagājis vairāk nekā gads, un krieviem frontē klājas ļoti slikti. Ukraina ir izglābusi visu Eiropu. Ja zibenskarš būtu izdevies, Eiropa neko nespētu darīt, nekādas sankcijas nepalīdzētu.

– Daudziem ir vilšanās par Rietumu sankciju nelielo ietekmi. Diemžēl vēl joprojām Krievijas ekonomika ir visnotaļ pieklājīgā stāvoklī.

– Sankciju ietekme būs tikai ilgtermiņā. Tas ir kā ar žņaudzējčūsku – paiet ilgāks laiks, kamēr tā nogalina savu upuri. Pašreiz pati būtiskākā ietekme ir tā, ka Krievija vairs nespēj ražot modernus ieročus, jo tā nespēj importēt pusvadītājus. Krievija vairs nespēs būt moderna valsts, tā ir nolemta atpalicībai, īpaši ieroču ražošanas jomā. Līdz ar to tā vairs nevarēs pretendēt būt par lielvalsti, ja tai nebūs iespēju ražot modernākos ieročus.

– Krievijas opozīcijas ekonomisti norāda, ka, pieaugot tehnoloģiskajai atpalicībai, pieaugs roku darba nozīme. Līdz ar to būs daudz slikti apmaksātu darba vietu, tas nozīmē, ka Krievijas iedzīvotājiem, lai arī nelieli, bet ienākumi būs.

– Šādu ekonomisko modeli mēs redzam, piemēram, Venecuēlā un Kubā, kas novedis pie lielas nabadzības.

– Vairākas Ukrainas militārās amatpersonas uzsvērušas, ka viņu iespējas frontē būtu daudz lielākas, ja Rietumi piegādātu vairāk moderno ieroču.

– Ieroču piegāde, piemēram, Vācijai bija psiholoģiski ļoti smaga, vāciešiem bija kardināli jāmaina sava domāšana un attieksme pret Krieviju. Viņiem bija jāatmet sava vainas apziņa par Otro pasaules karu un jāsāk rīkoties pilnīgi citādi. Turklāt Vācijai nemaz nav iespēju piegādāt vairāk ieroču, nekā tas ir izdarīts. Vāciešiem, un plašākā nozīmē visai Eiropai, katastrofāli trūkst munīcijas. Pēc PSRS sabrukuma un aukstā kara beigām Eiropa sāka plašu atbruņošanās kampaņu un bija ieslīgusi dziļā miegā attiecībā pret iespējamu karu kontinentā. Jāatzīst, ka Eiropai vairs īsti nav ieroču, ko dot Ukrainai. Taisnības labad gan jāatzīst, ka gada nogalē Vācija Ukrainai piegādāja četras “Iris-T SLM” pretgaisa aizsardzības sistēmas, kas Vācijā ir pašas modernākās un tikko kā iznākušas no rūpnīcas. Tāpat neaizmirsīsim, ka ASV Ukrainai ir piegādājusi slaveno pretgaisa aizsardzības sistēmu “Patriot”.

– Tātad, jūsuprāt, Rietumi nevis negrib, bet nespēj Ukrainu apgādāt pietiekamā daudzumā ar tai nepieciešamajiem ieročiem? Vai tas nozīmē, ka līdz 24.februārim NATO bloks bija nedaudz atslābis?

– Nevis nedaudz, bet daudz. Es vēl nesen lasīju ASV presē, ka Pentagonā tiek spriests, kā pēc iespējas ātrāk saražot ieročus, lai varētu tos nodot Ukrainai. Ražotāji atzinuši, ka tiem jākāpina jauda, taču tam ir vajadzīgi vairāki mēneši. Es atļaušos apgalvot, ja Krievija būtu uzbrukusi kādai NATO valstij un tiktu iedarbināts 5.pants, vienīgās valstis, kas spētu stāties pretī krieviem, būtu ASV un Lielbritānija. Eiropa ieroču un munīcijas ziņā būtu pilnīgi nesagatavota. Vācieši ir pilnīgi nolaiduši savu militāro industriju.

– Vai ir kāds patiesības grauds teorijā, ka Rietumi nekādā gadījumā nepieļaus Ukrainas zaudējumu, taču tiem ir bail no Krievijas militāras sakāves, jo tas varētu izraisīt neprognozējamas sekas?

– Nē, tas vairs neatbilst patiesībai. Arī bēdīgi slavenais kādreizējais ASV diplomāts Henrijs Kisindžers, kurš kādreiz runāja par konflikta mierīgu noregulējumu un Ukrainas piekāpšanos, tagad “dzied citu dziesmu”. Jāņem vērā, ka Eiropa nevēlas arī milzīgas bēgļu straumes no Ukrainas tās pilnīgas okupācijas gadījumā. Līdz ar to vienīgā izeja ir Krievijas militāra sakāve.

– Kas, jūsuprāt, slēpjas aiz Francijas dīvainās nostājas – nemitīgās Makrona sarunas ar Putinu, teiciens, ka vajag ļaut Krievijai saglabāt seju utt.?

– Francijas labvēlīgajai attieksmei pret Krieviju ir dziļas vēsturiskas saknes jau no Napoleona laikiem. Atcerieties, Krievijas galmā sarunvaloda bija franču. Francijas sabiedrībai, vismaz līdz kara Ukrainā sākumam, bija diezgan liela mīlestība pret Krieviju.

– Vēsturnieks Normans Deiviss savā darbā “Eiropas vēsture” apgalvo, ka Rietumiem labu laiku prasīja izkāpšana no tā sauktās sabiedroto vēstures shēmas, kur visi, kas cīnījās pret fašismu, automātiski ir labie.

– Es teiktu, ka šī domāšana beidzās jau līdz ar aukstā kara sākumu, un naglu sabiedroto vēstures shēmas zārkā iedzina 1956.gada notikumi Ungārijā, kas sagrāva milzīgo Francijas komunistisko partiju. Cita lieta, ka Vācija vēl līdz pat mūsdienām dzīvo ar vainas apziņu.

– Ko, jūsuprāt, nozīmē Ukrainas uzvara? Kā tas izskatīsies un vai ir iespējama Krievijas militārā sakāve, kamēr pie varas ir Putins?

– Es domāju, ka Krievija sabruks no iekšienes. Krievijas militārā sakāve ir iespējama tad, kad sabruks pašreizējā Kremļa vara. Runājot, piemēram, par augstas precizitātes raķešu artilērijas sistēmām “Himars”, Rietumi baidījās dot tādus ieročus, kuru darbības rādiuss ir 300 kilometri. Ja ukraiņiem tomēr tādi “Himars” tiks piegādāti, viņi atgūs atpakaļ visas krievu okupētās teritorijas. Tas ir slepenais efektīvais ierocis. Kāpēc ukraiņi ar saviem droniem neapšauda Krieviju? Jo viņiem prioritāte ir atgūt savas teritorijas, kas ir okupētas.

– Vai piekrītat NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktoram Jānim Sārtam, kurš apgalvo, ka Krievija neizmantos kodolieročus, jo Rietumi likuši skaidri saprast, ka tādā gadījumā Putina zaudējumi simtkārt pārsniegs ieguvumus?

– Es pilnībā piekrītu. Arī aukstā kara laikā neviens nelietoja kodolieročus, un tā pati likumība ir spēkā arī šodien. Tajā pašā laikā visi saprot, ka Krievija ir milzis uz māla kājām.

– Cik ticams ir scenārijs, ka Krievijā varētu notikt galma apvērsums? Vai arī tie būs sabiedrības protesti, kas ieliks pamatus varas nomaiņai? Vai ir risks, ka arī pēc Putina Krievija paliek Rietumiem, arī Latvijai, nedraudzīga valsts?

– Es teiktu, ka ticamāks ir galma apvērsuma scenārijs. Jāņem vērā, ka arī bēdīgi slavenie Krievijas oligarhi, kuri ir zaudējuši visu, ir nemierā ar pašreizējo situāciju. Tajā pašā laikā pēc šāda galma apvērsuma varētu notikt pārmaiņas plašākā sabiedrībā. Krievijas problēma ir tā, ka tajā atšķirībā no Vācijas nekad nav notikusi lustrācija (publiski izteikta atzīšanās un nožēla par izdarīto, tādējādi mazinot savu vainu – red.) un pagātnes pārvērtēšana. Kamēr Krievijā nenotiks lustrācija, lielkrievu šovinisma bacilis nepazudīs.

– Kādai jābūt Latvijas ārpolitiskajai stratēģijai pret Krieviju?

– Tādai, kāda tā ir pašlaik, – Krievija ir mūsu ienaidnieks. Tas, kas notiks pēc kara, kā attīstīsies attiecības ar šo valsti, būs vistiešākajā veidā atkarīgs no tā, kāda būs Krievijas jaunā vara.

– Vai Latvijai vajadzētu tieši iesaistīties Krievijas demokrātiskās opozīcijas atbalstīšanā? Vai varam teikt, ka Krievijas demokratizācija ir mūsu nacionālās drošības jautājums?

– Protams, un ir ļoti pareizi, ka mēs pie sevis uzņemam Krievijas opozicionārus un ļaujam šeit strādāt tādam medijam kā, piemēram, “Meduza”. Ja runājam par bēdīgi slaveno “Doždj”, tad tas ļoti labi un efektīvi ir strādājis pret Putina režīmu. Tajā pašā laikā Latvijas lēmums atņemt tam licenci arī noteikti bija pareizs, jo bija riski nacionālajai drošībai.

– Rūta Kesnere (“Leta”)