Pirms lemt par Labklājības ministrijas (LM)
piedāvājumu samazināt bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilgumu un apmēru,
Saeimas deputātiem vajadzētu pārliecināties par likumprojekta atbilstību
Satversmei, atzinumā deputātiem raksta Saeimas Juridiskais birojs.
Juridiskais birojs uzsver, ka garantētā sociālā nodrošinājuma līmeņa
samazinājums ir vērtējams kā Satversmes 109.pantā ietverto tiesību
ierobežojums, tāpēc Saeimai ir pienākums izvērtēt likumprojekta
atbilstību Satversmei, tostarp pārliecināties, ka paredzētie tiesību
ierobežojumi – konkrētajā gadījumā bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilguma
un izmaksājamā bezdarbnieka pabalsta proporcijas samazinājums no
2020.gada 1.janvāra – atbilst samērīguma principam.
Likumdevējam ir pienākums pārliecināties, ka izraudzītais regulējums
nav izvēlēts patvaļīgi, tā pamatā ir racionāli un objektīvi apsvērumi,
bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilguma un apjoma samazinājums nav
nesamērīgs, kā arī apsvērt paredzētā regulējuma alternatīvas, raksta
Saeimas juristi.
Juridiskā biroja skatījumā, no likumprojekta anotācijas skaidri un
nepārprotami neizriet vērtējums par ierobežojuma atbilstību Satversmes
109.pantam, tāpēc deputāti tiek aicināti prasīt likumprojekta autoru
detalizētu skaidrojumu par izvēlētā regulējuma atbilstību Satversmei un
“tikai tad, ja ir gūta pārliecība, ka gan bezdarbnieka pabalsta izmaksas
ilguma saīsināšana, gan izmaksājamā bezdarbnieka pabalsta proporcijas
samazinājums no janvāra atbilst samērīguma principam”, lemt par tā
pieņemšanu.
“Lai gan tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt
pastāvošo tiesisko regulējumu, tomēr valstij ir jāņem vērā tās
tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt
izveidojusies likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība,” atzinumā raksta
Saeimas Juridiskais birojs.
Lai aizsargātu personu tiesisko paļāvību gadījumā, kad persona
ieguvusi bezdarbnieka statusu līdz jaunā regulējuma spēkā stāšanās
brīdim, likumprojekts paredz papildināt pārejas noteikumus un noteikt,
ka personai, kura bezdarbnieka statusu ieguvusi līdz 2019.gada
31.decembrim, bezdarbnieka pabalstu piešķir, aprēķina un izmaksā saskaņā
ar tiesību normām, kas ir spēkā līdz šim datumam.
“Tomēr vēršam uzmanību, ka šis nosacījums pietiekami skaidri
nenorāda, kuras tiesību normas ir piemērojamas gadījumā, kad 12 mēnešu
periodā persona bezdarbnieka statusu zaudē un iegūst atkārtoti,”
atzinumā raksta Saeimas juristi un atgādina, ka Satversmes tiesa ir
atzinusi, ka Saeimas pienākums ir rūpēties par to, lai tiesību normas
tiktu formulētas tik nepārprotami, ka tās varētu interpretēt pareizi.
“Attiecīgi aicinām precizēt likumprojektā piedāvāto pārejas noteikumu,
aizsargājot arī to personu tiesisko paļāvību, kuri bezdarbnieka statusu
ieguvuši līdz 2018.gada 31.decembrim un turpmāko 12 mēnešu periodā to
atkārtoti ieguvuši no jauna,” aicina Juridiskais birojs.
Tikmēr LM problēmas ar ieceres atbilstību Satversmei neparedz.
Vērtējot izmaiņu atbilstību Satversmes 105.pantam, kas nosaka, ka
ikvienam ir tiesības uz īpašumu, ministrija pauž nostāju, ka tiesības uz
īpašumu ietver valsts tiesības ierobežot īpašuma izmantošanu saskaņā ar
sabiedrības interesēm, kas izrietot no īpašuma sociālās funkcijas –
katram īpašniekam ir pienākums rēķināties ar citu interesēm.
“Personas veiktās valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas attiecīgajā
periodā garantē personai tiesības uz atbalstu bezdarba gadījumā, taču
negarantē konkrētu apmēru. Kamēr personai nav piešķirts pabalsts,
personai nerodas nedz īpašuma tiesības uz šo pakalpojumu, nedz arī
tiesības prasīt konkrēta apmēra pabalsta izmaksu nākotnē,” uzskata LM.
Vērtējot izmaiņu atbilstību Satversmes 109.pantam, kas nosaka, ka
ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas,
bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos, LM norāda, ka Satversmes
tiesa ir norādījusi, ka valstij ir pienākums sniegt personai atbalstu
bezdarba gadījumā un gādāt, lai persona nepaliktu bez iztikas
līdzekļiem, taču no konkrētā Satversmes panta neizriet valsts pienākums
personai bezdarba gadījumā saglabāt to pašu vai līdzīgu ienākumu līmeni,
kāds tai bija laikā, kad šī persona bija nodarbināta.
“Bezdarba apdrošināšana, kā ikviena sociālās apdrošināšanas joma, ir
balstīta uz solidaritātes principu, vienlaikus sekmējot valsts sociālās
apdrošināšanas speciālā budžeta ilgtspēju,” savu nostāju pamato LM,
“bezdarbnieka pabalsta mērķis ir garantēt personai ienākumus laikā, kad
tā nevar aktīvi iesaistīties darba tiesiskajās attiecībās un sevi
nodrošināt. Šis mērķis tiek sasniegts, izmaksājot bezdarbnieka pabalstu.
Vienlaikus, ņemot vērā darbaspēka trūkumu, bezdarbnieka pabalsta
samazinājums atbilst sabiedrības interesēm, lai veicinātu bezdarbnieku
ātrāku atgriešanos darba tirgū.”
LM domā, ka izmaiņām ir leģitīms mērķis – nodrošināt sabiedrības
labklājību, motivējot bezdarbniekus intensīvāk meklēt darbu, kā arī
veicināt valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ilgtspēju.
“Ņemot vērā mērķi – veicināt bezdarbnieku atgriešanos darba tirgū,
tādējādi risinot darbaspēka pieejamības problēmu, vienlaikus radot
iespēju finanšu līdzekļu novirzīšanai, lai paaugstinātu minimālo vecuma
pensiju aprēķina bāzi, kā arī valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu
personām ar invaliditāti, ir uzskatāms par pietiekami nozīmīgu
sabiedrības labumu, kura sasniegšanai pieļaujams samērīgi ierobežot
privātpersonu tiesiskās intereses,” deputātiem raksta LM.
LM tomēr ir piedāvājusi precizēt konkrēto likuma normu par personām,
kas gada laikā atkārtoti pieprasījušas bezdarbnieku pabalstu, šaubas par
kuru paudis Saeimas Juridiskais birojs. Savukārt no deputātiem likuma
izmaiņu koriģēšanai saņemti tikai divi priekšlikumi – no Zaļo un
zemnieku savienības un “Saskaņas” politiķiem, kuros abos piedāvāts
atteikties no LM rosinātajām izmaiņām.
Kā ziņots, Saeima 30.oktobrī pirmajā lasījumā atbalstīja grozījumus
likumā “Par apdrošināšanu bezdarba gadījumā”, paredzot bezdarbnieka
pabalsta izmaksas ilgumu samazināt no deviņiem līdz astoņiem
kalendārajiem mēnešiem.
Likumprojekts paredz samazināt bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilgumu
no deviņiem uz astoņiem kalendārajiem mēnešiem un izmaiņas bezdarbnieka
pabalsta apmērā, samazinot izmaksājamo bezdarbnieka pabalsta proporciju
par trešo mēnesi no pilna apmēra uz 75%, par piekto un sesto mēnesi no
75% uz 50% un par septīto un astoto mēnesi no 50% uz 45% no piešķirtā
bezdarbnieka pabalsta.
Kā apgalvo LM, izmaiņas paredzētas, lai motivētu ātrāku un efektīvāku
atgriešanos darba tirgū un pilnvērtīgu iekļaušanos sociālās
apdrošināšanas sistēmā.
Pārskatot bezdarbnieku pabalstu politiku, tika rasti finanšu
līdzekļi, lai paaugstinātu minimālo vecuma pensiju aprēķina bāzi līdz 80
eiro un personām ar invaliditāti no bērnības līdz 122,69 eiro, savukārt
valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu personām ar invaliditāti līdz 80
eiro un valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu personām ar invaliditāti
no bērnības līdz 122,69 eiro.
LM uzsvēra – ierobežota finansējuma apstākļos izmaiņas bezdarbnieka
pabalsta izmaksā ir iespēja daļēji finansēt politikas plānošanas
dokumentā “Plāns minimālo ienākumu līmeņa pilnveidošanai
2020.-2021.gadam” noteiktos pasākumus.
Ministrijas ieskatā, bezdarbnieku atgriešanās darba tirgū
veicināšana, tādējādi risinot darbaspēka pieejamības problēmu,
vienlaikus radot iespēju finanšu līdzekļu novirzīšanai minimālo ienākumu
atbalsta sistēmas pilnveidošanai, ir uzskatāms par pietiekami nozīmīgu
sabiedrības labumu, kura sasniegšanai pieļaujams samērīgi ierobežot
privātpersonu tiesiskās intereses. Līdz ar to LM to uzskata par samērīgu
ierobežojumu.
