Visi publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras aktīvi, tostarp zeme, ir jānodod vienai juridiskajai personai.Šāds viedoklis ir pausts Satiksmes ministrijas izstrādātajā koncepcijā par publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras pārvaldi, kas ceturtdienšodien, 28. augustā, tika izsludināta Valsts sekretāru sanāksmē.
Līdz ar valsts uzņēmuma „Latvijas dzelzceļš” pārveidošanu par valsts akciju sabiedrību 1994. gadā, infrastruktūras objekti, kas tika ieguldīti sabiedrības pamatkapitālā, kļuva par sabiedrības īpašumu. Savukārt zeme, uz kuras atradās un atrodas „Latvijas dzelzceļa” īpašumā esošie infrastruktūras objekti, netika ieguldīta VAS pamatkapitālā un līdz pat šim brīdim ir valsts īpašums.
“Ņemot vērā, ka zemes klātne, dzelzceļa nodalījuma josla un pārējie dzelzceļa infrastruktūras objekti veido nedalāmu publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūru, Satiksmes ministrija uzskata, ka būtu lietderīgi arī paredzēt, ka visi dzelzceļa infrastruktūras aktīvi piederētu vienai juridiskai personai,” stāsta Satiksmes ministrijas sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas vietniece Elīna Balgalve.
nodefinētu turpmāko rīcību, tika izvērtēti trīs pārvaldes modeļi, kas balstīti uz citās valstīs pastāvošo pieredzi.
“Pirmais modelis paredz, ka visa dzelzceļa infrastruktūra pieder valstij un to pārvalda valsts aģentūra, otrais – valsts infrastruktūra, ko pārvalda VAS „Latvijas dzelzceļš”, bet trešais modelis paredz saglabāt infrastruktūru VAS „Latvijas dzelzceļš” (kas turpinās būt arī tās pārvaldītājs) īpašumā. Vienlaikus ir paredzēts uzņēmuma pamatkapitālā ieguldīt arī šobrīd valstij piederošo zemi, uz kuras ir izvietota uzņēmumam piederošā dzelzceļa infrastruktūra,” skaidro E.Balgalve.
Pirmā modeļa, kas nodrošinātu tiešu valsts kontroli pār pārvaldītāju un tā veikto darījumu caurskatāmību, priekšrocība ir tā, ka ir sagaidāma infrastruktūras apsaimniekošanas izmaksu samazināšana atsevišķos reģionos un noteiktiem pakalpojumiem, kur tirgū ir pietiekama konkurence. Tomēr tā trūkums ir augstas ieviešanas un administrēšanas izmaksas (valsts budžeta izmaksas, atpērkot pamatlīdzekļus, lēšamas Ls 135.717 milj., bet, veicot īpašuma nacionalizāciju – Ls 47.2 milj.). Vismaz 1.5 gadi būtu nepieciešami tiesību aktu izstrādei, līdz 7 gadiem īpašumu reģistrācijai un vismaz 1 gads aģentūras izveidei un pamatlīdzekļu pārreģistrācijai.
Otrais modelis nodrošinātu pārvaldītāja un galvenā apsaimniekotāja kontroli no valsts puses. Tomēr ieviešanas un administrēšanas izmaksas valsts budžetam ir tikai nedaudz mazākas nekā 1. modelī un, atpērkot pamatlīdzekļus, tās būtu Ls 133.317 milj., bet, veicot īpašuma nacionalizāciju – Ls 44.8 milj. Arī, izvēloties šo modeli, tiesību aktu izstrādei būtu nepieciešami vismaz 1.5 gadi un līdz 7 gadiem īpašumu reģistrācijai.
Trešā modeļa galvenā priekšrocība – praktiski nav papildus izmaksu valsts budžetam, tomēr infrastruktūras un modernizēšanas projektu finansējuma kredītprocenti pie līdzīgiem pārējiem nosacījumiem varētu nedaudz sadārdzināt infrastruktūru. Kopējās modeļa ieviešanas izmaksas ir Ls 7.324 milj., tostarp no valsts budžeta būtu jāsedz tikai Ls 0.024 milj. Tiesību aktu izstrādei būtu nepieciešami vismaz 9 mēneši. Atšķirībā no pirmajiem diviem modeļiem, kas var sākt darboties tikai pēc īpašumtiesību sakārtošanas, šis darbojas uzreiz, bet zemes reģistrāciju un nodošanu VAS “Latvijas dzelzceļš” īpašumā var veikt pakāpeniski, līdzīgi kā pārējos modeļos – 7 gadu laikā.
Satiksmes ministrija uzskata, ka šābrīža apstākļos visoptimālākais ir 3. pārvaldes risinājuma variants.
“Lai to realizētu, līdz 2009. gada 30. decembrim ir jāizstrādā un jāiesniedz Ministru kabinetā koncepcijas īstenošanai nepieciešamie tiesību aktu projekti. Savukārt, lai izstrādātu publiskās lietošanas dzelzceļa finansēšanas kārtību un līdz 2010. gada 1. februārim valdībā iesniegtu informatīvo ziņojumu, ir jāizveido darba grupa, iekļaujot tajā ne vien Satiksmes, bet arī Finanšu ministrijas pārstāvjus,” norāda ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste.
Saskaņā ar Eiropas dzelzceļa kopienas (CER) datiem, 2006. gada maijā ilgtermiņa līgumi starp valsti un infrastruktūras pārvaldītāju bija noslēgti Austrijā, Beļģijā, Bulgārijā, Šveicē, Francijā, Īrijā, Itālijā. Rumānijā un Lielbritānijā.
