Rīga, 1.nov., LETA. Studiju akreditācijas ideja Latvijā ierēdņu vainas dēļ ir sevi degradējusi, jo tās procesā galvenokārt tiek ņemti vērā kvantitatīvie rādītāji – cik un kāda līmeņa mācībspēki vada nodarbības, nevis tas, cik kvalitatīvi tas notiek.
Šādu viedokli intervijā laikrakstam “Izglītība un Kultūra” paudis biznesa augstskolas “Turība” valdes priekšsēdētāja vietnieks, pedagoģijas zinātņu doktors Aldis Baumanis.
“Būtu maldīgi uzskatīt, ka akreditācija ir plāksteris studiju procesa kvalitātes uzlabošanai”, norādījis Baumanis, uzsverot, ka otrajā plānā ir palikuši rezultatīvie radītāji, kas daudz uzskatamāk parāda, kas īsti šajā procesā notiek, vai arī to, kādi ir pašas augstskolas attīstības radītāji visā akreditācijas procesā.
“Ir iezīmēta kaut kāda abstraktā kastīte, un, ja tu “smuki sēdi” tajā iekšā, tad tu esi veiksmīgs, un tas nav svarīgi, ko patiesībā tu vari vai nevari, studiju programmu akreditē uz sešiem gadiem,” uzskata Baumanis.
Vienlaikus viņš akcentē, ka visredzamāk akreditācijas sistēma Latvijā izgāzusies tad, kad uz maksimālo termiņu – sešiem gadiem tika akreditētas praktiski visas doktorantūras programmas, neraugoties uz to, ka doktoru un doktorantūras studiju programmu efektivitāte bija un ir katastrofāli zema.
Kā uzver Baumanis,” ja tajā brīdī normāli būtu darbojies akreditācijas process, tad valsts augstskolām būtu daudz nopietnāk jādomā par savu programmu kvalitāti un par doktoru profesionālo ieguldījumu, tās īstenojot”.
