PĒRN EIROPAS KOMISIJĀ sākās darbs pie Pilsoņu enerģētikas paketes, kam ir vairāki būtiski uzdevumi – samazināt cenas, atvieglot pāreju uz tīru enerģiju, veicināt enerģētisko neatkarību un tīrās tehnoloģijas. Kā to paveikt, skaidro Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere (Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) grupa). Intervija notika marta sākumā Strasbūrā. I.Vaidere uzsver, ka kopumā enerģijas cenas Eiropā ir augstākas un mēs maksājam 2–3 reizes vairāk par elektrību un enerģiju nekā Ķīnā.
– Dzīves dārdzība lielā mērā ir saistāma ar enerģijas cenām. Uzskatu, ka būtu jāsamazina nodokļi elektroenerģijai. Tas arī ļautu mājsaimniecībai ieekonomēt ievērojamus līdzekļus – līdz 200 eiro gadā. Latvijā ir vairāki operatori, kuri sniedz elektroenerģijas pakalpojumus, taču pāreja no viena operatora pie otra ir visai sarežģīta. Ja šajā jomā izdotos mazināt birokrātiju un ļautu vieglāk klientiem pāriet no viena operatora pie cita, tas palielinātu konkurenci tirgū. Konkurence tirgū veicina cenu samazināšanos, un ir veikti aprēķini, kas liecina, ka cilvēki šādi varētu ietaupīt līdz 150 eiro gadā.
Tāpēc galvenais ir cenas un elektroneatkarība. Vēl pirms dažiem gadiem Vācija bija pilnībā atkarīga no gāzes, un lielā mērā nav labi, ja veidojas atkarība no viena resursa. Tādēļ ir svarīgi, lai Eiropā ražotu maksimāli daudz enerģijas. Taču – jāskatās, kāda ir šī enerģija.
Poļiem, piemēram, ir akmeņogles, taču diez vai mēs metīsimies atpakaļ pie tām. Ir dati, ka Eiropā 50 % enerģijas tiek saražots, izmantojot atjaunīgos resursus. Tas ir diezgan daudz. Pirmrindnieki šeit ir zviedri – ar 66 %. Latvija arī ir ļoti labā vietā – 43 %.
Tomēr Eiropā enerģētiskā nabadzība pastāv – viens no desmit Eiropas iedzīvotājiem nevar pienācīgi apsildīt savu mājokli.
Vēja elektroenerģijas stacijas ir jābūvē, un tās ir jābūvē tur, kur tās vismazāk traucē cilvēkiem un dabai. Latvijas galvenais resurss ir neskartā daba, un to saka visur Eiropā. Runājot par vēja enerģiju, galvenais kritērijs ir vieta. Un to nav daudz. Jāizmanto degradētās Latvijas teritorijas. Arī Rietumeiropas uzņēmumi vēlētos izvietot vēja stacijas Baltijas valstīs, un, tā kā mēs esam valstis ar savu pašcieņu, mums par to ir jālemj. Eiropas Investīciju Bankas grupa nodrošinās vairāk nekā 75 miljardus eiro trīs gados tīrajai enerģijai.
Liels potenciāls ir mazās modulārās atomelektrostacijas. Ar vienu šādu staciju elektroenerģiju var nodrošināt vairāk nekā 200 tūkstošiem cilvēku. Protams, jārunā par drošību un kodolatkritumu uzglabāšanu.
Igaunija šajā jautājumā ir sākusi spert nopietnus pirmos soļus. Igauņi atklājuši, ka slānekļa ieguves vietās varot ļoti labi noglabāt atomelektrostaciju atkritumus. Tā kā tie sadalās ļoti ilgi, šie atkritumi droši jānoglabā tik ilgi, lai mūsu bērnu bērnu bērniem netraucētu dzīvot. Mums tas būtu vajadzīgs ne tikai iedzīvotājiem, bet arī rūpniecības konkurētspējas celšanai, kā to iepriekš izjuta Vācija, kas pēc Fukušimas katastrofas 2011. gada martā slēdza atomelektrostacijas, smagi ietekmējot vietējās rūpniecības konkurētspēju.
