Kā pilnveidot apmācību procesu un iegūt tādus
speciālistus, kādi nepieciešami darba devējiem 21. gadsimtā? Atbildi uz šo
jautājumu arvien neatlaidīgāk meklējam gan kompetenču izglītības, gan
tehnoloģiju attīstības kontekstā. Latvijas izglītības fonda (LIF) un LMT rīkotajā
konferencē
“Quo vadis, Latvijas izglītība?” LIF valdes loceklis Rolands Vitkovskis trāpīgi
norādīja – uzņēmēju gaidas, lūkojoties uz augstskolām, ir gaužām praktiskas.
Proti, nepieciešams kvalificēts darbaspēks, īpaši informācijas tehnoloģiju un
inženiertehniskajās specialitātēs, kur labu speciālistu hroniski trūkst. Kā tad
jāmainās izglītībai, lai panāktu tehnoloģiju attīstību?
Pirmās industriālās revolūcijas laikā 17. gadsimtā,
parādoties pirmajām rūpnieciskajām iekārtām, pietika ar to, ka strādnieks
zināja, kuru sviru īstajā brīdī paraut, lai mašīna darbotos. Izglītība bija
luksuss, ko varēja atļauties bagātie. Otrā industriālā revolūcija 19. gadsimtā
līdz ar elektrības ražošanas un pārvades tehnoloģiju attīstību deva iespēju
veidot konveijeru līnijas, kur katram strādniekam bija sava funkcija un viens
noteikts uzdevums. Tam bija nepieciešamas prasmes lasīt, rakstīt un izprast
izlasīto. Trešā industriālā revolūcija pasaulei deva mikroprocesorus un elektroniskās
iekārtas, automatizētas līnijas, programmējamus darba galdus, algoritmizētu datu
apstrādi, kas savukārt radīja nepieciešamību pēc darbiniekiem ar spēju domāt sistēmiski.
Šodien, ceturtās industriālās revolūcijas fāzē, kad bezvadu sistēmas savieno
visu un visus ar visu un visiem, arvien vairāk vajadzīgi darbinieki ar integrētām
zināšanām. Zināšanu apjoms un struktūra nepārtraukti mainās, taču izglītības
sistēma ir palikusi nemainīga.
Ja agrāk mūsu dzīves modelis bija secīga izglītības
apgūšana, darba gaitas (visbiežāk vienā darbavietā) un, pienākot attiecīgajam
vecumam, svinīga pavadīšana pensijā, šobrīd izglītība, darbs un atpūta notiek
vienlaikus. Tāpēc arī izglītības sistēmai ir jāmainās, lai atbilstu darba
tirgum. Izglītība vienmēr ir tikusi saskaņota ar industrijas prasībām – tas nav
nekas jauns. Lai ražotu masu produkciju uz industrijas 2.0 konveijera, pilnīgi
pietika ar darbiniekiem, kuri apmācīti noteiktā, iepriekš pasūtītā mācību veidā.
Kvalitātes kontrolei, ko īstenoja vairākos konveijera punktos, atbilda standartizēti,
visiem vienādi pārbaudījumi eksāmenos. Noteiktas konveijera pozīcijas ekspertu
varēja sagatavot specifisku zināšanu pasniedzēji, bet individuālas ražošanas
neesamība nozīmēja arī vāju mācību priekšmeta sasaisti ar citām disciplīnām.
Šodien apmēram 70% jauniešu uzsāk darba gaitas jomās, ko
jau tuvākajā laikā spēcīgi ietekmēs vai pat likvidēs automatizācijas procesi,
tāpēc jaunajiem speciālistiem ir vajadzīgas prasmes un pieredze nākotnei, nevis
pagātnei. Pētnieki mēdz teikt, ka roboti un tehnoloģijas pārņems darbu, ko sauc
par 3D – dull, dirty and dangerous, tātad darbu, ko var uzskatīt par
trulu, netīru un bīstamu. Taču bažas par robotu dominanci pasaulē ir nevietā,
jo daudzu procesu automatizācija atbrīvos cilvēka laiku un potenciālu, ko
novirzīt vērtīgam, radošam darbam. Roboti neaizstās cilvēkam piemītošo radošumu
un izpratni, kas jāveicina jau no bērnības, rosinot katra bērna dabisko
zinātkāri. Tiesa, ne vienmēr cilvēka izpratne par tehnoloģijām ir pietiekama.
Sacensība starp tehnoloģiju attīstību un cilvēku prasmi tās
lietot nemitīgi izraisa sociālo spriedzi – tā novērojama visu industriālo
revolūciju laikā. Ja iztēlojamies tehnoloģijas un prasmes kā divas atsevišķas
līknes, tās periodiski krustojas. Tehnoloģijas attīstās ātrāk, nekā universāla
valsts izglītība tiek tām līdzi, daudziem liekot jautāt, kāds labums būs no
kārtējās tehnoloģijas, veicinot satraukumu, neziņu un sociālās spriedzes
rašanos. Tikai pakāpeniski pietuvinoties tehnoloģiju līmenim ar izmaiņām vispārējās
un speciālās izglītības sistēmā, abas līknes krustojas un sāk vairoties sabiedrības
labklājība. Nākamajā ciklā – digitālās revolūcijas gadījumā – tehnoloģiju attīstība
atkal būs daudz straujāka, nekā sabiedrība spēs tai sekot, un atkal veidosies
sociālās spriedzes vektors. Mūsu uzdevums ir radīt tādu izglītības sistēmu un
atbalstu, lai sociālā spriedze nepalielinātos. Tāpēc novecojušas grāmatas,
neinteresanta vide un inerti pasniedzēji nešķitīs saistoši jaunajai paaudzei.
Šodienas apstākļos nevaram nerēķināties arī ar attālinātās
mācīšanās viestajām izmaiņām. Pateicoties tehnoloģijām un globalizācijai,
izglītības sistēma tiks transformēta. Pat daudzas augstākā līmeņa universitātes
piedāvā attālināti apgūt virkni dažādu kursu un iegūt sertifikātus, taču nav
vienotas sistēmas, kas ļautu atzīt šādus izglītības dokumentus un pielīdzināt
tos klasiski iegūtai izglītībai.
Tas gan nenozīmē, ka tradicionālā izglītība ir sliktāka par
mūsdienās tik izplatīto digitālo pašizglītību. Tradicionālās izglītības
“produkts” ir “personība – katedrāle”: daudzpusīgs cilvēks ar akadēmisku
izglītību un kompleksām, dziļām zināšanām. Tas, ko rada digitālā vide, drīzāk
ir “cilvēks – pankūka”: milzīgais informācijas apjoms sniedz plašas, bet
virspusējas zināšanas un pārsātinājumu no informācijas daudzuma. Savukārt virspusējas
zināšanas neveicina radošumu un spēju iedziļināties konkrētā jautājumā. Pēdējā
laikā kompetenču izglītības sakarā mēs runājam par to, ka ar izpratni
atrisināsim teju visas problēmas un faktu iegaumēšana ir novecojusi. Taču nevar
atrast un izprast kopsakarības starp faktiem, ko cilvēks nezina. Vienlaikus, ja
šodien mācām tāpat, kā mūs mācīja vakar, nesagatavosim jauniešus ne šodienai,
ne rītdienai. LMT “Skola 2030” ietvaros atbalstīs vidusskolas programmas mācību
priekšmeta “Dizains un tehnoloģijas” metodisko materiālu izstrādi un skolotāju
apmācību, lai radītu risinājumus sev un citiem nozīmīgos vides dizaina,
digitālās attīstības, modes un interjera dizaina jautājumos. Tomēr mums visiem
kopā ir vēl daudz vairāk darāmā, lai padarītu mācību procesu un integrāciju
darba vidē atbilstošu 21. gadsimta digitālās revolūcijas prasībām.
