Kā liecina apsaimniekotāju sniegtā informācija par atkritumu
apsaimniekošanu 2018. gadā, Latvijas tirgū ik gadu nonāk
vairāk nekā 5000 tonnu bateriju un akumulatoru. Šķiet – nav jau
nemaz tik daudz, sevišķi salīdzinājumā ar citiem atkritumu
veidiem. Turklāt atpakaļ tiek savākti aptuveni 45%, kas ir gluži
labs rezultāts, taču ne spīdošs, nedaudz iedziļinoties. Nonākot
apkārtējā vidē, baterijas ir daudz bīstamākas par citiem
atkritumu veidiem, tāpēc nez, vai šajā gadījumā skaitļi ir
īstais kritērijs, kā novērtēt to apsaimniekošanas sekmīgumu.
Kāpēc
tad baterijas ir bīstamākas par citiem atkritumiem? Plastmasa dabā
sadalās ļoti lēni – zālē nomesta plastmasas pudele turpat
gulēs vēl pēc pāris simtus gadu. Taču baterijas dara tieši
pretējo – nonākot augsnē, tās sadalās, no tām iztek ķīmiskas
vielas, kas iesūcas gruntsūdeņos un tālāk jau nonāk, piemēram,
dzeramajā ūdenī, ko ikdienā lietojam. Mēs negribam dzert ūdeni
ar plastmasas piemaisījumiem un tāpat diez vai ilgojamies pēc
smagajiem metāliem savā glāzē, bet tieši to iegūstam, pametot
baterijas likteņa varā. Ja plastmasas atkritumus ir viegli
ieraudzīt, pacelt un izmest tiem paredzētajā vietā, tad baterijas
ir daudz mazākas un ceļmalas zālē vai meža krūmājā paliek
nepamanītas, apaug ar sūnām un padara savu netīro darbu. Otrs
aspekts, par ko aizdomājamies vēl retāk, – bateriju ražošanā
tiek izmantoti dažādi metāli, piemēram, svins,
kadmijs, dzīvsudrabs.
Tāpat kā nafta, ko izmanto plastmasas ražošanā, tie nav
atjaunojamie resursi, taču atšķirība tāda, ka šo metālu
rezerves zemes dzīlēs ir daudz mazākas nekā naftas krājumi.
Tāpēc arī no resursu pārvaldības viedokļa bateriju un
akumulatoru izmešana sadzīves atkritumos ir vieglprātīgs
zaudējums.
“Latvijas Zaļā punkta” aptaujas rāda, ka tendence
šķirot baterijas ar katru gadu nedaudz palielinās – šogad to
dara par 7% vairāk iedzīvotāju nekā 2018. gadā. Vienlaikus pirms
dažām dienām manam bērnam pirmklasniekam bija pārbaudījums
dabaszinībās par atkritumu šķirošanu, kur par bīstamajiem
atkritumiem – baterijā, autoriepām, eļļām utt. – nebija
ne vārda. Tieši bērni ir tie, kuri, apgūstot jaunas zinības,
pamāca arī savus vecākus un mudina mainīt ģimenes paradumus.
Skolās apgūstamais materiāls liecina, ka pieaugušo izpratne par
bīstamo atkritumu šķirošanu nebūt nav pietiekama. Vienlaikus,
atšķirībā no citu atkritumu šķirošanas konteineriem, bateriju
konteineros daudz retāk redzams nevēlams piejaukums, kas,
iespējams, skaidrojams ar labu iedzīvotāju informētību, bet
varbūt arī ar to, ka te paliek mazāk vietas pārpratumiem –
baterija ir baterija neatkarīgi no formas vai izmēra, un
nevajadzētu rasties pārdomām, kurā konteinerā to likt.
Ja pirms pieciem gadiem nepietiekamu bateriju šķirošanas
infrastruktūru varēja minēt kā šķērsli atbildīgai šķirošanai,
šodien tas vairs nav arguments: “Latvijas Zaļais punkts”
sadarbībā ar partneriem bateriju šķirošanu nodrošina vairāk
nekā 300 vietās visā Latvijā – veikalos, pasta nodaļās,
degvielas uzpildes stacijās. Vairums Latvijas iedzīvotāju kā
galveno bateriju šķirošanas vietu minējuši tieši tirdzniecības
vietās pieejamos konteinerus. Tiesa, attīstītas infrastruktūras
nekad nevar būt par daudz. Ja veikali un atbildīgi zīmoli patiešām
izrāda iniciatīvu un labprāt ievieš bateriju šķirošanas
konteinerus savās telpās, daudz lielāku aktivitāti varētu
vēlēties, piemēram, no namsaimnieku puses. Speciāla kastīte
daudzdzīvokļu nama pirmajā stāvā nudien neaizņem daudz vietas,
toties būtu krietni ērtāks risinājums iedzīvotājiem, kuriem pat
nenāktos iziet no mājas, lai atbrīvotos no izlietotajām
baterijām.
Latvija nav vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kur
bateriju šķirošana ir samērā jauna lieta, un mērķi mums visiem
ir vienādi. Tomēr jau tagad atkritumu apsaimniekotāji saskaras ar
izaicinājumiem, ko rada arvien pieaugošie bateriju savākšanas
apjomi, jo pārstrādes rūpnīcu jauda neaug ar tādu pašu vērienu.
Pārstrāde kļūst arvien dārgāka, rindas – garākas. Bīstamo
atkritumu pārstrādes rūpnīcas pakalpojumi maksā piecas un pat 10
reizes dārgāk nekā, piemēram, plastmasas maisiņu pārstrāde.
Latvijā baterijas tikai šķirojam un eksportējam pārstrādei uz
Poliju, Vāciju, Spāniju. Tomēr es uzskatu, ka savāktā bateriju
apjoma norma, kas šobrīd ir nedaudz virs 40%, būtu jāpalielina.
Salīdzinājumam – plastmasas iepakojuma atpakaļ savākšanas
apjoms ir noteikts 50% apmērā no tirgū novietotā apjoma. Taču
jāsaprot, ka plastmasas, kartona un koka atkritumu ir ļoti daudz,
tāpēc 50% ir iespaidīgs apjoms. Bateriju gan salīdzinoši ir
mazāk, taču arī 40% no kopējā apjoma ir niecīgs daudzums,
turklāt baterijas, nonākot vidē, ir daudz bīstamākas. Tāpēc ne
jau skaitļi ir mūsu īstais mērķis. Daudz svarīgāk ir panākt,
lai sabiedrība apzinātos bīstamo atkritumu kaitīgumu videi un
pašu veselībai.
Lai to panāktu, likumdošanas ietvarā būtu jāvērtē ne tikai
atkritumu apjoms, bet arī to ietekme uz vidi, norādot, ka,
piemēram, baterijas, riepas vai eļļas, kas varbūt ir salīdzinoši
neliels procents uz kopējā atkritumu apjoma fona, tomēr būtu
jāsavāc maksimāli daudz. Diemžēl līdz šim aiz skaitļiem pazūd
faktiskā bīstamība. Tāpat arī pašvaldību iepirkumos būtu
ieteicams daudz detalizētāk aprakstīt prasības bateriju
apsaimniekošanai, lai neatstātu vietu stiepjamām interpretācijām.
No otras puses, šobrīd notiek darbs pie jaunā valsts atkritumu
apsaimniekošanas plāna, un pirmo reizi pa ilgiem laikiem tajās
parādījusies jauna pozīcija – izdevumi sabiedrības
izglītošanai, kas ir apsveicami. Jo vairāk ieguldīsim,
skaidrojot, ko un kur izmest, kāpēc tas vajadzīgs un kā labāk
šķirot, jo ātrāk sabiedrības apziņa no skaitļiem pārslēgsies
uz “labi” vai “slikti” un jo ātrāk bateriju šķirošana
nonāks dabaszinību stundu dienaskārtībā, katra indivīda ikdienā
un kopīgā izpratnē par tās svarīgumu.
