Lāču populācija Latvijā nav apdraudēta

Brūnie lāči (Ursus arctos) visā Eiropas Savienībā, arī Latvijā, ir aizsargājami dzīvnieki. Savulaik no Latvijas izzuduši, taču pēdējos gados mērķtiecīgu un zinātniski pamatotu lēmumu un rīcības rezultātā, tostarp medību liegums, lāču populācija stabili atjaunojas, sasniedzot 60-70 īpatņu skaitu. Nesen medijos izskanējušais gadījums ar lācenes uzmodināšanu no ziemas guļas, liekot tai pamest migu ar lācēniem, ir skumjš, taču no sugas populācijas viedokļa nav vērtējams kā kritisks.

Pēc informācijas izskanēšanas sociālajos medijos Dabas aizsardzības pārvalde ir uzsākusi administratīvā pārkāpuma procesu, lai vērtētu apzinātu aizsargājamās sugas traucēšanu. Pašlaik tiek gaidīti visi nepieciešamie paskaidrojumi no situācijā iesaistītajiem, un lieta vēl ir izskatīšanas procesā.

Meža kopšanas darbi migas apkārtnē uzreiz pēc migas atklāšanas tika pārtraukti. Darbu veicēji operatīvi rīkojās, lai novērstu turpmāku līdzīgu situāciju atkārtošanos un papildu traucējumus konkrētajai lāču ģimenei. Apsekojot kvartāla ārējo robežu, promejoša lāča pēdas nebija konstatētas, viešot cerību, ka lāču mamma uzturas migas tuvumā vai pat tajā jau ir atgriezusies. 

Lāči ir visnesabiedriskākie plēsēji. Tie dzīvo vientuļi, komunicējot savā starpā, vien atstāj aiz sevis teritorijas iezīmēšanas liecības. Izņēmums ir pārošanās un mazuļu audzināšanas laiks. Pieauguša lāču tēviņa individuālā teritorija variē robežās no 500-1300 km², atsevišķos gadījumos sasniedzot pat 4000km². Mātīšu teritorijas ir mazākas – no 130-780 km². Turklāt lāči ir klejotāji – tie maina gan dzīves, gan migas vietu. Vērtējot lāčiem nepieciešamo dzīves telpu, aktīvo pārvietošanos un vientuļnieka dzīvi, Latvijā nav iespējams izveidot šīs sugas aizsardzībai atsevišķu īpaši aizsargājamu dabas teritoriju ar nemainīgām robežām. Esošās aizsargājamās teritorijas ar lieliem purvu un mežu masīviem, piemēram, Ziemeļu purvi, Teiču dabas rezervāts, jau daļēji nodrošina lāčiem nepieciešamo dzīves telpu. Te cilvēka klātbūtne ir ierobežota, taču dzīvnieku nevar “ierobežot” noteiktā telpā. Turklāt savvaļas dzīvnieki neievēro valstu robežas – Latvijā uzskaitīto lāču dzīves areāls var iesniegties gan Igaunijā, gan Krievijā.

Baltoties uz Igaunijas zinātnieku un dabas aizsardzības institūciju pieredzi, lāču mātes pamestu mazuļu glābšana nav rezultatīva, jo cilvēka izbaroti lāči pēcāk nevar kļūt par pilnvērtīgiem savvaļas dzīvniekiem. Izmainītas uzvedības dēļ tie allaž atgriežas pie cilvēka barības meklējumos, apdraudot cilvēkus un to īpašumus. Šo apliecināja arī Latvijas pēdējo gadu pieredze ar diviem pusaugu lāčiem, kas izrādīja sugai netipisku uzvedību.

Savukārt lāču uzturēšana nebrīvē ir nesamērīgi dārga. Veicot detalizētus aprēķinus, lācim nepieciešamā voljera izbūve, ietverot visas drošības un labturības prasības, izmaksātu apmēram 0,5 milj. EUR, papildu tai būtu nepieciešami arī lāča uzturēšanas – ēdināšana, veterinārija, dzīvnieku kopēja darbi u.c. – izmaksas 30 gadu garumā. Tā kā lāču populācija stabili pieaug, arī Igaunijā lāči nebrīvē netiek izauklēti.

Analizējot vēsturiskos datus un latviešu folkloru, redzams, ka lācis laiku laikos ir bijusi mūsu dabas sastāvdaļa. Pret lāci izjuta bijību un cieņu. Tam nav piedēvētas vilka un lapsas negatīvās īpašības, liecinot, ka vēsturiski sabiedrība ir pratusi sadzīvot ar šī dzīvnieka klātbūtni. Ņemot vērā lāču atgriešanos Latvijas mežos, arī mūsdienu sabiedrībai būs jāiemācās ar to sadzīvot, pārņemot pieredzi no Igaunijas, kurā lāču populācija ir stabila un desmitkārt lielāka par Latvijas lāču populāciju, sasniedzot pat 1000 īpatņu skaitu.

“Nepatiesi un sabiedrību mulsinoši ir dzīvnieku aizsardzības biedrību izteiktie apgalvojumi, ka lāču migas bija jāapseko un jāapsargā, lai šādas situācija nenotiktu. Dabā ir gan cilvēki, gan dzīvnieki, un neizbēgama ir šo abu sugu sastapšanās. Lāči savas migas gadu no gada ierīko citā vietā, nav iespējams tās iepriekš identificēt un noteikt aizsardzības zonu – lāča miga var būt gan uz valsts zemes, gan privātīpašumā, gan īpaši aizsargājamā dabas teritorijā, gan ārpus tās,” skaidro pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode.

Dabas aizsardzības pārvalde vērš uzmanību, ka no ziemas guļas iztraucēta lācene, sargājot migu un mazuļus, var kļūt agresīva, tāpēc saskaņā ar vadošo ekspertu rekomendācijām līdz pat maijam konkrētajā meža apgabalā doties nav atļauts ne mežstrādniekiem, ne pētniekiem, ne pārvaldes darbiniekiem vai citiem interesentiem.

Ikdienā lācis nav agresīvs, tas izvairās no sastapšanās ar cilvēku. Lai novērstu iespējamību par lāča viesošanos savā sētā, rūpīgi jāpārdomā komposta veidošanas vietas un atkritumu apsaimniekošana. Atkritumi jātur slēgtās tvertnēs, neradot situācijas, ka paši cilvēki provocē savvaļas dzīvnieku nākšanu sētās. Mežā atstāti ēdienu pārpalikumi vai lauku saimniecībās meža tuvumā regulāri kaudzēs izbērti viegli pieejami augļi un dārzeņi, var raisīt ne tikai lācim, bet arī citiem savvaļas dzīvniekiem pieradumu uztvert cilvēka sētas kā barības ieguves vietas.  

Lai izvairītos no sastapšanās ar lāci:

•    pastaigas laikā turies uz meža takām un ceļiem;
•    ar savu uzvedību netraucē citus dabas baudītājus un meža iemītniekus, bet laiku pa laikam uzkāp kādam zaram, ierunājies vai iedziedies;
•    rūpīgi vēro dabu sev apkārt, lai dzīvnieka klātbūtni varētu laikus pamanīt;
•    ja mežā šķērso nepārredzamu vietu, tad pastiprināti liec manīt par savu klātbūtni.

Ja esi pamanījis lāci:

•    netuvojies lācim, nemēģini to panākt vai aiztikt dzīvnieku vai tā mazuļus;
•    iespējami ātri, bet neskrienot, dodies prom no tikšanās vietas;
•    negriez lācim muguru – atkāpies atmuguriski;
•    uzvedies klusi, līdz dzīvnieks dodas savās gaitās.