Lai gan problēmas notekūdeņu
apsaimniekošanas jomā ir zināmas jau gadiem un tās sakārtošanā valstī
gadu gaitā ir ieguldīts 1 miljards eiro, Valsts kontrole (VK) revīzijā
secinājusi, ka Latvijā nav sekmējies panākt māju pieslēgšanu
centralizētajām kanalizācijas sistēmām, līdz ar to notekūdeņu savākšanas
un attīrīšanas jomā joprojām ir daudz neatrisinātu jautājumi un vidē
joprojām nonāk ievērojams apjoms neattīrītu notekūdeņu.
“Lai gan notekūdeņu apsaimniekošanas jomā centralizēto kanalizācijas
sistēmu sakārtošanā ir ieguldīts viens miljards eiro, minēto problēmu
risināšana vēl joprojām ir aktuāla. Risinājumi vai nu nav tikuši
izstrādāti, vai arī nav bijuši pietiekoši efektīvi, lai minētās
problēmas novērstu,” revīzijas ziņojumā raksta VK, “lai gan ir
izstrādāti gan politikas plānošanas dokumenti, gan vairāki būtiski
normatīvie akti, tomēr izstrādātie politikas instrumenti neatrisinās
visas vides kvalitāti ietekmējošās problēmas un nenovērsīs neattīrītu
notekūdeņu nonākšanu vidē.”
“Šķiet, teju no gaisa, it kā negaidīti daudzviet ir kļuvis aktuāls
jautājums par decentralizētajām kanalizācijas sistēmām jeb to
mājsaimniecībās radīto notekūdeņu daļu, kas neieplūst centralizētajos
kanalizācijas tīklos, bet tiek uzkrāta privātmāju krājtvertnēs un
septiķos. Arī šie notekūdeņi ir regulāri jāsavāc un jānovada attīrīšanas
sistēmās, taču revīzijā konstatētais liecina, ka tas tā nenotiek un ka
šī problēma ilgstoši netiek risināta,” raksta VK.
VK skatījumā, galvenais un ar publiskā resora investīcijām
visbagātīgāk apveltītais notekūdeņu savākšanas veids – centralizētās
notekūdeņu sistēmas – nesniedz plānoto efektu. “Esam konstatējuši, ka
revīzijas apjomā iekļautajām pašvaldībām, paplašinot centralizētos
kanalizācijas tīklus, nav izdevies apgūt pat pusi no izveidotajām
pieslēgumu iespējām,” uzsver VK.
Revīzijā pārbaudītajās pašvaldībās, izbūvējot un paplašinot
centralizētos kanalizācijas tīklus, nav izdevies sasniegt pat pusi no
plānotajiem pieslēgumiem. Atsevišķās apdzīvotās vietās jaunajiem
kanalizācijas tīkliem nav pieslēgusies pat ne viena mājsaimniecība,
atzīmē VK.
Revīzijā secināts, ka mājsaimniecību pieslēgumu skaita palielinājumu
nav veicinājušas arī pašvaldību un pakalpojumu sniedzēju tiesības
līdzfinansēt pieslēgumu izveidošanu, kas bija plānotas kā risinājumi
pieslēgumu skaita palielināšanai. Tikai 3 no 10 revīzijas apjomā
iekļautām pašvaldībām, bet valstī kopumā 30 no 119 pašvaldībām esot
radušas iespēju daļēji līdzfinansēt pieslēgumu izveidošanu.
Jaunajos noteikumos, ar kuriem plānots sakārtot decentralizēti
savākto notekūdeņu saimniecību, VK konstatējusi “brāķi”, jo esot
pieļautas juridiska rakstura nepilnības, kas var kavēt noteikumu
izpildi.
Revidentu ieskatā, pieslēgumu skaita pieaugumu neveicina arī tas, ka
pašvaldību teritorijas plānošanas dokumenti nesniedz mājsaimniecībām
detalizētu informāciju par to, kur ir plānots izbūvēt centralizētās
kanalizācijas sistēmas tīklus, un daudzas mājsaimniecības, iespējams, ir
izbūvējušas savas decentralizētās kanalizācijas sistēmas bez intereses
pieslēgties centralizētajiem kanalizācijas tīkliem.
Savukārt ievērojamais notekūdeņu daudzums, kas rodas dažādās
mājsaimniecību decentralizētajās kanalizācijas sistēmās, ir ilgstoši
palicis ārpus pilnvērtīgas uzraudzības, uzsver VK. Nelielais gadījumu
skaits gadā (26%), kad mājsaimniecības revīzijas apjomā iekļautajās
pašvaldībās savāktos notekūdeņus ir nodevušas attīrīšanai, liecina, ka
līdz pat 64% mājsaimniecību notekūdeņus nodod attīrīšanai retāk nekā
reizi gadā, vai nenodod vispār, pieņemot, ka līdz 10% notekūdeņu varētu
tikt attīrīti mājsaimniecību individuālajās notekūdeņu attīrīšanas
iekārtās, raksta VK.
VK skatījumā, ja tiktu uzraudzīta normatīvā akta prasību par regulāru
notekūdeņu izvešanu no decentralizētajām kanalizācijas sistēmām
ievērošana, tad problēmām ar neattīrītu notekūdeņu nonākšanu vidē
nevajadzētu rasties. Tomēr vairāk nekā 15 gadus pašvaldībās nav
organizēta šo noteikumu ievērošanas kontrole, bet Vides aizsardzības un
reģionālās attīstības ministrijai (VARAM) kā vides aizsardzības
politikas un normatīvo aktu izstrādāja neesot sekojusi, vai apstiprinātā
politika un pieņemtie normatīvi tiek īstenoti.
Revidenti norāda, ka līdz šim šo mājsaimniecību radītie notekūdeņi
reti ir nonākuši attīrīšanas iekārtās, un ne pašvaldībām kā notekūdeņu
apsaimniekošanas organizatorēm, ne VARAM nav informācijas par to, kur
paliek līdz pat 74% decentralizēto kanalizācijas sistēmu notekūdeņu.
Daudzās pašvaldībās, investējot būtiskus ES fondu un valsts un
pašvaldību resursus, ir izbūvētas jaunas vai modernizētas vecās
notekūdeņu attīrīšanas stacijas. VK uzskata, ka tas ir darīts, neņemot
vērā līdz šim nesavākto notekūdeņu apjomu no privātmāju krājtvertnēm un
septiķiem, tādējādi daudzas notekūdeņu attīrīšanas staciju jaudas var
būt nepietiekamas lielākam notekūdeņu daudzumam. Modelējot situāciju,
kurā visas mājsaimniecības ar decentralizētajām kanalizācijas sistēmām
nodotu savus notekūdeņus attīrīšanai, VK secinājusi, ka tikai 4 no 10
revīzijā apskatītajām pašvaldībām ir notekūdeņu attīrīšanas jaudu
rezerves.
Lielu kaitējumu notekūdeņu kanalizācijas sistēmām nodarot padomju
laika mantojums – lietus ūdens savākšana un novadīšana. Daudzās
apdzīvotās vietās lietus ūdens kanalizācijas sistēma vispār nepastāv vai
arī lietus ūdens tiek novadīts tieši kanalizācijā kopā ar komunālajiem
notekūdeņiem. Tas radot pārslodzi attīrīšanas iekārtām un vājinot
attīrīšanai nepieciešamo dūņu darbību, kā rezultātā attīrīšanas iekārtas
pārplūst, ar laiku radot arī tehnoloģiska rakstura bojājumus, un vidē
nonāk nepilnīgi attīrīti notekūdeņi.
Kā uzsver VK, lai gan šī situācija ir zināma jau sen un tās
risināšana var prasīt lielus finansiālus ieguldījumus, nevienā no
revīzijā iekļautajām pašvaldībām nebija plāna tās uzlabošanai. VK
ieskatā, nav pieļaujams ilgāk turpināt “strausa politiku” un nerisināt
šo jautājumu. Tikai apzinot problēmas apmēru, nosakot secīgus soļus tās
risināšanai un valsts un pašvaldību institūcijām kopīgi meklējot
iespējas finansējuma piesaistei, situāciju varēs uzlabot, teikts VK
paziņojumā.
Pēc notekūdeņu attīrīšanas, baktērijām iedarbojoties uz
neattīrītajiem notekūdeņiem, rodas dūņas. Šobrīd notekūdeņu dūņas tiek
vienkārši savāktas un uzglabātas, jo risinājums to turpmākajam
pielietojumam nav rasts, atzīmē VK. Notekūdeņu dūņas, atbilstoši
kompostējot, ir iespējams izmantot kā mēslojumu lauksaimniecībā vai
mežsaimniecībā, taču katrā atsevišķā pašvaldībā radušos dūņu apjoms esot
pārāk mazs, lai tai būtu ekonomiski izdevīgi veikt dūņu pārstrādi.
Tāpēc, Valsts kontroles ieskatā, risinājums šim jautājumam ir jārod
valstiskā līmenī, un VARAM ir sniegts attiecīgs ieteikums.
“Šīs revīzijas rezultāti liecina par kārtējo līdz galam neapzināto
jomu valstī, kas rada ne tikai virkni jautājumu iedzīvotājiem, bet
izvirza arī nepatīkamas hipotēzes par vides piesārņojuma apmēriem, jo
nav pienācīgi savākta un attīrīta nozīmīga daļa notekūdeņu. Ļoti
negribētos uz šo situāciju attiecināt pārfrāzētu teicienu “aiz mums kaut
notekūdeņu plūdi”, bet šobrīd rodas iespaids, ka neviena no
atbildīgajām pusēm tā īsti nav pievērsusies sen zināmo problēmu
risināšanai. Lai situāciju uzlabotu būtu aktīvi jāiesaistās gan valsts
institūcijām, gan pašvaldībām, gan dabas aizsardzības pārstāvjiem,”
izteikusies valsts kontroliere Elita Krūmiņa.
VK skatījumā, papildu izaicinājumus efektīvai notekūdeņu savākšanai
un attīrīšanai rada arī daudzviet sadrumstalotā notekūdeņu
apsaimniekošanas pakalpojumu sniedzēju struktūra. Situācijā, kad vienas
pašvaldības ietvaros šos pakalpojumus nodrošina pat deviņi dažādi
pakalpojumu sniedzēji – kapitālsabiedrības un pagastu pārvaldes -, ir
ierobežotas iespējas uzlabot iedzīvotājiem sniegto pakalpojumu kvalitāti
un samazināt to izmaksas. Turklāt gluži objektīvi Latvijā neesot tik
daudz ūdenssaimniecības profesionāļu, lai pašvaldības varētu atļauties
uzturēt daudzus pakalpojumu sniedzējus.
“Ja pilsētās, kur pakalpojumus pamatā nodrošina specializēta
kapitālsabiedrība, notekūdeņu apsaimniekošana ir organizēta salīdzinoši
kvalitatīvi, tad lauku teritorijās, kur pakalpojumus nodrošina pagastu
pārvaldes, diemžēl ir daudz vairāk trūkumu gan ar pakalpojumu kvalitāti,
gan iedzīvotājiem noteikto pakalpojumu maksu,” atzīmē VK.
VK uzskata, ka vienota pieeja notekūdeņu savākšanai, novadīšanai un
attīrīšanai visā administratīvajā teritorijā ļautu uzlabot pakalpojumu
kvalitāti arī pagastos un ciemos ar mazu iedzīvotāju skaitu, kur
izmaksas iedzīvotājiem ir krietni lielākas. Valsts kontrole pauž cerību,
ka administratīvi teritoriālā reforma kalpos par labu atspēriena punktu
arī ūdenssaimniecību darba pilnveidošanai pašvaldībās, ļaujot apvienot
kompetences un resursus un rast notekūdeņu savākšanas, novadīšanas un
attīrīšanas jomā tādus risinājumus, kas mazinās vides piesārņojumu ne
tikai no centralizētajās, bet arī no decentralizētajās kanalizācijas
sistēmās savāktajiem notekūdeņiem.
