Latvijas ekonomika rāpjas no bedres ārā un situācija uzlabojas,
bet Covid-19 pandēmija nav beigusies un riski saglabājas gan Latvijā,
gan globāli, intervijā aģentūrai LETA uzsver Latvijas Bankas prezidents
Mārtiņš Kazāks. Savukārt politiskajos lēmumos Latvijā ļoti esam
ieciklējušies uz šodienas jautājumiem un izskatās, ka ilgtermiņa
risinājumi, pie kuriem ir ļoti svarīgi ķerties nekavējoties, aizslīd
otrajā plānā. To mēs nevaram atļauties, brīdina Latvijas Bankas
vadītājs.
Kāda pašlaik ir situācija Latvijas ekonomikā, un kā situācija
varētu attīstīties turpmāk, ja redzam, ka pašlaik Eiropā sākas
kārtējais pandēmijas vilnis?
Ja skatāmies šobrīd, ir redzams, ka Latvijas ekonomika rāpjas no
bedres ārā. Noskaņojums gan uzņēmumu, gan mājsaimniecību pusē kopš
aprīļa ir būtiski uzlabojies. Izņemot atsevišķas nozares, kuras tiešā
veidā ietekmē Covid-19 pandēmija, kopumā mēs esam plusos. Tādēļ var
teikt, ka ekonomika atgūstas, izaugsme ir, bet vājums ir vērojams dažos
sektoros.
Kas notiks tālāk? Nākotne ir ļoti atkarīga no Covid-19 izplatības.
Cik liels un sāpīgs būs nākamais pandēmijas vilnis prognozēt, protams,
ir ļoti grūti. Ja vīrusa izplatība būs plaša un tādēļ būs nepieciešami
papildu ierobežojumi, tas, protams, ekonomiku pavilks uz leju. Tomēr ir
jāuzsver, ka šis nav pirmais pandēmijas vilnis – tas ir trešais, dažviet
jau ceturtais vilnis, un ekonomika tam pamazām pielāgojas. Tas nudien
nav bezsāpīgi, bet ekonomika ierobežojumiem pielāgojas, atrod blakus
ceļus, dažādus citus risinājumus, tādēļ Covid-19 ietekme pamazām kļūst
mazāka. Mēs arī saslimstības rādītājos redzam, ka nāves gadījumu
īpatsvars ir mazāks. Es arī ceru, ka sabiedrība arvien plašāk
vakcinējas, jo tas ir risinājums, lai ja ne izvairītos no pašas
saslimšanas, tad to padarītu mazsāpīgāku gan pašiem, gan ekonomikai.
Tādēļ rezumējot – mēs no bedres rāpjamies ārā, situācija uzlabojas,
bet Covid-19 pandēmija nebūt nav beigusies un riski saglabājas gan
Latvijā, gan globāli. Kas attiecas uz iekšzemes kopprodukta (IKP)
prognozēm, tad līdz ar vakcināciju un cerību, ka rudenī ierobežojumi
nebūs tik krasi un visaptveroši, Latvijas Banka saglabā prognozi par IKP
izaugsmi šogad 3,3% apmērā. Savukārt nākamgad, pieņemot, ka būtisku
Covid-19 uzliesmojumu vairs nav, Latvijas ekonomikā ieplūst Eiropas
nauda, turpinās tādi lieli projekti kā “Rail Baltica”, kā arī gan
sabiedrība, gan uzņēmumi drosmīgāk gan investē, gan tērē, izaugsme būs
daudz straujāka un sasniegs 6,5%. Līdz ar to bāzes scenārijs Latvijai
nākamajos gados ir ļoti optimistisks. Savukārt galvenais negatīvais
risks, no kura jāturpina uzmanīties, ir Covid-19 izplatība.
Kas attiecas uz politiskajiem lēmumiem, tad diemžēl ir jāatzīst, ka
mēs ļoti esam ieciklējušies uz šodienas jautājumiem. Izskatās, ka
nākotnes jautājumi, ilgtermiņa risinājumi, pie kuriem ir ļoti svarīgi
ķerties nekavējoties, aizslīd otrajā plānā. To nu gan mēs nevaram
atļauties. Pandēmija kaut kad beigsies, un priekšdarbi pēc-Covid dzīvei
ir jāveic jau tagad.
Kur ir problēma? Tā ir valsts aparāta kapacitāte vai
pieradums jau kopš pagājušā gada dzīvot tādā “no nedēļas uz nedēļu”
risinājumu režīmā?
Tam pamatā ir vesela virkne lietu, arī nosauktās. Arī sabiedrības
kūtrums vakcinēties, jo tas šo jautājumu ļoti augstu paceļ gan
sabiedrības diskusijās, gan politiskajā dienaskārtībā. Ja sabiedrība
vienkārši vakcinētos, tad šī jautājuma nozīme būtiski mazinātos un daudz
vairāk laika atliktu kaut kam citam.
Ja mūs tomēr piemeklē salīdzinoši smags pandēmijas trešais vilnis, ko tas var nozīmēt ekonomikai?
Visticamāk, tas nozīmē plašākus ierobežojumus. Tas jau tā smagāk
cietušos sektorus, kuri ir saistīti ar cilvēcisko kontaktu, – tūrismu,
dažādus pakalpojumu sektorus – atkal iedzīs dziļākos mīnusos. Pārējie
sektori, kur cilvēku personiskais kontakts nav tik būtisks, kur tiek
nodrošināta plaša vakcinēšanās un līdz ar to rūpnīcas nav jāslēdz, tomēr
var uzrādīt diezgan labus rezultātus. Tas ir tas pats, ko mēs jau
redzējām pagājušā gada nogalē un šā gada pirmajā pusē. Līdz ar to
ekonomika šajā gadījumā saglabātos ļoti dažāda – daži sektori būtu uz
pauzes, citi varbūt lēnāk, bet turpinātu attīstīties un augt.
Līdz ar to, ja mēs gribam palīdzēt sev un ekonomikai, tad mans
galvenais mudinājums ir – tiekam galā ar Covid-19! Vakcinācija,
vakcinācija un vēlreiz vakcinācija ir ceļš, kas būtu jāizmanto. Tad arī
negatīvās sekas ekonomikā, kas ietekmē iedzīvotāju maciņus, būtu krietni
mazākas.
Vai bez jautājumiem par tālāko pandēmijas attīstību vēl ir
faktori, kas var ietekmēt Latvijas un arī Eiropas ekonomikas attīstību
tuvāko gadu laikā?
Es vairāk pieskaršos jautājumiem, kuri skar tieši Latviju. Kā jau es
minēju, arī tad, ja problēmas mūs var skart tikai nākotnē, lēmumi ir
jāpieņem jau šodien. Tādēļ es gribu uzsvērt vairākas lietas.
Pirmā – investīciju trūkums. Iepriekšējos gados investīciju trūkums
Latvijas ekonomikā ir bijis ļoti uzskatāms. Tas nozīmē, ka ražīguma
kāpums ir lēnāks. Tas nozīmē, ka izaugsmes temps ir lēnāks. Tas nozīmē,
ka iedzīvotāju ienākumi aug lēnāk. Eiropas vidējo līmeni mums noķert
arvien ir ļoti grūti, un tas ir tāls uzdevums. Tādēļ, manuprāt,
investīciju trūkums ir ļoti kritiska lieta Latvijas ekonomikā.
Nākamais punkts ir klimatneitralitāte. Tas gan Latvijas, gan pasaules
ekonomiku mainīs kardināli, un tam mēs pašlaik neesam gatavi. Manuprāt,
Latvijā to, cik plašas būs šīs pārmaiņas, īsti neapzinās ne privātais
sektors, ne valsts pārvalde.
Trešais jautājums ir pārvaldības kvalitāte gan valsts, gan privātā
sektora pusē. Ja tā neuzlabosies, tad būs ļoti grūti paātrināt gan
ekonomikas izaugsmes tempus, gan būt gataviem nākotnes izaicinājumiem.
Ceturtā lieta ir ienākumu, prasmju un iespēju nevienlīdzība. Tas
bremzē Latvijas iedzīvotāju spēju pelnīt vairāk. Tas bremzē Latvijas
uzņēmumu spēju pārdot un pelnīt vairāk.
Neviena no šīm četrām manis minētajām lietām nav nekas jauns. Tās ir
lietas, kuras Latvijai ir aktuālas jau labu laiku. Līdz ar to mans
mudinājums ir nemēģināt atrast kaut kādus jaunus izaicinājumus, bet
mēģināt tikt galā ar problēmām, kuras jau ir labi zināmas. Turklāt
nepietiek ar to, ka mēs definējam ambiciozus mērķus. Pie to sasniegšanas
ir arī jāstrādā. Viens ļoti uzskatāms piemērs ir Latvijas industriālās
politikas izvērtējums, kurā mēs redzam, ka laika posmā no 2014. līdz
2020.gadam nav sasniegts neviens – neviens! – no izvirzītajiem mērķiem.
Tad kāda jēga ir mērķus izvirzīt? Līdz ar to mans mudinājums ir,
identificējot valsts līmenī kritiskās jomas, ne tikai izvirzīt mērķus,
bet arī strādāt pie šo mērķu sasniegšanas. Ja tie netiek sasniegti, tad
vērtējam, kāpēc tā, un turpinām strādāt, nevis atmetam ar roku un
meklējam kaut ko jaunu. Tad mēs turpināsim maldīties apkārt, un
rezultātus sasniegt būs ļoti grūti.
Atgriežamies pie pirmā no nosauktajiem punktiem. Vai pašlaik
investīciju plūsmas ir piebremzējušās kopumā dažādu ārēju faktoru
ietekmē, vai arī problēma ir meklējama tieši Latvijā?
Ja mēs skatāmies uz fiskālās, uz monetārās politikas atbalsta
pasākumiem pasaulē, tad naudas pieejamība pašlaik nudien nav problēma.
Ja atgriežamies Latvijas līmenī, tad Latvija ienākumu ziņā, darba
ražīguma ziņā ir valsts, kur joprojām ir vieta izaugsmei. Tādēļ mums
joprojām ir jāinvestē. Mums ir jāinvestē, lai palielinātu ražīgumu, lai
nākotnē spētu pelnīt vairāk, lai iedzīvotāju ienākumi būtu lielāki, galu
galā, lai cilvēkiem būtu mazāka motivācija emigrēt. Ja mēs pašlaik
palūkojamies uz makroekonomikas skaitļiem, tad ir redzams, ka nu jau
vairākus gadus Latvijas uzņēmumu un iedzīvotāju uzkrājumi ir krietni
lielāki nekā kredītsaistības. Tas nozīmē, ka mēs esam ļoti piesardzīgi,
investējam par maz, un tā vietā pat var teikt, ka mēs kapitālu
eksportējam. Latvija vēl nav sasniegusi to līmeni, lai mēs kapitālu
sāktu eksportēt. Mums pašiem ir jāinvestē savā izaugsmē.
Viens no elementiem šeit ir uzņēmumu spēja un vēlme investēt. Te es
uzņēmējiem viennozīmīgi varu teikt – nekrājiet, investējiet! Neesiet tik
piesardzīgi! Ja mēs skatāmies uz datiem, tad uzņēmumu depozīti Latvijas
komercbankās ir auguši par vairāk nekā 20% gada laikā. Šī nauda ir
jāiegulda biznesā, jo nākotnes izaicinājumi ir ļoti plaši un
investīcijas ir nepieciešamas.
Otrs spēlētājs šajā investīciju stāstā, protams, ir komercbankas.
Komercbankas iepriekšējā krīzē bija daļa no problēmas. Šajā krīzē mēs
redzam, ka komercbankas ir daļa no risinājuma. Tas ir ļoti labi, jo
spēcīgs finanšu sektors ir spēcīgas ekonomikas mugurkauls. Taču tajā
pašā laikā ir sajūta, ka komercbankas uz esošo situāciju turpina
skatīties superpiesardzīgi. Ja bankas ir pārlieku piesardzīgas, tās
pietiekami daudz neiegulda nākotnes izaugsmē, neatbalsta strauju
ekonomikas izaugsmi un galu galā mazina arī savus nākotnes biznesa
apmērus. Jā, mēs redzējām, ka iepriekšējā krīze 2008. un 2009.gadā bija
ļoti sāpīga, un tāpēc komercbankām ir tiesības būt ļoti piesardzīgām,
taču paskatīsimies acīs realitātei. Daudzas lietas ir būtiski
uzlabojušās. Latvijas ekonomika nudien vairs nav tādi Mežonīgie rietumi
kā pirms 10 gadiem. Maksātnespējas process ir daudz sakārtotāks, nekā
bija finanšu krīzes laikā. Līdz ar to vairākos gadījumos komercbanku
skatījums uz ekonomiku, manuprāt, pašlaik ir pārspīlēti piesardzīgs.
Tādēļ es mudinātu, ka komercbankām ir jākļūst aktīvākām, agresīvākām,
lai atbalstītu investīcijas Latvijā, līdz ar to visu Latvijas ekonomikas
izaugsmi, kas nākotnē pašām bankām viennozīmīgi nāks tikai par labu.
Trešais spēlētājs ir valsts un sabiedriskais sektors. Te mēs varam
pieskarties kaut vai jautājumam par ieguldījumiem izpētē un attīstībā
(R&D). Jā, protams, mēs varam strīdēties, vai statistikas dati par
tiem ir precīzi. Iespējams, ka patiesais investīciju apjoms izpētē ir
krietni lielāks, nekā uzrāda statistika, bet nedomāju, ka kāds šaubīsies
par to, ka mēs varam labāk. Ir nepieciešama ciešāka sasaiste starp
izglītību, zinātni un uzņēmējdarbību un spēja izstrādāt un ieviest
inovācijas.
Šīs ir lietas, kuras investīciju tempu bremzē, un ar to mums būtu
jātiek galā. Ja mēs to neizdarīsim, tad industriālā bāze, zināšanu bāze,
prasmju bāze nebūs pietiekami jaudīga, lai mēs kļūtu par modernu un
pārtikušu ekonomiku.
Nākamā lieta, ko pieminējāt, bija klimatneitralitāte.
Jūsuprāt, Latvija ar to, ka mums ir daudz mežu un hidroelektrostaciju,
šajā jomā ir aizgulējusies uz lauriem?
Es nedomāju, ka mēs esam aizgulējušies. Mēs vienkārši neredzam stāstu
par to, kā tas mainīs ekonomiku pietiekami plaši un pietiekami tālu.
Mēs uz šo jautājumu joprojām skatāmies pārāk vienpusēji. Proti,
pārmaiņas mēs vērtējam no izdevumu samazināšanas, nevis ieņēmumu
radīšanas perspektīvas. Klimata pārmaiņas jau nāk ne tikai ar
izdevumiem. Biznesa modeļa maiņa var radīt arī peļņu. Jautājums ir tikai
par to, kurā pusē mēs kā valsts esam. Vai mēs esam tie, kuri tikai
mēģina samazināt izdevumus, vai mēs esam tie, kuri pārdod tehnoloģijas,
prasmes un ar to pelna? Turklāt pelnīšana jau neliedz domāt arī par
izdevumu samazināšanu.
Vienalga, vai cilvēks klimata pārmaiņām tic vai netic, ir redzams, ka
gan valstu līmenī, gan lielāko pasaules kompāniju līmenī klimata
pārmaiņas tiek ņemtas vērā un biznesa modeļi tiek veidoti, ar tām
rēķinoties. Arī likumdošana tam tiek pielāgota – gan Eiropas Savienības,
gan pasaules līmenī. Paskatoties uz CO2 emisijas kvotu cenu, ir
redzams, ka pēdējā laikā tā ir augusi būtiski, un pašlaik ir 50-60 ASV
dolāri par tonnu. Ražotājiem, kuri izmanto resursus un piesārņo vidi,
par to ir jāmaksā. Lai līdz 2050.gadam sasniegtu klimatneitralitāti,
novērtējumi rāda, ka šī tonnas cena drīzāk sasniegs jau 650 ASV dolārus.
Jā, 2050.gads šķiet varbūt tālu, taču nav jau tā, ka šī cena kāps tikai
pašās beigās. Cenas kāpums notiks pakāpeniski. Jau 2030.gadā CO2
emisijas kvotu cena varētu sasniegt 250-300 ASV dolārus par tonnu. Vai
mūsu uzņēmumi tam ir gatavi? Vai uzņēmumi ar šādām cenām vispār spēj
ražot un būt konkurētspējīgi? Vai mūsu iedzīvotāji ir gatavi tik dārgi
maksāt par elektroenerģiju, gāzi, apkuri? Tās ir milzīgas pārmaiņas
pasaules ekonomikā. Turklāt ir jāņem vērā, ka mēs neesam nabadzīga
valsts, bet mēs neesam arī ļoti bagāta valsts. Bagātas valstis var
atļauties vilkt garumā un beigās nopirkt tehnoloģijas, un veiksmīgi tās
ieviest, jo, ja to dara pēdējā brīdī, tas vienmēr ir dārgi. Mēs neesam
tik bagāti, lai mēs varētu atļauties maksāt ļoti dārgi pēdējā brīdī.
Mums labāk būtu gatavoties laikus un pakāpeniski.
Pārmaiņu apmērs ir milzīgs. Vai mēs tam esam gatavi kā ekonomika?
Nudien, nē! Mēs, protams, varam mazināt savas izmaksas, lai pārmaiņas
nebūtu tik sāpīgas un mēs spētu saglabāt savu konkurētspēju. Bet ir arī
otrs elements – mēs varam ģenerēt papildu ienākumus, izdomājot dažādas
jaunas tehnoloģijas un pārdodot tās citiem. Tādēļ man ir jautājums,
kādēļ mēs visu laiku pērkam, kādēļ mēs negrasāmies pārdot? Tomēr, lai
mēs varētu radīt un pārdot, ir nepieciešamas iepriekš minētās
investīcijas. Pašlaik daudzas valstis jau mēģina pārlikt savu ekonomiku
uz jaunām sliedēm.
Ir ļoti labi, ka Latvijā lielākā daļa no Eiropas Savienības
Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) naudas ies uz digitalizāciju
un “zaļajām” lietām. Taču paskatīsimies uz Skandināviju. Skandināvi,
kuri jau ir līderi šajā jomā pasaulē, šajos mērķos neiegulda prasītos
37%, bet gan 50-70%. Mums diemžēl joprojām ir vēlme ar šo naudu nosegt
visas kārtējās vajadzības, nu un tad mazliet ielikt arī nākotnes
attīstībā. Manuprāt, attīstības jautājumi būtu jāprioritizē krietni
vairāk.
Pārmaiņas ekonomikā būs ļoti plašas. Jautājums ir, vai mēs būsim
tikai izdevumu mazinātāji, vai mēs no šīm izmaiņām arī pelnīsim? Mans
mudinājums būtu iemācīties no tā pelnīt.
Kā to risināt? Šis karogs rokās būtu jāņem valdībai un
jāveido vide, kur visi par to būs vienkārši spiesti domāt, vai arī ar
savām iniciatīvām būtu jānāk uzņēmējiem?
Šo uzdevumu nevar paveikt viens spēlētājs. Valsts, protams, izveido
noteikumus, rada vidi, mudina ar nodokļu vai atbalsta politiku,
izglītības politiku, informēšanu, bet to nevar paveikt bez iedzīvotājiem
un uzņēmumiem. Uzņēmumiem ir jāsaprot, ka tās ir peļņas iespējas.
Iedzīvotājiem tās ir darba iespējas. Tādēļ risinājums var būt tikai
kopīgs, jo, lai tas būtu veiksmīgs, tam ir jābūt visaptverošam. Mēs jau
arī redzam, ka gan valsts ir sākusi rosīties šajā virzienā, gan
privātais sektors.
Visā pasaulē uzsvars ir veidot ilgtspējīgu ekonomiku, un klimata
lietām tur ir ļoti liela nozīme. Ja mēs to ignorējam, tas nozīmē
atpalikt no vilciena un pēc tam mērot ceļu kājām, kas ir ilgāk, dārgāk
un nepatīkamāk.
Par jau pieminēto ANM Latvijas plānu kritiku ir paudusi
Fiskālās disciplīnas padome (FDP), norādot, ka nauda pārāk daudz tiek
likta “betonā” jeb būvniecības un infrastruktūras projektos, kas sekmēs
pārkaršanu būvniecības sektorā. Latvijas Banka pievienojas kritikai par
to, kā Latvija iecerējusi izmantot ANM līdzekļus?
Plāns ir uzrakstīts, un sekosim, kā tas tiks ieviests. Es ceru, ka
plāna īstenošanas stāsts būs veiksmīgs. Vai ar šiem līdzekļiem pietiks,
lai Latvija pabeigtu ilgtspējas un klimatneitralitātes stāstu? Protams,
nē. Tā ir tikai daļa no nepieciešamā finansējuma.
Savukārt, atgriežoties pie jautājuma par būvniecību, mēs zinām, ka
būvniecība ir viena no viscikliskākajām nozarēm. Kad ir recesija, tad
cilvēki un uzņēmumi būvniecībā iegulda mazāk, un tās apjomi samazinās,
bet, kad ekonomikas cikls iet uz augšu, visi ir priecīgi un
optimistiski, tad, protams, būvē vairāk. Līdz ar to svārstību amplitūda
būvniecībā ir daudz plašāka nekā daudzās citās nozarēs. Ekonomikas
izaugsmes posmā uzsilšana ir normāla parādība, jautājums ir tikai, cik
liels šis siltums būs, un būvniecība būs viena no nozarēm, kur tas būs
redzams visskaidrāk. Tieši šādā veidā es arī lasu FDP brīdinājumu.
Protams, mums vajag būvēt un uzlabot infrastruktūru, bet ir jāskatās,
lai mēs visu neplānojam darīt vienā laikā. Ja mēs visi mēģināsim
izspraukties pa vienām durvīm vienlaicīgi, protams, durvis tiks
izlauztas. Līdz ar to ir nepieciešams skaidrs plāns, lai arī privātais
sektors saprot, kāda jauda būs nepieciešama, un ar investīciju palīdzību
to var palielināt. Savukārt būvniecības projektus saspiežot īsā laika
periodā, arī cenas šausies gaisā, un par to pašu naudu mēs spēsim
uzbūvēt krietni mazāk. Tādēļ, manuprāt, šis FDP brīdinājums ir ļoti
adekvāts.
Otrs punkts, ko es lasu FDP viedoklī un pilnīgi atbalstu, ir
viedoklis, ka “dzelžos un betonā” investēt vajag, bet mūsdienu modernajā
ekonomikā aizvien lielāka nozīme ir prasmēm, pakalpojumiem, IT, tādēļ
investīcijas “dzelžos un betonā” ne vienmēr ir tās, kuras ir
nepieciešamas primāri. Mums arvien vairāk ir jādomā par investīcijām
cilvēkkapitālā, par investīcijām cilvēku prasmēs, par investīcijām
cilvēku veselībā, par investīcijām biznesa vidē, lai uzņēmumi spēj
strādāt un radīt lietas un pakalpojumus, kur nepieciešamas ne tikai
ēkas, bet arī citas prasmes.
Drīzumā valdība aktīvi ķersies pie nākamā gada valsts budžeta veidošanas. Kādiem būtu jābūt galvenajiem akcentiem?
Skatoties uz pagājušo un šo gadu, Latvija, līdzīgi kā visa pasaule,
pandēmijas dēļ bija krīzē. Valsts rīkojās ļoti pareizi, ekonomiku
atbalstot. Sākumā atbalsts bija ļoti piesardzīgs, pēc tam jau plašāks un
dažos brīžos jau pat šķita, ka atbalsta apmēru ziņā vajadzētu rīkoties
piesardzīgāk. Taču kopumā atbalsts bija adekvāts un salīdzināms ar citām
Eiropas Savienības valstīm. Vienlaikus šā gada budžetā deficīts jau būs
tuvu 9% no IKP. Tas nozīmē, ka katrs trešais vai ceturtais eiro, ko
valsts budžets šogad iztērē, ir aizņemta nauda. Šādas lietas mēs varam
atļauties tikai krīzes laikā. Tā nav normāla situācija. Aizņemšanās
mērķim ir jābūt ekonomikas atbalstam krīzes laikā un lai ieguldītu
nākotnes izaugsmē. Ja mēs aizņemamies vienkārši tādēļ, lai to noēstu,
radīsies problēmas nākotnē.
Principam ir jābūt, ka sliktajos laikos mēs tērējam, lai atbalstītu
ekonomiku, bet labajos laikos mēs veidojam uzkrājumus. Šīs krīzes laikā
mēs vieglāk varējām aizņemties, jo, pirmkārt, Latvijas parāds bija
salīdzinoši zems – ap 37% no IKP. Šajā brīdī mēs jau esam aizšāvuši līdz
50% no IKP. Relatīvi zems parāds mums ļāva aizņemties un atbalstīt
ekonomiku. Otrkārt, ļoti svarīgs elements bija dalība eirozonā. Tas viss
kopā mums palīdzēja stabilizēt ekonomiku.
Taču tajā brīdī, kad ekonomika sāk atgūties, mums ir ļoti uzmanīgi
jāskatās uz budžeta deficītu. Izaugsmes laikā mums ir jāsāk mazināt
parāda līmenis. Pašlaik 50-55% no IKP ir pieņemams līmenis, bet,
ekonomikai atgūstoties, mums būtu jāsāk šis parāda līmenis samazināt,
budžetā veidojot mazu deficītu vai neveidojot to nemaz, un audzējot
ekonomiku. Ļoti būtiski ir arī tas, lai līdzekļi, kuru dēļ rodas
deficīts, tiek tērēti ļoti pārdomāti un tā, lai tie nākotnē radītu
straujāku ekonomikas izaugsmi, lai mēs no šī parāda varam izaugt. Ja šī
nauda tiks vienkārši notērēta, tad tas radīs tikai lielākus tēriņus
nākotnē, kas apgrūtinās iespējas palīdzēt ekonomikai nākamajā krīzē. Un
nākamā krīze būs, jo ekonomika ir cikliska. No tā mēs neizvairīsimies.
Tādēļ ir jārīkojas pretcikliski – krīzes laikā ekonomikai palīdzam,
gudri investējot nākotnes izaugsmē, savukārt ekonomikai augot, samazinām
parādu, lai izveidotu rezervi nākamajai krīzei.
Ļoti daudzi – gan Saeimā, gan citur – teiks, ka krīze jau vēl nav beigusies.
Protams, ja rudens pusē atkal būs ļoti plaša Covid-19 izplatība ar
augstu mirstību, tad tiks ieviesti dažādi ierobežojumi un ekonomikai
atkal būs jāpalīdz. Šādu iespēju mēs varam mazināt vakcinējoties, jo, no
vienas puses, tas mazina vīrusa izplatības sekas, no otras – ekonomikā
tas mazina nepieciešamību pēc plašiem ierobežojumiem.
Taču mēs nevaram bezgalīgi turēt uz valsts atbalsta ļoti apjomīgu
iedzīvotāju daļu zināmos tautsaimniecības sektoros. Turēt cilvēkus uz
ļoti zemiem pabalstiem un ienākumiem, manuprāt, arī nav prātīgi. Mērķis
ir ne tikai atbalstīt krīzes skartos uzņēmumus, bet palīdzēt arī to
darbiniekiem uzlabot savas prasmes un atrast darbu nozarēs, kuras no
pandēmijas cieš daudz mazāk vai necieš nemaz un, cerams, arī pelna
vairāk. Vairs nav tā kā pagājušā gada pavasarī, kad šķita – trīs četri
mēneši, un mēs atgriezīsimies pie normālas dzīves. Ja tagad ir skaidrs,
ka pandēmijas viļņi atkārtojas ik pēc kāda laika, tad prātīgāk ir šos
cilvēkus pārcelt uz citiem sektoriem, kur pandēmijas sekas nav tik
skaudri jūtamas. Ir jāiemācās ar krīzi labāk sadzīvot. Valsts nespēj
ilgstoši kompensēt lietas, kuras, iespējams, nekad neatgriezīsies. Un
valstij tas arī nav jādara.
Jā, diemžēl pandēmija nav beigusies. Vienlaikus sabiedrībā nav
viennozīmīgas izpratnes un atbalsta vakcinēšanai pret Covid-19. Viedokļi
ir dažādi, bet mēs redzam, ka vakcinēšana palīdz mazināt vīrusa
ietekmi. Tādēļ es nudien mudinātu iedzīvotājus padomāt par to arī no
šāda skatu punkta. Pašlaik mēs redzam, ka gan monetārās sistēmas
atbalsts, gan valdības tēriņi ir ļāvuši šo krīzi pārdzīvot diezgan
sekmīgi, ar diezgan nelielu bezdarba kāpumu. Tajā pašā laikā ir
jāsaprot, ka pie normālas ekonomikas darbības mēs varēsim atgriezties
tad, ja mēs noņemsim saslimšanas riskus. Tā valsts, kura pirmā spēs tikt
galā ar vīrusa izplatību, ekonomiski cietīs mazāk un iegūs labākas
starta iespējas. Ja mēs skatāmies uz Latviju pašlaik, tad aizmiguši mēs
gluži neesam, bet ar šo gauso vakcinācijas tempu mēs tā lēni mostamies,
jaudīgi no gultas ārā nelecam un pie darbiem neķeramies. Ir laiks
mosties un ķerties pie darbiem!
Jūlijā spēkā stājās apjomīga nodokļu izmaiņu pakete, kurā
galvenā daļa bija saistīta ar sociālajām iemaksām. Vienlaikus kļuva
skaidrs, ka jaunā sistēma neatbilst, piemēram, mākslinieku saimnieciskās
darbības īpatnībām, un tika izteikti aicinājumi un solījumi to koriģēt.
Jūsuprāt, vajag koriģēt?
Neieslīgstot detaļās, jo tā ir ļoti plaša un izvērsta diskusija, ir
jāpiemin dažas lietas. Pirmais – virziens un doma šīm pārmaiņām ir ļoti
pareiza. Covid-19 izraisītā krīze ļoti labi parādīja, ka šie dažādie
nodokļu maksāšanas režīmi nākotnē nav ilgtspējīgi. Šis bija kā
ģenerālmēģinājums pensijām. Virkne sabiedrības segmentu sociāli ir ļoti
neaizsargāti. Šis jautājums ir jārisina un to tā atstāt nedrīkst. Ja mēs
negribam masveida nabadzību nākotnē, tad nodokļu sistēmai ir jāmainās.
Tādēļ kopumā virziens un doma ir pareiza.
Taču, ja skatāmies uz nodokļu politikas izmaiņām, tad vēl ļoti
svarīga ir komunikācija un skaidrošana. Ja iedzīvotāji un uzņēmēji
nesaprot, kas no viņiem tiek prasīts, kas viņiem ir jādara, tas nu gan
nav pareizi. Informēšanas kampaņa ir jāveido tā, lai visiem viss būtu
skaidrs kā diena. Ja runājam par nodokļu pārmaiņām, tad būtiskā lieta ir
skaidrība un ērtība. Šajā gadījumā visu procesu vajadzēja vadīt
skaidrāk un saprotamāk, lai nerastos jautājumi tur, kur tiem nav jābūt,
savukārt uz pamatotiem jautājumiem ir jāsniedz ātras, skaidras un
vienkāršas atbildes, lai iedzīvotāji un uzņēmumi tās saprastu. Tādēļ,
manuprāt, problēma ir komunikācijā un skaidrošanā. Savukārt, ja ir
lietas, kuras īsti nestrādā, tad tur vajag ātri sanākt kopā un pielabot.
Arī Valsts prezidents ir aicinājis šādu forumu izveidot un skatīties,
kā sistēmu var pilnveidot.
Es arī uz šo jautājumu gribētu paskatīties plašāk. Iespējams, tas jau
ir nākamās Saeimas jautājums, un būtu arī labi, ja apjomīgas pārmaiņas
nodokļos nebūtu gluži katru gadu. Es mudinātu ķerties pie vienkāršas,
saprotamas un konkurētspēju veicinošas nodokļu sistēmas izstrādes. Tur
viennozīmīgi viens no elementiem ir darbaspēka nodokļu sloga
samazināšana tieši zemajam un vidējam ienākumu līmenim. Es mudinātu
sistēmu vienkāršot un progresivitāti atstāt tikai iedzīvotāju ienākuma
nodokļa pusē. Tāpat ļoti svarīgi ir saprast, kam galu galā ir paredzēts
sociālais budžets. Pašlaik tajā ir ļoti daudz izdevumu sadaļu, kas
tradicionāli varētu būt arī pamatbudžetā. Tāpat ir vesela virkne ar
citām lietām, kuras ilgstoši ir bijušas uz galda, bet nekas ar tām nav
izdarīts.
Šāda pamatīga nodokļu sistēmas izvētīšana ar mērķi samazināt nodokļu
slogu darbaspēkam būtu nepieciešama. Tajā pašā laikā ir jāsaprot, ka
valsts izdevumiem ir vajadzīgi arī ienākumi. Ja mēs gribam, lai valsts
ekonomikā investē, lai tiek veidota efektīva sociālā atbalsta sistēma,
tiek uzturēts labs infrastruktūras līmenis, laba izglītības, veselības
aprūpes sistēma utt., tas prasa naudu. Tādēļ ir jāskatās, lai, samazinot
nodokļus, mēs neradām robus budžetā. Ir jāsaprot, ka, ja nodokļi tiek
mazināti vienā pusē, tas ir jākompensē kaut kur citur. Pašlaik Latvijā
nodokļos iekasētais apjoms pret ekonomiku ir viens no zemākajiem Eiropā,
tādēļ prasīt papildu finansiālu atbalstu valsts daudzos gadījumos nemaz
nav iespējams.
Iespējams, ka nākamā gada budžeta kontekstā notiks diskusijas
arī par jaunā labklājības ministra aktualizēto jautājumu par pensiju
sistēmu un 2.pensiju līmeni. Latvijas Banka savu viedokli par to jau ir
paudusi, bet ko jūs darīsiet, ja iniciatīva samazināt iemaksas 2.pensiju
līmenī tiks virzīta tālāk?
Manuprāt, šeit vienkārši ir vajadzīga plaša un izvērsta diskusija par
to, kas īsti ar to tiek domāts un kādi plāni ir uz galda. Ja mēs
skatāmies uz pašreizējo situāciju, tad 2.pensiju līmenis ir nepieciešams
demogrāfijas dēļ. Mēs zinām, ka iedzīvotāju skaits samazināsies, un tas
nozīmē, ka samazināsies arī pensijas, kuras pret tagadējiem iedzīvotāju
ienākumiem varēs saņemt no 1.pensiju līmeņa. 2.pensiju līmenis tika
izveidots tieši tādēļ, lai to kompensētu. Līdz ar to, manuprāt, pašlaik
būtu ļoti nepareizi runāt par 2.pensiju līmeņa atcelšanu vai būtisku
mazināšanu, vismaz tādu priekšlikumu līmenī, kādus es esmu redzējis. Tas
apdraud pensiju sistēmas ilgtspēju.
Taču ir vesela virkne jautājumu, par kuriem mēs varam diskutēt.
Piemēram, pilnīgi pareizs ir uzstādījums, ka vairāk pensiju sistēmā
savāktās naudas ir jāiegulda Latvijas ekonomikā. Pašlaik Latvijas
ekonomikā šo naudu ieguldīt ir praktiski neiespējami, jo nav atbilstošu
finanšu instrumentu. Tādēļ šī nauda lielā mērā tiek ieguldīta ārzemēs.
Jā, tas ir labi ieguldījumu diversifikācijas nolūkos, bet ļoti svarīgi
ir arī investēt Latvijas ekonomikā un palīdzēt tai augt straujāk, būt
ražīgākai. Tādēļ, manuprāt, daļa no 2.pensiju līmeņa resursiem būtu
jāiegulda Latvijas ekonomikā. Šī diskusija jau ir ar bārdu, tā ir ilgusi
gadu gadiem, un nekas īsti nav noticis. Viens no risinājumiem ir kaut
vai lielo valsts uzņēmumu daļēja – turklāt ne jau vairākuma, bet
mazākuma – akciju kotēšana biržā, lai nākotnes Latvijas pensionāri
pastarpināti var investēt arī Latvijas lielajos uzņēmumos. Šis jautājums
būtu jāapsver, un tā nudien būtu laba lieta, ko darīt.
Protams, ir ļoti svarīgi, lai 2.pensiju līmeņa ienesīgums ir augsts,
un te ir jāskatās, kā tas salīdzinās ar citām valstīm. Man ir jāsaka
liels paldies arī maniem Latvijas Bankas kolēģiem, kas pirms dažiem
gadiem izvērsa diskusiju par komisijas maksām, un mēs redzam, ka
komisijas maksas ir būtiski samazinājušās, un tas nozīmē, ka lielāka
daļa no peļņas nonāk pie nākotnes pensionāriem. Līdz ar to ir jāturpina
vērtēt, kā komisijas maksas var turpināt samazināt, bet lielākais
uzsvars ir jāliek uz to, kā pensiju fondu līdzekļus ieguldīt dažādākos
instrumentos un pelnīt vairāk. Pašlaik jau vairāk pensiju fondu līdzekļu
var ieguldīt akciju tirgos. Protams, akciju cenas ir svārstīgas, bet,
ja mēs runājam par relatīvi jauniem cilvēkiem, kuriem investīciju
periods ir salīdzinoši ilgs, tad ienesīgums var būt ļoti labs un vērā
ņemams.
Noslēgumā es atgādināšu, ka, veidojot pensiju sistēmu Latvijā,
2.pensiju līmenī tika paredzēts krietni lielāks apjoms. Tādēļ es
mudinātu nevis samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī, bet gan domāt, kā
tajā vairāk pelnīt, un domāt, kā mēs varam palielināt iemaksas 2.pensiju
līmenī.
Proti, atgriezties pie tā, kas bija sākotnējā projektā, veidojot trīs līmeņu pensiju sistēmu?
Tas noteikti būtu izvērtējams. Bet vienkārši atdot 2.pensiju līmeni
šodienas tēriņiem… Un ko mēs darīsim pēc 10 gadiem, kad sāks
pensionēties cilvēki, kuriem tajā ir ieguldīti līdzekļi, un izrādīsies,
ka viņu pensijas ir krietni mazākas?
Mēs arī vēsturiski zinām, ka iedzīvotāji uzkrāj par maz. Visbiežāk
cilvēki nenovērtē arī to, ka viņu veselības stāvoklis vecumdienās būs
vidēji sliktāks, nekā viņi cer. Vēl ir jārēķinās ar to, ka vidējais
dzīves ilgums pieaug. Līdz ar to, atceļot 2.pensiju līmeni, tas nozīmēs
tikai to, ka iedzīvotāji neuzkrās pietiekami, lai nodrošinātu sev
vecumdienas. Tas, manuprāt, nav atbalstāms. Paskatāmies uz tiem pašiem
igauņiem. Populistisku iemeslu dēļ šāds lēmums tika pieņemts, un tagad
viņi mēģina mudināt iedzīvotājus naudu no 2.pensiju līmeņa neizņemt, jo
izņemtā nauda pārsvarā gadījumu aizgāja nekustamā īpašuma un automašīnu
iegādei, kas nākotnes pensijā īsti neko nepalīdzēs.
Saeimā vēl atrodas likumprojekts par Finanšu un kapitāla
tirgus komisijas (FKTK) pievienošanu Latvijas Bankai, bet vai jau ir
sākušies darbi pie praktiskās apvienošanas?
Pašlaik jaunais likums atrodas Saeimā un tiek gatavots trešajam
lasījumam. Mēs ļoti ceram, ka septembrī oktobrī šis likums tiks pieņemts
un līdz ar to gan mums Latvijas Bankā, gan kolēģiem FKTK pusē būs
pilnīgi skaidrs, kāds šis jaunais modelis ir.
Saeimas uzstādījums, kādēļ tas tiek darīts, ir, lai veidotu spēcīgāku
un jaudīgāku, modernāku un efektīvāku finanšu sistēmas mugurkaulu. Šeit
galvenais ieguvums ir lēmumu pieņemšanas ātrums, ekonomiskās analīzes
plašums, jo vairs nebūs institucionālā sadalījuma.
Process tiešām ir ļoti apjomīgs, ļoti darbietilpīgs un laiku prasošs.
Tādēļ mēs jau kopš pagājušā gada beigām esam sākuši veselu virkni
priekšdarbu ciešā sadarbībā ar FKTK kolēģiem, lai no 2023.gada 1.janvāra
mēs strādātu kā vienota institūcija. Mērķis ir, lai ne tirgus
dalībnieki, ne sabiedrība nejustu nekādus pārrāvumus, lai process notiek
plūstoši un kvalitāte ir labāka nekā līdz šim.
Vienlaikus, vadoties no Lietuvas pieredzes, kur ar finanšu
tirgus uzraudzību jau labu laiku nodarbojas tikai centrālā banka, bažas
ir paustas apdrošināšanas sektorā, jo Lietuvā ļoti varot just, ka
uzraudzības modelis tiekot pārnests no banku sektora un pietiekami
netiek ņemtas vērā citu tirgus dalībnieku specifiskās iezīmes. Vai mums
ir pārliecība, ka mazākie finanšu tirgus sektori necietīs no uzraudzības
koncentrēšanās centrālās bankas rokās?
Man pašlaik nebūtu korekti šo jautājumu komentēt, jo tas pēc būtības
ir likumdevēja un FKTK atbildības lauks. Latvijas Bankas un FKTK
apvienošanas kontekstā, ja kādā tirgus sektorā ir problēmas, tad tās
saprātīgāk būtu atrisināt esošā FKTK uzraudzības mehānisma ietvaros.
Nebūtu arī prātīgi veidot jaunas uzraudzības institūcijas, kuras tikai
sadrumstalotu šo uzraudzības jomu. Man ir arī pārliecība, ka FKTK kolēģi
ir ļoti pretimnākoši, lai problēmas, ja tādas rodas, tiktu izdiskutētas
un atrisinātas. Turklāt pēdējā laikā tieši nebanku sektoru loma FKTK
dienaskārtībā ir aktualizēta un tiek vērtēts, kā šo savstarpējo
sadarbību var uzlabot.
Dati rāda, ka banku sektorā turpina pieaugt tirgus
koncentrācija un piecas lielākās bankas apsaimnieko arvien lielāku gan
kredītu, gan noguldījumu apjomu. Vai šis process, jūsuprāt, turpināsies?
Vai tas var izraisīt banku skaita samazināšanos Latvijā?
Pieci lieli spēlētāji Latvijas izmēra ekonomikā ir ļoti pieņemami.
Lielāka nozīme ir nevis šo spēlētāju skaitam, bet biznesa stratēģijām,
un Latvijā, arī Baltijā, mēs redzam, ka iepriekšējās krīzes pieredzes
ietekmē lielo spēlētāju biznesa stratēģijas ir ļoti piesardzīgas. Es pat
teiktu, ka riski tiek pārvērtēti. Pēc iepriekšējās finanšu krīzes tas,
protams, bija pamatoti, bet šobrīd apstākļi ir būtiski mainījušies un
bankām tas būtu jāņem vērā arī savās stratēģijās. Īstermiņā tas pat var
šķist labi, jo mazāki potenciālie zaudējumi nozīmē lielāku peļņu un
īstermiņā ļoti drošu biznesu. Taču ilgtermiņā, ja risks tiek pārvērtēts,
tad kreditēšana ir lēnāka, kreditēšana ir dārgāka, kreditēšana ir
fragmentētāka un nav pieejama visiem tirgus segmentiem, un tas galu galā
nozīmē, ka ekonomikas izaugsme ir lēnāka, banku klientiem ir sliktāka
finanšu situācija, jo ienākumi aug lēnāk. Un galu galā tas mazina pašu
banku iespējas attīstīties nākotnē.
Manuprāt, bankām ir skaidri jāapzinās, ka ir vesela virkne
strukturālu lietu, kuras, salīdzinot ar iepriekšējo finanšu krīzi, ir
mainījušās. Es minēšu tikai divas. Pirmā un galvenā – mēs esam daļa no
eirozonas. Ja iepriekšējā krīzē naudu nevarēja sameklēt ar uguni, jo mēs
bijām ārpus eirozonas, tad pašlaik atbalsts gan monetārās, gan fiskālās
politikas pusē ir bijis ļoti apjomīgs un naudas resursu cena ir bijusi
ļoti lēta. Otra lieta jau ir iekšējs faktors. Ja mēs skatāmies uz
bankrota procedūru, uz maksātnespējas procedūru, tad šīs lietas ir
būtiski uzlabojušās, salīdzinot ar iepriekšējo krīzi. Līdz ar to vide ir
kļuvusi stabilāka un kvalitatīvāka. Jā, ja mēs skatāmies uz ēnu
ekonomiku, tad tur cipari joprojām ir ļoti augsti. Diemžēl! Un tā ir
lieta, kas valsts pusē viennozīmīgi ir jāuzlabo, bet tā nevar būt atruna
tam, ka mums varētu atkārtoties kaut kas līdzīgs tam, kas bija 2008. un
2009.gadā. Situācija ir kvalitatīvi krietni labāka un stabilāka. Līdz
ar to vērtēt riskus pēc iepriekšējās krīzes parauga nav adekvāti.
Atšķirībā no iepriekšējās krīzes, kad bankas bija daļa no problēmas,
tagad bankas ir daļa no risinājuma, un ar kredītmaksājumu moratoriju
bankas to arī ir parādījušas. Bet es bankas mudinātu iet tālāk. Esam
aktīvāki un agresīvāki kreditēšanas pusē, lai atbalstītu investīcijas!
Uzņēmumus es savukārt aicinātu būt drosmīgākiem un tālredzīgākiem savu
investīciju plānošanā. Bez investīcijām mēs bagāti kā valsts nekļūsim.
Tādēļ izmantojam iespējas, kas mums ir dotas, un nauda pašlaik nudien
nav problēma – tā ir lēta un pieejama. Šī iespēja ir jāizmanto, jo tā
tas mūžīgi nebūs.
Savukārt runājot par banku skaitu Latvijas ekonomikā kopumā, ir ļoti
iespējams, ka mazās bankas, lai palielinātu savu jaudu un atsevišķās
nišās sāktu konkurēt ar tradicionāli spēcīgām bankām, apvienosies. Es
domāju, ka tas būtu atbalstāmi, ja mazie spēlētāji, kuri iepriekš
orientējās uz nerezidentu klientiem, apkopotu spēkus, pievērstos dažādu
nišu kreditēšanai vietējā tirgū.
Pēdējā laikā arvien aug cilvēku apkrāpšana, kā aizsegu
izmantojot finanšu institūcijas. Vai tiek apspriesti jauni/efektīvāki
veidi, kā ar to cīnīties? Vai esat to pārrunājuši ar citām centrālajām
bankām vai tirgus uzraugiem?
Mēs šajā jautājumā ļoti cieši sadarbojamies gan ar valsts drošību
sargājošajām institūcijām, gan ar “Cert.lv” u.c. Šī viennozīmīgi ir
problēma, un tai, visticamāk, vienīgais risinājums ir finanšu pratība.
Līdz ar to mēs Latvijas Bankā un nu jau arī ciešā sadarbībā ar kolēģiem
FKTK pie finanšu pratības jautājumiem arī strādājam. Gudrus iedzīvotājus
un uzņēmumus apmānīt ir krietni grūtāk. Būsim reālisti – krāpnieki būs
vienmēr. Pašlaik iedzīvotājiem vienkārši ļoti rūpīgi ir jānovērtē šādi
riski. Ir jāsaprot, ka tiešā veidā no bankas – ne vēl vairāk no Latvijas
Bankas, kura tiešā veidā netur neviena iedzīvotāja vai uzņēmuma kontu, –
nebūs nekādas intereses par jūsu kontiem. Ne PIN kods, ne bankas konta
detaļas, ne kredītkaršu numuri pa telefonu nevienam nav norādāmi.
Neuzķeraties uz šādām lamatām, jo siers par brīvu ir tikai peļu slazdā!
Esat tālredzīgi un piesardzīgi!
No mūsu puses mēs savukārt ļoti piestrādājam pie finanšu pratības jau
jauniešu un skolēnu līmenī, kurus mēs mudinām savukārt skolot savus
vecākus un vecvecākus. Mēs sadarbojamies arī ar uzņēmumiem un
asociācijām. Manuprāt, finanšu pratība ir vienīgā atbilde uz šādiem
riskiem.
Jūsuprāt, šādas krāpšanas ir īslaicīgs fenomens, arvien
vairāk cilvēkiem sākot lietot digitālos risinājumus arī finanšu jomā,
vai arī mums ar to nāksies sadzīvot ļoti ilgi?
Šajā brīdī tas vienkārši ir aktualizējies. Tas nāk ar tādiem viļņiem,
kad ir kāpumi un kritumi, bet krāpnieki ir vienmēr. Pašlaik vienkārši
ir atklāts, ka šī ir ļoti ienesīga nozare, jo cilvēku turības līmenis ir
palielinājies, banku depozītos nopelnīt nevar neko, līdz ar to
krāpniekiem ir potenciāli upuri. Protams, tas nekur nepazudīs un tiks
izdomāti arvien jauni veidi, kā savus upurus apkrāpt. Tādēļ ir jābūt
piesardzīgiem, jāseko līdzi tam, kas notiek, un jārīkojas pārdomāti.
Eiropas Centrālā banka (ECB) ir sākusi pilotprojektu par
digitālā eiro izstrādāšanu. Vai arī nacionālajām bankām – tostarp
Latvijas Bankai – būs kāda loma šī pilotprojekta laikā? Ja jā, tad kāda?
Gan es, gan mani kolēģi Latvijas Bankā teicām, ka digitālo eiro
vajag. Digitālais eiro nav jautājums “Vai?”, digitālais eiro ir
jautājums “Kad tas būs un kāds tas izskatīsies?”. Tādēļ man ir liels
prieks, ka šis mūsu uzstādījums līdz ar citām centrālajām bankām ir
atbalstīts un mēs esam panākuši, ka digitālā eiro projekts iet uz
priekšu. Jūlija vidū tika pieņemts lēmums, ka pirmais posms ir
noslēdzies un digitālais eiro būs. Pašreiz mēs strādājam pie tā, kāds
tas būs precīzi. Pie šī projekta strādā visas centrālās bankas, un mēs
esam uzņēmušies vienu sadaļu, kurā esam iesaistīti pastiprināti, lai
izveidotu digitālo eiro.
Tāpat ir jāuzsver, ka digitālais eiro būs, bet vismaz pārskatāmā
nākotnē tas nav domāts, lai aizstātu skaidro naudu. Abi dzīvos blakus.
Līdz ar to iedzīvotājiem nevajag bažīties, ka skaidra nauda pazudīs. Jā,
tās īpatsvars mazināsies, jo tehnoloģijas tiks izmantotas arvien
plašāk, bet mēs nodrošināsim gan skaidru naudu, gan digitālo eiro.
Digitālais eiro ir domāts, lai izmantotu jaunās tehnoloģiskās iespējas,
lai iedzīvotājiem un uzņēmumiem vidi un ikdienu padarītu ērtāku, kā arī
lai centrālajai bankai krīzes laikā būtu labākas iespējas atbalstīt
ekonomiku.
Kas ir sadaļa, kurā Latvijas Banka šajā projektā ir iesaistījusies pastiprināti?
Pašlaik mēs skatāmies uz digitālā eiro dizainu. Vienlaikus es
mudinātu gan iedzīvotājus, gan uzņēmumus paust savu viedokli, kādu
digitālo eiro viņi grib redzēt, kādas funkcijas tam ir nepieciešamas.
Eiropā ekonomikas ir ļoti dažādas. Ir valstis, kur skaidra nauda
joprojām tiek izmantota ļoti plaši. Ir ekonomikas, kur, līdzīgi kā
Latvijā, skaidras naudas loma būtiski samazinās. Taču digitālā valūta ir
nākotne, un tā ir nepieciešama. Lieta, pie kuras mēs Latvijas Bankā
ļoti aktīvi strādājam, ir, lai tajā brīdī, kad ir skaidrs dizains un
principi, kāds digitālais eiro precīzi būs, ar sabiedrību un privāto
sektoru varētu aktīvi runāt, kā digitālo eiro izmantot un palīdzēt rast
risinājumus, lai uz digitālā eiro bāzes varētu sniegt dažādus
pakalpojumus. Tādēļ pirmais mērķis ir digitālo eiro pēc iespējas ātrāk
ieviest, otrais – palīdzēt radīt infrastruktūru, kas digitālo eiro ļauj
pārvērst pakalpojumos, līdz ar to gan samazināt izmaksas, gan pelnīt.
ECB padome jūlija sākumā apstiprināja arī jauno eirozonas
monetāro politiku, tostarp vidējā termiņā noteikts 2% inflācijas mērķis.
Ko tas mainīs, piemēram, Latvijā?
No sākuma es gribu pateikt lielu paldies nevalstiskajam sektoram,
kurš aktīvi iesaistījās diskusijās. Mēs arī turpmāk kā centrālā banka
arvien vairāk ieklausīsimies tajā, ko saka sabiedrība divu iemeslu dēļ.
Pirmkārt, mēs strādājam sabiedrības labā un mums ir ļoti svarīgi
saprast, kas sabiedrībai ir svarīgi.
Otrkārt, lai monetārā politika būtu efektīvāka, ir svarīgi, lai
sabiedrība saprot, ko mēs darām, lai nav pārpratumu. Piemēram, ja mēs
samazinām likmes, lai veicinātu ekonomikas izaugsmi, bet iedzīvotāji to
pārprot un nevis pērk vairāk, bet krāj vairāk, tas ekonomikas attīstību
piebremzē. Centrālās bankas nav nekāds ziloņkaula tornis, kur kāds ik pa
brīdim atver slēģus, kaut ko pasaka un tad tos aizver. Centrālās bankas
ir kļuvušas daudz atvērtākas un ar sabiedrību ne tikai runā, bet arī
uzklausa. Tā mēs darām arī Latvijas Bankā un turpināsim darīt arī
nākotnē.
Ar šo jauno pārskatīto monetāro politiku viena lieta ir pilnīgi
skaidra – mēs esam gatavi nākotnei. Iepriekšējā monetārās politikas
stratēģija eirozonā tika izveidota 2003.gadā. Kopš tā laika gan
ekonomika, gan sabiedrība ir spērusi daudzus soļus uz priekšu un
atsevišķos gadījumos šī monetārās politikas stratēģija vairs īsti netika
līdzi. Jaunas stratēģijas apstiprināšana ir ļoti svarīgs elements, lai
centrālās bankas spētu īstenot tādu monetāro politiku, kura palīdz
ekonomikai un sabiedrībai. Mēs esam gatavi stāties pretī visiem
izaicinājumiem, kas mums būs. Tāpat es gribu uzsvērt, ka šī stratēģija
ir ECB padomes vienbalsīgi atbalstīta. Tas nozīmē, ka to ir
atbalstījušas visas eirozonas valstis un mēs visi esam vienās domās, kā
ekonomiku nākotnē atbalstīt, un, jo labāk nākotnē klāsies eiro un
eirozonai, jo labāk klāsies Latvijai.
Tagad īsi par stratēģiju. Ir noteikts simetrisks 2% inflācijas mērķis
vidējā termiņā. Tas nozīmē, ka eirozonā kopumā mēs gribam sasniegt
vidēji 2% inflāciju, lai tas palīdzētu iedzīvotājiem plānot nākotni un
palīdzētu uzņēmumiem veiksmīgi un stabili augt. Mēs negribam inflāciju,
kas ir būtiski virs vai būtiski zem 2%. Otrs punkts, kas izrietēja tieši
no sarunām ar sabiedrību, ka pamazām cenu inflācijas mērījumos mēs
pilnīgāk sāksim ņemt vērā mājokļu izmaksas, jo tās ir būtiska daļa
iedzīvotāju patēriņā. Tas gan nav centrālās bankas rokās, jo šo indeksu
rēķina Eiropas statistikas birojs “Eurostat”, tādēļ mēs ar to
sadarbosimies, lai nākotnē arī mājokļu cenu izmaiņas pilnvērtīgi tiktu
ņemtas vērā, plānojot monetārās politikas lēmumus. Trešā būtiskā lieta
stratēģijā ir klimata pārmaiņu ietekme arī uz cenām. Tās ir trīs ļoti
svarīgas lietas, kuras daudz labāk sagatavo mūs nākotnes izaicinājumiem.
Kas no tā Latvijai? Eiro ir mūsu nauda! Līdz ar to mēs rūpējamies par
sevi, jo, spēcinot eirozonu, mēs spēcinām sevi, un tas palīdz mums
sasniegt labākus rezultātus ekonomikā. Viena lieta gan ir jāuzsver – šī
ir monetārā politika, kas tiek veidota visai eirozonai, un Latvijai tajā
ir tieši tāda pati balss kā Vācijai, Francijai vai Igaunijai. Bet tas
nenozīmē, ka 2% inflācija automātiski ir visās eirozonas valstīs.
Piemēram, jūnijā mēs redzam, ka eirozonā vidējā inflācija ir 1,9%, bet
Latvijā tajā pašā laikā tā ir 2,7%. Mēs paredzam, ka inflācija Latvijā
ies uz augšu, un gadu mijā tā varētu sasniegt 3,5-4%. Kādēļ tā notiek?
Sākumā jāatceras, ka pagājušajā gadā cenas kritās un šogad ir zināms
atsitiens pēc šī krituma. Savukārt tagadējam cenu kāpumam pamatā ir trīs
faktori, un visi tie ir globāli. Pirmais ir saistīts ar naftas cenu
kāpumu, jo pēc pagājušā gada recesijas tās pašlaik ir atguvušās
iepriekšējā līmenī. Otrs ir globālais pārtikas cenu kāpums. Trešais –
pieprasījums pēc Covid-19 ierobežojumu mīkstināšanas atgūstas straujāk
nekā piedāvājums, piegāžu ķēdēs veidojas “šaurie pudeles kakli”, līdz ar
to dažādu preču cenas strauji aug. Taču visi šie trīs faktori ir
pārejoši, tādēļ nākamajā gadā inflācijai vajadzētu sākt samazināties.
Tas viss parāda, ka, ja eirozona nosaka inflācijas mērķi 2%, tas
nebūt nenozīmē, ka visās valstīs šo inflāciju ir iespējams noturēt
vienmērīgi. Tas nozīmē, ka ļoti svarīgi ir vērot iekšējo situāciju un
atbilstoši rīkoties. Tas, piemēram, ir tas pats stāsts par ekonomikas
uzsilšanu Latvijā. Kas notiek ar būvniecību? Kas notiek ar darba tirgu?
Kas notiek ar algu kāpumu? Vienota monetārā politika var palīdzēt, bet
nevar atrisināt visas problēmas. Līdz ar to fiskālā politika, valsts
budžets, strukturālā politika, reformas vēl arvien ir ļoti svarīgas.
Pašlaik man nav nekādu bažu, ka inflācija Latvijā varētu sasniegt ļoti
augtus līmeņus un apdraudēt ekonomikas izaugsmi. Te nudien nav nekāda
pamata vilkt paralēles ar 2008.gadu, kad inflācija sasniedza pat 18%.
Tādiem stāstiem pamata nav. Bet tas, vai inflācija nebūs 4%, nebūs 5%
lielā mērā ir atkarīgs no tā, kā politika tiek veidota šeit, Latvijā, uz
vietas. Tostarp, cik pārdomāti ir budžeta tēriņi, cik pārdomāta ir
lielo projektu sakopošana vienā laikā, kas līdz ar strauju pieprasījumu
uz augšu rauj cenas, cik jaudīgs ir darba tirgus un cik plašas ir
iedzīvotāju prasmes. Tas ir jautājums par strukturālām lietām.
