Nu jau kādu laiku man gribas būt neredzamam. Gribas paslēpties. Tas ir pilnīgi instinktīvi. Pieķeru sevi pie domas, ka neizdodas. Gribu izskatīties kā visi, saplūst ar pelēko masu, bet mani pamana pat aiz frāzēm un nekonkrētā acu skatiena. Johaidī! Es taču neskatos uz jums, kāpēc jūs urbjaties manī?
Visiem liekas, ka viņiem ir tiesības pajautāt, kāpēc es tā uzvedos. Grib sniegt morālo atbalstu, paklapēt pa plecu, kaut ko ieteikt. It kā es to gaidītu un prasītu. Psihologi atradušies! Gribu tikai vienu – lai visi liek mani mierā.
Kaut kā sagaidu dienas beigas. Neceļu mobilo telefonu, kuram ir nogriezta skaņa. Tā mani kaitina. Es bieži vispār izslēdzu telefonu. Izslēdzu gaismu.
Vēlos būt nesasniedzams, paslēpties aiz aizkariem, gultā. Mani kaitina internets, televīzija, radio, avīzes. Es negribu neko. Ieslēdzu savu omītes veco atskaņotāju un uzlieku kādu čerkstošu plati. Tā ir labi. Ja klauvē, es neiešu atvērt. Durvis ir aizslēgtas.
Man iesaka piedzerties vai vērsties pie psihoterapeita, psihiatra, prostitūtām, zīlniecēm, dziedniecēm… Kāda velna pēc man vēl kādu jāielaiž sevī, lai atkal kāds tur iespļautu? Saka – vajagot laiku. Nevajag neko. Man vienkārši vajag tagad un tūlīt būt vienam, un lai neviens mani netraucē.
