Šobrīd mākslinieku honorāri un radošās stipendijas, pat ja tās izdodas saņemt, ir ļoti zemas. Likumi nosaka, ka sociālās iemaksas no autoratlīdzībām jākārto autoram pašam.
Ja ienākumi no tām nepārsniedz 600 latus gadā, tas nav jādara vispār. Tostarp arvien vairāk divdesmit un trīsdesmit gadus vecie radošajās jomās nav pastāvīgās darba attiecībās, bet strādā ar projektiem un līgumiem, kļūstot aizvien sociāli neaizsargātāki.
“Un tie ir cilvēki, kuriem vajadzētu radīt divus trīs bērnus, ja reiz latvieši izmirst, bet kuri patiesībā nevar atļauties pat to vienu,” teic Ieva Struka.
Turpretim kaimiņvalstī Igaunijā jau 2005. gadā stājās spēkā Radošo personu un radošo savienību likums. Lietuvā līdzīgā likumprojektā noteikts, ka valsts ir tiesīga sniegt finansiālu pabalstu radošām savienībām, taču tas nav uzlikts par pienākumu.
Balstoties uz Igaunijas likumprojektu, tam līdzīgu sagatavi Kultūras ministrijā iesniegusi arī Latvijas Radošo savienību padome.
Kultūras ministrija ir solījusi izveidot darba grupu likuma izstrādei, bet konkrēts tās darbības termiņš vēl nav zināms.