Valsts
kontrole un tiesībsargs ir neatkarīgas institūcijas ar atšķirīgiem
mandātiem un izpētes metodēm. Tomēr savstarpēji neatkarīgi
veiktā ārpusģimenes aprūpes sistēmas efektivitātes izpētē
abas institūcijas ir nonākušas pie līdzīgiem secinājumiem.
Neraugoties uz tiesībsarga iepriekš norādītajām nepilnībām
ārpusģimenes aprūpes sistēmā, arī Valsts kontrole veiktajā
revīzijā secina, ka amatpersonas, kuru galvenais pienākums ir
rūpēties, lai bez vecāku gādības palikušie bērni nekļūtu par
“otrās šķiras cilvēkiem”, bet varētu realizēt savu
personības potenciālu līdzvērtīgi ģimenēs dzimušiem un
augušiem bērniem, ne vienmēr savus darba pienākumus veic
godprātīgi un pieļauj situācijas, kad netiek ievērots likums.
Abu
institūciju secinājumi pierāda, ka bezdarbību un nolaidību nav
iespējams noslēpt, jo atbildīgie ir identificējami. Nereti tiek
vainota sistēma, taču sistēmu veido konkrēti cilvēki, lēmumus
pieņem konkrētas amatpersonas. Sistēma nav kaut kas abstrakts, tā
ir atbildīgo amatpersonu rīcības vai bezdarbības sekas.
Fakti
par pašreizējo situāciju ārpusģimenes aprūpes sistēmā no
Valsts kontroles revīzijas ziņojuma, kas sakrīt ar tiesībsarga
konstatēto:
-
sociālais
darbs ar ģimeni, kurai ir grūtības bērna aprūpē, tiek uzsākts
novēloti, trūkst preventīvas rīcības; -
sociālais
darbs nav efektīvs – nav speciālistu, nav nepieciešamo
pakalpojumu; -
tā
rezultātā bērns tiek šķirts no ģimenes un bērna interesēm
neatbilstoša rīcība turpinās. Arvien pastāv prakse bez vecāku
gādības palikušiem bērniem primāri aprūpi nodrošināt
bērnunamā, neveicot darbības potenciālā aizbildņa vai
audžuģimenes atrašanai; -
ja
tiek meklēts aizbildnis, tad tikai starp bērna tuvākajiem
radiniekiem (vecvecākiem vai vecāku brāļiem un māsām), gandrīz
nekad starp attālākajiem radiniekiem, bet 50% gadījumu lietās
vispār nav atrodama informācija, ka potenciālais aizbildnis ir
uzrunāts; -
joprojām
nav aizbildņu reģistra, kurā tiktu uzkrāta informācija par
personām, kas ir ieguvušas aizbildņa statusu, bet vēl nav
uzņēmušas ģimenē bērnu; -
arvien
ir nepietiekams audžuģimeņu skaits; -
pašvaldības
joprojām izvēlas bērnus ievietot bērnunamā citas pašvaldības
administratīvajā teritorijā, arī lielā attālumā no bērna
dzīvesvietas un tuviniekiem, tajā skaitā vienas ģimenes bērnus
šķir un ievieto dažādos bērnunamos: bērnus līdz divu gadu
vecumam vai bērnus ar invaliditāti – valsts bērnunamos, jo šiem
bērniem pakalpojumu nodrošina valsts, bet pārējos –
pašvaldības bērnunamā vai bērnunamā, ar kuru pašvaldībai ir
noslēgts līgums. -
bāriņtiesu
veiktā aizbildņu, audžuģimeņu un bērnunamu uzraudzība ir
formāla, jo tā lielākoties aptver tikai sadzīves apstākļu
pārbaudi – vai mājoklis ir tīrs, vai bērnam ir gulta,
skapis, vai ir ēdiens u.c. Netiek iegūts bērna viedoklis, kā arī
netiek noskaidroti pārējie bērna pilnvērtīgai attīstībai
nozīmīgie jautājumi – kā tiek ievērotas bērna tiesības uz
veselības aprūpi, izglītību, fizisko un emocionālo attīstību,
brīvā laika pavadīšanu, mantiskās intereses, kā arī
saskarsmes tiesības ar vecākiem un citiem tuviniekiem; -
sociālās
rehabilitācijas plāni bērnunamos ir formāli; -
joprojām
bērnunami, aizbildņi un audžuvecāki ievieto bērnus
internātskolās ar dzīvošanu internātā pat citas pašvaldības
administratīvajā teritorijā; -
valsts
izveidotā ārpusģimenes aprūpes joma netiek pietiekami
uzraudzīta.
Iepriekš
minētais skaidri liecina par situācijas neizpratni un tiesisko
nihilismu, kas var novest un arī noved pie neatgriezeniskām, pat
smagām sekām bez vecāku gādības palikušajiem bērniem. Turklāt
ar izpratnes veicināšanu vien pozitīvas pārmaiņas nav
iespējamas, ir nepieciešama bērnu tiesību aizsardzības sistēmas
reforma.
Valsts
kontrole un tiesībsargs vienprātīgi uzskata, ka esošā bērnu
tiesību aizsardzības sistēma un ārpusģimenes aprūpes sistēma
ir jāreformē. Pašreizējais bāriņtiesu padotības modelis
pašvaldībām nav pierādījis savu efektivitāti bērnu tiesību
aizsardzībā. Vienlaikus skaidri redzama arī Valsts bērnu tiesību
aizsardzības inspekcijas neefektīvā uzraudzība pār bāriņtiesu
darbu un Labklājības ministrijas neefektīvā uzraudzība pār
sociālo pakalpojumu sniedzējiem.
Uzskatām,
ka valstij ir jāpieņem izšķirīgi lēmumi un jāsper nozīmīgi
soļi bērnu tiesību aizsardzības sistēmas reformēšanā un šī
reforma vairs nav atliekama. Nav pieļaujams, ka tiek turpināta
bērnu likteņu kropļošana. Tādēļ aicinām valdību uzsākt
bērnu tiesību aizsardzības sistēmas reformu!
