Godātie tautas pārstāvji!
I
“Tautas pašas rada valstis, un uz valstīm balstās tautu īstās tiesības”, – šādu domu Jānis Čakste teica 1921.gadā.
Taču šo tautas tiesību stiprums ir atkarīgs no mūsu mākas rūpēties par sabiedrības kopējo labumu.
Lai
vienotos par kopējo labumu, ir jādzird visu interešu grupu balsis un
kaismīgās debatēs, konstruktīvos strīdos jāmeklē labākais risinājums.
Intereses var
būt pretrunīgas un viena otru izslēdzošas. Tādēļ mūsu – valsts varas
augstāko pārstāvju – pienākums ir tās atbildīgi sabalansēt.
II
Kopējo labumu rada daudzas paaudzes.
Mēs esam tikai daļa no šīs paaudžu ķēdes.
Mūsu
valsti mēs esam saņēmuši mantojumā no iepriekšējām paaudzēm, kuras to
ir izcīnījušas un uzbūvējušas. Sava valsts – tā ir vērtība, vērtība
pati par sevi.
Bet
kopējam labumam ir arī nākotnes dimensija. Mūsu uzdevums ir nodot mūsu
valsti nākamajām paaudzēm labāku, nekā mēs to saņēmām. Sava valsts ir
pastāvīgi
jāpielabo, jāatjauno, jāmodernizē, lai tā būtu ilgspējīga. Tas ir mūsu
pienākums vēstures priekšā.
Kopējais
labums kā politikas fokuss, atbildība par nākamajām paaudzēm,
ilgstpējība kā politikas mēraukla ir nostiprināta Satversmes Ievadā.
Tas ir modernai, ilgtspējīgai valstij raksturīgs domāšanas veids.
Tas
pagaidām atspoguļots vēl tikai nedaudzu valstu konstitūcijās. Arī šajā
ziņā mēs varam būt lepni par mūsu Satversmi, kas ir Eiropā vecākais,
bet vienlaikus
tālejoši un atbildīgi uz nākotni vērsts mūsu valsts pamatlikums.
III
Godātie deputāti!
Ir
trīs virzieni, par kuriem kopējā labuma vārdā es gribu domāt un
pārliecināt savas prezidentūras gados. Es būšu pateicīgs par jūsu
atbalstu un sadarbību.
Šie virzieni ir: solidaritāte, piederība un moderna, ilgtspējīga valsts.
Par solidaritāti.
Mēs
visi zinām, ka Latvija ir viena no visnevienlīdzīgākajām valstīm
Eiropas Savienībā. Tas nav pēkšņs negadījums, bet gan ielaista slimība
daudzu gadu garumā.
Šveices
jaunajā, 2000.gada konstitūcijā ir vārdi, kas man šķiet ļoti trāpīgi:
Tautas stiprums tiek mērīts ar to, kā klājas tās vājākajiem locekļiem.
Mūsu
Satversmē tā pati doma ir izteikta citiem vārdiem, kā atbildības un
solidaritātes ideja. Gudra solidaritātes politika nav vienīgi ienākumu
pārdale. Gudra
politika rada vienlīdzīgas iespējas ar darbu gūt ienākumus. Un
solidaritātē iekļaujas jomas, kuras nevar mērīt kā ienākumu/izdevumu
bilanci.
Es aicinu mūs visus kopā veidot ilgtermiņa solidaritātes politiku.
IV
Par piederību.
Kolēģi!
Cilvēka dzīves kvalitāte sevī neapšaubāmi ietver arī piederību, iesaisti savā sabiedrībā, savā vidē.
Piederības, nacionālās identitātes loma globalizācijas laikmetā aug. Tā ir pretstats globalizācijas atsvešinātībai.
Lai
gan tas ir neierasti, bet pie identitātes es šeit pieskaitu arī cilvēka
respektu pret dabu, saudzīgu attieksmi un atbildību pret to, kas mums,
latviešiem,
ir raksturīga kultūras iezīme.
Mūsu
piederība latviešu nācijai, kuras valodā, kultūrā un vēsturiskajā
atmiņā mēs sevi atpazīstam, ir priekšnosacījums Latvijas valsts
pastāvēšanai.
Latvijas
nākotnei ir vajadzīga visu šeit dzīvojošo cilvēku iesaiste un
līdzdarbība. Latviskā identitāte ir atvērta, un tajā ir aicināts
piedalīties ikviens
Latvijas iedzīvotājs. Un šajā kontekstā ir jāapzinās un turpmāk aktīvi
jāveido arī divi samērā jauni politikas virzieni – demogrāfijas
politika un diasporas politika.
Latviešu
valoda, kultūra, vēstures un pasaules izpratne nepieder tikai
latviešiem. Ikviens, kas identificē sevi ar kādu mazākumtautību, ir
laipni aicināts
iekļauties valsts dzīvē, paralēli saglabājot savu mazākumtautības
kultūru, valodu un tradīcijas. Tas ir pienesums Latvijas kultūras
bagātībai un daudzveidībai.
Latviešu
valoda kā valsts valoda ir visas Latvijas tautas demokrātiskās
līdzdalības valoda. Latviešu kultūra – es to domāju visplašākā nozīmē –
ir mūsu sabiedrības
kods, mūsu izjūtu un saziņas pamats. Latviešu vēstures un pasaules
izpratne sakņojas mūsu pieredzē. No tās izriet arī secinājumi mūsdienām.
Cita
starpā, gribu uzsvērt, ka mums vēl ir jāveic nopietns nesenās vēstures –
it sevišķi okupācijas laika – izvērtējums no demokrātiskām, politiskām
un morālām
pozīcijām.
Es uzskatu, ka latviskumam ir jāpiedod plašāks, dziļāks, spēcīgāks saturs nekā ikdienā par to pierasts domāt.
Mūsu
saknes balstās valodā un kultūrā, bet modernajam latviskumam arvien
nozīmīgāka kļūst arī nākotnes dimensija. Tur iekļaujas gan mūsu vērtībās
balstītā
identitāte, gan uz mūsu nākotni vērstās domas, projekti, ideāli.
V
Dārgie tautieši!
Piederībai
ir arī plašāka dimensija. Mēs esam neatņemama Rietumu pasaules un
Eiropas daļa – un nevis kāds tilts starp Rietumiem un Austrumiem. Šo
metaforu
es kategoriski noraidu.
Latvijas
armija, kurai pirms divām dienām apritēja 100 gadi, kopā ar mūsu
partneriem dalās kopīgajā atbildībā par mieru un drošību Eiropā un aiz
tās robežām.
Mūsu
atbildīgā līdzdalība NATO kopīgajā drošības sistēmā ir nesusi augļus,
būtiski palielinot drošības līmeni Latvijā un visā reģionā.
VI
Godātie deputāti!
Latvijai nākamajā desmitgadē ir jākļūst par modernu, ilgtspējīgu Ziemeļeiropas valsti.
Par
valsti, kura pasaules salīdzinājumā atsevišķās jomās pat piederētu pie
pasaules līderēm, kura varētu būt paraugs citām valstīm.
Tādas iespējas ir. Mums tikai jāprot tās īstenot.
VII
Mana
vīzija par Latviju kā modernu, ilgtspējīgu valsti – un tā ir reāla
vīzija! – vispirms nozīmē, ka ir izlēmīgi jānovērš, jāmazina jau visiem
zināmie pastāvošie
trūkumi.
Ir
jāņem rokās slota un jāizmēž māja. No tiem mēsliem, kas ir sakrājušies
trīsdesmit gados, kas velkas mums līdz, un kas mūs šodien šķir no
augsti attīstītas,
tiesiskas demokrātijas, piemēram, krāpšanās iepirkumos, partiju
atkarība no ziedotājiem, korupcija, nodokļu nemaksātāji, kur blēži saņem
daļu no kopējā labuma, bet nepiedalās tā vairošanā, ēnu lobijs un
tamlīdzīgi.
Šādas visiem sen jau apnikušas nejēdzības ir apnikušas un godprātīgos pilsoņos rada rūgtumu pret valsti.
Un principā ir arī sen jau zināms, kā šādas problēmas ar tiesiskiem līdzekļiem var risināt. Tiesiskumā nav iespējams kompromiss.
Protams,
šīs problēmas pilnībā izskaust diez vai varēs. Taču ievērojami mazināt
to traucējošo ietekmi uz mūsu sabiedrību, tas noteikti ir iespējams.
Šeit mums vajag tik vien kā politisko gribu.
Es
aicinu visus kopā šo politisko gribu radīt un īstenot to dzīvē, lai pēc
pāris gadiem šie jautājumi vairs nebūtu mūsu sabiedrības dienaskārtības
augšgalā.
VIII
Taču ar to, protams, nepietiek.
Lai kopējais labums būtu ilgtspējīgs, ir nepieciešamas pārdomātas reformas nākotnes vārdā.
Valdība
ir iesākusi vairākas pamatīgas reformas – reģionālo reformu, skolu
reformu, veselības reformu, arī tiesu reformu un citas. Tās tiek karsti
diskutētas,
un demokrātijā tas ir normāli un pareizi.
Bet
ir vēl virkne jomu, kur politikas formulēšana un iespējamās reformas
pagaidām ir tikai apzināšanās stadijā. Es te minētu partiju finansējuma
jautājuma
sakārtošanu, informatīvās telpas politiku, mediju, it sevišķi
sabiedrisko mediju daudzveidības un kvalitātes nodrošināšanu, uz
kvalitāti vērstu izglītības un zinātnes politiku, un citas.
Arī
mūsu izpratne par ekonomikas pamatiem ir jāpielāgo mūsdienu
situācijai. Ekonomika mūsdienās ir galaprodukts vairākiem secīgiem
posmiem: izglītība – zinātne
– inovācijas – un tikai tad ekonomika. Modernai ekonomikas politikai
ir jāsasaista šie posmi vienotā ķēdē.
Mūsu
visu kā pilsoņu, Jūsu, godātie deputāti, kā politiķu, un arī mans kā
prezidenta uzdevums ir piedalīties šajās reformu diskusijās, lai visi
kopā nonāktu
pie labāka rezultāta.
IX
Mēs,
latvieši, ar savām spējām, potenciālu un ar savām idejām varam ne vien
efektīvi uzlabot Latvijas valsti, tātad mūsu pašu dzīves kvalitāti, bet
principā
esam spējīgi un gatavi dot arī savu pienesumu Eiropas un pasaules
attīstībai.
Šis
potenciāls līdz šim tika vāji izmantots. Lai gan mums ir labas
iestrādes, tomēr pagaidām visai samērā bāli sevi iezīmējam kā
līdzdomātājus kopīgajā Eiropas
un Rietumu intelektuālajā telpā. Latviešu pienesumam mūsu plašākajai
piederības telpai – Eiropā, Rietumos un pasaulē – ir jākļūst
redzamākam.
X
Tādēļ
pie manis iezīmētā modernas valsts un ilgstpējības virziena pieder arī
aktīva iesaistīšanās Eiropas un lielo globālo jautājumu risināšanā.
Tādēļ tā ir arī mūsu atbildība, lai Eiropas Savienība atkal atrastu savu ceļu, ko tā pēdējos gados daļēji ir pazaudējusi.
Šobrīd mēs, Rietumu demokrātijas indivīdam esam nodrošinājuši vislielāko brīvību visas cilvēces vēsturē.
Taču
ar katru gadu samilst jautājums, vai nākotnē cilvēks noteiks varu pār
tehnoloģijām, vai tehnoloģijas – pār cilvēku. Brīvība ir raksturīga
pilsoniskās
sabiedrības kvalitāte, savukārt tehnoloģiju sabiedrībā tā nebūt nav
obligāta.
Tādēļ mums ir jāparūpējas, lai tehnoloģiju attīstība šo līdz šim sasniegto cilvēka autonomiju atkal neapdraudētu.
Eiropa sāk apzināties šo izaicinājumu skaudrumu, taču risinājumu vēl nav.
Bet kāpēc tos nevarētu piedāvāt mēs – latvieši.
XI
Godātie deputāti!
Šodien,
Latvijas valsts pastāvēšanas 101.gadā dodot Valsts prezidenta zvērestu,
es apzinos, ka esmu pārņemis stafeti no visiem maniem amata
priekšgājējiem,
kuri visi dažādajos mūsu sarežģītās vēstures apstākļos ir būvējuši un
veidojuši šī amata raksturu un nozīmi.
Šīs vēstures gaitā veidojušās tradīcijas dod man spēku un iedvesmu, tagad dot arī savu pienesumu to tālākveidošanā.
Es
šodien godinu Valsts prezidenta institūcijas izveidotāju – mūsu pirmo
Valsts prezidentu Jāni Čaksti, kurš vienmēr stiprinājis demokrātiskās
vērtības.
Es augstu vērtēju Gustavu Zemgalu, viņa pieticību un pazemību, kalpojot Latvijai augstākajos valsts amatos.
Es atceros, ka Albertam Kviesim Valsts prezidenta amatā līdzi nāca viņa tiesneša darbā gūtā dzīves piemēram.
Ticība
Latvijas nākotnei, milzīgas darbaspējas un spēja aizraut citus darbam
Latvijas labā – tas ir labākais, ko varam mācīties no Latvijas pirmā un
pēc tam
vairākkārtējā Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa.
Valsts
prezidenta vietas izpildītāji Latvijas okupācijas apstākļos – Saeimas
priekšsēdētājs Pauls Kalniņš un priekšsēdētāja biedrs bīskaps Jāzeps
Rancāns
– līdz mūža galam palika uzticīgi Latvijai, iedvesmoja nezaudēt ticību
Latvijas atdzimšanai.
Viņi
kopā ar Latvijas diplomātisko dienestu, jo īpaši tā vadītājiem sūtņiem
Kārli Zariņu, Alfrēdu Bīlmani, Arnoldu Spekki un Anatolu Dinbergu,
iemiesoja Latvijas
valstiskuma nepārtrauktību un saglabāja Latvijas valsts rīcībspēju līdz
neatkarības atgūšanai.
Esmu
pateicīgs Guntim Ulmanim par Valsts prezidenta institūcijas atjaunošanu
Satversmes un Jāņa Čakstes tradīciju garā. Viņš ir pienākuma cilvēks,
kurš dzimtas
asinīs iekodēto uzdevumu izpildīja godam.
Mani
iedvesmo Vairas Vīķes-Freibergas pārliecība un spēks valsts
starptautiskajā reprezentēšanā un ārpolitikā. Viņas laikā Latvijas domas
pasaulē skanēja
skaļi un pārliecinoši kā nekad agrāk, un Latvija pilnvērtīgi atgriezās
Eiropā un starptautiskajā arēnā.
Es
patiesi cienu Valda Zatlera radošo aktīvismu, prasīgumu pret sevi un
nemitīgo izaugsmi Valsts prezidenta amatā. Viņa nosvērtība un miers deva
mums nepieciešamo
stabilitāti sarežģītājos krīzes gados.
Man
ir svarīga Andra Bērziņa atvērtība un regulārais dialogs ar Latvijas
cilvēkiem visās Latvijas malās, ne tikai Rīgā. Centienos apmeklēt
Latvijas pilsētas
un novadus raudzīšu sekot viņa pieredzei.
Es
ļoti augsti novērtēju Raimonda Vējoņa paveikto valsts iekšējās un
ārējās drošības nostiprināšanā. Valsts bruņotā spēka augstākā Vadoņa
pienākumos viņš
man vienmēr būs paraugs, kura aizsākto es mēģināšu turpināt.
XII
Godātie deputāti! Kolēģi! Draugi! Tautieši!
Mīļie Latvijas cilvēki!
Mēs esam lieli tik, cik mūsu griba.
Solidaritāte, piederības apziņa Latvijai un Eiropai, iespēja dzīvot modernā valstī ir ilgtspējīgas valstsgribas pamats.
Ideāla valsts nepastāv, jo tad apstātos progress.
Bet dzīve bez ideāla būtu individuāli nožēlojama un politiski bezjēdzīga.
Strādāsim kopā Latvijas valstij!
Paldies jums!
