Dārgie tautieši!
Mēs esam līdzās cits citam šajā svētku vakarā – mūsu
Latvijas dibināšanas dienā. Esam līdzās, lai kāds attālums mūs
šķirtu. Jo 18. novembris uzrunā kādu ļoti būtisku mūsu
dzīves daļu – uzrunā latviešus, Latvijas pilsoņus dzimtenē un
visā pasaulē. Uzrunā mūs visus, kuri apzinās sevi kā latviešus
un kā dārgu vērtību jūt piederību Latvijai.
Mūs vieno Latvijas valsts. Jā, šis laiks ir nomācošs un
nedrošības pilns. Tas rada neiecietību un vedina vilkt robežas
starp “mēs” un “viņi”, katram nostiprināties savā
personīgajā patiesībā.
Tomēr svarīgi ir atcerēties, ka mēs visi varam iekļauties
Latvijā, saglabājot savu brīvību, savus atšķirīgos uzskatus un
dzīves stāstus. Tas, kas mūs vieno, ir stiprāks par to, kas kādā
atsevišķā brīdi tiecas mūs šķirt.
Pirms 103 gadiem lēmumu par Latvijas valsts dibināšanu pieņēma
39 Tautas padomes locekļi. Tie bija cilvēki ar atšķirīgiem
ideāliem un priekšstatiem. Viņu vidū netrūka strīdu un asu
pretrunu. Tomēr viņi spēja vienoties par augstāku mērķi –
tautas nākotnes labā dibināt savu valsti.
Darbojoties kopā, apvienojot spēkus, mēs spējam vēstures
gaitu pavērst sev par labu. Gan izcīnot Latvijas valsti Neatkarības
karā, gan sadodoties rokās Baltijas ceļā un atgūstot neatkarību,
gan veidojot un reformējot Latviju par modernu Eiropas valsti.
Mēs esam stipri tad, kad izjūtam sevī to būtisko kopību,
atbildību citam pret citu, ko it īpaši spilgti uzrunā
18. novembris. Mēs katrs esam daļa no veseluma, kurā katrs
cilvēks ir vērtīgs, jo ir piederīgs, jo ir savējais.
Es ticu, ka mēs varam nosvinēt šo svētku vakaru ar pateicību
valsts dibinātājiem, ar pateicību tiem cilvēkiem, kuri ir mums
ikdienā līdzās priekos un bēdās.
Lai Latvijas 104. gadā mums katram ir gana daudz spēka, lai
darītu savu darbu pēc labākās sirdsapziņas un godaprāta!
Mēs esam cits citam līdzās – Kurzemē, Zemgalē, Sēlijā,
Latgalē un Vidzemē! Visur pasaulē, kur vien ir latvieši.
Dievs, svētī Latviju!
