20. novembrī
Valsts prezidents Egils Levits rīkoja tiešsaistes diskusiju
“Tēmturis – veselības drošība”, lai ar informācijas un
veselības nozaru ekspertiem pārrunātu, kā nodrošināt
sabiedrības vairākuma atbalstu COVID-19 izplatības ierobežošanai,
kā uzrunāt atšķirīgas sociālās vai pārliecību grupas un kā
ierobežot dezinformāciju.
Atklājot
diskusiju, Valsts prezidents aicināja tās dalībniekus un
skatītājus domāt par COVID-19 ne tikai kā par medicīnisku, bet
arī kā par sociālu un politisku faktu.
Runājot
par sabiedrības dažādajām attieksmēm pret COVID-19 un
saslimstības ierobežošanu, Valsts prezidents skaidroja: “Mēs
varam sabiedrībā redzēt divas attieksmes, starp kurām ir ļoti
stingra robežšķirtne. Lielākā daļa uzskata COVID-19 par
nopietnu apdraudējumu un ir ar mieru ievērot ierobežojumus, lai
neļautu šai infekcijai izplatīties. Un ir otra sabiedrības daļa,
kas dažādu iemeslu dēļ noliedz COVID-19 eksistenci un/vai negrib
pakļauties ierobežojumiem. Es redzu trīs dažādas argumentācijas,
ko izmanto sabiedrības daļa, kas ir pret COVID-19. Viena grupa
uzskata, ka COVID-19 neeksistē, un viņi tic dažādām
sazvērestības teorijām. Otra grupa uzskata, ka COVID-19 eksistē,
taču tā sekas un ietekme uz cilvēka veselību un dzīvību nav
īpaši bīstama, pielīdzinot to gripai. Trešā grupa ar prātu
apzinās, ka COVID-19 eksistē un ir bīstams, bet tomēr
vieglprātīgi neievēro ierobežojumus, jo cer, ka neinficēsies.”
Analizējot
to, kādos apstākļos un kādi ierobežojumi ir pieļaujami, lai
apkarotu COVID-19, un kā tas saskan ar Latvijas Republikas
Satversmi, E. Levits pauda: “Satversmes 116. pants
nosaka, ka cilvēkam ir tiesības uz pamattiesībām, ka tās
noteiktās situācijās var tikt ierobežotas ar leģitīmu mērķi,
lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts
iekārtu, sabiedrības drošību un labklājību. Pie labklājības,
protams, pieder arī veselība un dzīvība. Tomēr ierobežojumiem
ir jāatbilst diviem kritērijiem: samērīgumam un vienlīdzībai.
Samērīgums nozīmē, ka ierobežojumam ir jābūt efektīvam un tam
jāatbilst riskiem, ko attiecīgā situācijā infekcija izraisa. Jo
lielāks risks, jo stingrāks var būt ierobežojums. Savukārt
vienlīdzība nozīmē, ka vienādās situācijās ir jābūt
vienlīdzīgiem ierobežojumiem. Taču te var tikt ņemta vērā arī
attiecīgās situācijas sociālā nepieciešamība, piemēram, tiek
ierobežota veikalu darbība, taču mazāk tiek ierobežota pārtikas
veikalu darbība nekā, teiksim, apģērbu veikalu darbība. Šeit
varbūt risks ir līdzīgs, taču sociālā nepieciešamība pārtikas
veikala darbībai ir lielāka.”
Turpinot
diskusiju par Satversmē noteiktajām pamattiesībām, Valsts
prezidents uzsvēra valsts pienākumu aizsargāt cilvēka dzīvību
un veselību: “Tās vienlaikus ir cilvēka tiesības prasīt
ierobežojumu ievērošanu, lai aizsargātu viņa veselību un
dzīvību.”
Tāpat
Valsts prezidents ieskicēja pasaulē valdošu tendenci, ka protesta
vilnī pret ierobežojumiem apvienojas ļoti dažādas sazvērestības
teorijas, arī neticības līmenis racionālai argumentācijai ir
dažāds. Tas liecina par racionālas argumentācijas krīzi, ko
veicina sociālo tīklu burbuļi.
Noslēdzot
diskusiju un sakot paldies tās dalībniekiem, Valsts prezidents
atzina: “Ierobežojumu pamatā jābūt multidisciplinārai,
kompleksai pieejai, zinātnē balstītām atziņām, kas tiek
pārvērstas noteikumos un rīcībā, lai mazinātu sabiedrībā
stresu, kas rada pretestību un traucē apkarot COVID-19.”
Diskusijā
piedalījās: Valsts prezidents Egils Levits, veselības ministre
Ilze Viņķele, Pasaules Veselības organizācijas pārstāvniecības
Latvijā vadītājs Uldis Mitenbergs, Re:Baltica
līdzdibinātāja, žurnāliste Inga Spriņģe, Latvijas
Universitātes (LU) Medicīnas fakultātes asociētā profesore
Solvita Olsena, psihoterapeits Andris Veselovskis, Veselības
ministrijas galvenais infektologs Uga Dumpis, NATO Stratēģiskās
komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts un LU
profesore, valsts pētījumu programmas reCOVery-LV
vadītāja Inna Šteinbuka.
Diskusijas
ieraksts:
https://www.youtube.com/watch?v=i9dfMstnDlQ&feature=emb_title
