Vienreizēju finansiālu atbalstu 500 eiro apmērā par katru
bērnu piešķir personai, kura saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu
likumu
– saņem bērna kopšanas pabalstu līdz viena gada vecumam,
– ģimenes valsts pabalstu,
– piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu ar invaliditāti
– sakarā ar bērna dzimšanu maternitātes pabalstu par dzemdību
atvaļinājuma laiku, ja bērns piedzimis laika līdz ārkārtējās
situācijas laika beigām (turpmāk – maternitātes pabalsts),
– arī tām ģimenēm, kurām ārkārtējās situācijas laikā ir
radušās tiesības saņemt bērna kopšanas pabalstu līdz viena
gada vecumam, ģimenes valsts pabalstu, piemaksu pie ģimenes valsts
pabalsta par bērnu ar invaliditāti vai maternitātes pabalstu.
Saistībā ar šī vienreizējā atbalsta izmaksu Labklājības
ministrija (LM) saņem daudz jautājumu no cilvēkiem. Dažus
būtiskākos no tiem komentē LM Bērnu un ģimenes politikas
departamenta direktore Zita Mustermane:
“Ģimenes valsts pabalstu, kā arī vienreizēju finansiālu
atbalstu nepiešķir bērnam, bet vecākam vai citai personai, kura
saskaņā ar bāriņtiesas lēmumu audzina bērnu. Ja bērns līdz
pilngadībai ir atradies ārpusģimenes aprūpē, tad līdz
pilngadībai šo pabalstu par audzināmo bērnu saņem tā
likumiskais pārstāvis – aizbildnis, audžuvecāks vai adoptētājs.
Bērns, kurš sasniedzis 15 gadu vecumu, ir nepilngadīgs bērns,
kurš atrodas vecāku aizgādībā. Sociālās rīcībspējas
sasniegšanas vecums, pats par sevi, nedod tiesības bērnam par sevi
pieprasīt ģimenes valsts pabalstu, kā arī saņemt vienreizējo
atbalstu 500 eiro apmērā.
Taču pastāv izņēmuma gadījumi, kad bērni no 15 gadu vecuma
valsts pabalstu var saņemt paši, bez vecāku starpniecības. To
paredz likums “Par sociālo drošību”, kurā noteikts, ka
persona, kura ir sasniegusi 15 gadu vecumu, var iesniegt pieprasījumu
pēc sociālajiem pakalpojumiem un tos saņemt. Tas ir attiecināms
uz tiem gadījumiem, kad vecāks par bērnu saņemtos sociālos
pabalstus netērē bērna materiālo vajadzību nodrošināšanai,
bet, piemēram to tērē alkohola iegādei.
Šajā gadījumā bērnam jāvēršas bāriņtiesā, motivējot
savu lūgumu par pabalsta izmaksu sev. Lūgumam ir jābūt pietiekami
pamatotam un par iemeslu nevar kalpot tikai bērna vēlme šo
pabalstu saņemt, bet jābūt objektīvi pamatotiem iemesliem
pabalsta saņēmēja maiņai, jo, bāriņtiesa, iestājoties
nepilngadīgas personas interešu aizstāvībā, tikai īpašos
gadījumos, lemj par pabalsta izmaksu pašam bērnam, ja tas
sasniedzis 15 gadu vecumu. Tas nekādi nevar būt saistīts vien ar
jaunieša vēlmi pašam saņemt pabalstu.
Tiklīdz jaunietis ir sasniedzis 18 gadu vecumu, vecāka aizgādība
pār jaunieti izbeidzas un viņš iegūst tādas pašas tiesības un
pienākumus kādas ir jebkurai pilngadīgai personai. Tas nozīmē,
ka bāriņtiesai nav tiesiska pamata risināt minēto jautājumu, jo
bāriņtiesa aizstāv bērna personiskās intereses attiecībās ar
vecākiem un izšķir vecāku domstarpības bērna aprūpes un
aizgādības jautājumos līdz bērna 18 gadu vecumam.
Saskaņā ar Valsts sociālo pabalsta likumu, kad bērns sasniedz
18 gadu vecumu, ģimenes valsts pabalstu, kas piešķirts par
aizbildnībā vai audžuģimenē esošu bērnu, vai pabalstu, kas ar
bāriņtiesas īpašu lēmumu piešķirts jebkurai personai, kura
faktiski audzina bērnu, piešķir un izmaksā pašam ārpusģimenes
aprūpē esošam bērnam. Tas attiecas arī uz bērniem, kas atrodas
aprūpes iestādē un sasniedz 18 gadu vecumu.
Civillikumā ir noteiktais vecāku pienākums uzturēt bērnu ir
spēkā līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. No tā
izriet, ka, pastāvot objektīviem apstākļiem, kāpēc bērns,
pilngadīgs būdams, nespēj sevi apgādāt, vecākam saglabājas
pienākums nodrošināt uzturlīdzekļus. Tostarp, izlietot valsts
sniegto atbalstu – ģimenes valsts pabalstu un vienreizēji
izmaksājamo pabalstu, viņa uzturam. Parasti par šādu objektīvu
iemeslu kalpo apstāklis, ka jaunietis turpina mācības
profesionālās izglītības iestādē vai augstskolā pilna laika
klātienē, bet ne ilgāk kā līdz 24 gadu vecumam.
Ja par materiālo atbalstu pilngadīgajam jaunietim ar vecāku
(vai vecākam, pie kura jaunietis dzīvo ar otru vecāku) nav
iespējama vienošanās sarunu ceļā, prasība tiesā jāsniedz kā
pilngadīgai un rīcībspējīgai personai jaunietim pašam.”
