Abonē e-avīzi "Dzirkstele"!
Abonēt

Reklāma

Novadniecei Laumai Ozolai – debijas romāns

Foto: Sintija Mediniece.

Klajā nācis novadnieces Laumas Ozolas debijas romāns “Pagātnes skavās”, kas ir veltījums viņas dzīves svarīgākajiem cilvēkiem – mammai Ingai, dvīņumāsai Leldei un māsai Lāsmai.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Lauma Ozola. Foto: Kintija Ostrovska.

“Dzirkstelei” Lauma saka:

– Godīgi sakot, es nespēju vēl aptvert. Savos gados esmu paspējusi jau kaut ko aiz sevis atstāt. Trīs dokumentālās filmas režisores kurpēs un divas šogad, kas jau ir tapšanas stadijā kopā ar manu draudzeni Žaneti Felsu, kas mani filmās balsta tehniski. Tad duets “Vada Dvīnes”, kur kopā ar dvīņumāsu Leldi, vadot dažādus pasākumus kopš sešpadsmit gadu vecuma un aizvadītos trīs gadus arī kāzas, esmu iemīlējusi skatuvi līdz kaulam. Un, protams, raksti un publikācijas. No sākuma manis pašas izsapņotajā blogā, kas tapa pirms sešiem gadiem, taču šobrīd jau publikācijas pašmāju žurnālos, kas cienīti gadu gadiem. Žurnāls “Precos”, kā arī žurnāls “Una”, kurā jau gadu rakstu sevis pašas radītas rubrikas “Latvijas medus pods” un “Garšu labirints”, taču grāmata? Tas ir augstākais sasniegums, ko esmu paveikusi līdz šim.

Romānam es atdevu ne tikai savu sirdi, bet šķiet, ka arī dvēseli. Jau turot rokās manuskriptu, man tas viss šķita nereāli, lai arī esmu neglābjama sapņotāja, kas ir pārliecināta, ka sapņi piepildās tikai tiem, kas iet tiem pretī. Vai uzrakstīt grāmatu tā, lai tā nonāktu grāmatnīcās, bija sapnis, kas manā sarakstā gaidīja savu rindu pienākam? Ja godīgi, tad nē! Pirms trīs gadiem pārstāju rakstīt pašas izlolotajā blogā. Tas posms bija sāpīgs, un man sirdī iegūlās tukšums. Līdz vienu dienu es uzrakstīju prologu. Vienkārši atvēru datorā “Word” failu un, nezinot, ko rakstīšu, sāku rakstīt. Vēl tagad atminos to dienu. Bija sajūta, ka esmu pazudusi, bet vārdi skrēja paši pa priekšu. Tad aši aizskrēju pie mammas, jo tolaik biju laukos, un iedevu, lai viņa izlasa to, ko sadzejoju šķiet, ka pa 20 minūtēm, kas niecīgas. Mamma izlasīja, tad paskatījās uz mani un nopietni pajautāja: “Kas tālāk notiks ar Eleonoru?” Es atbildēju, ka nezinu, bet satraukums bija. Svešs, bet tajā pašā laikā tik pazīstams.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Man jautā un jautās, kā es jūtos tagad, kad grāmata man ir rokās un ne tikai man. Tagad, kad šis “nezinu” ir tapis par ko tik lielu. Es nespēju vēl aptvert. Paldies, ka mans sapnis īstenojās ātrāk, nekā es uzdrīkstējos lūgt. Lūgt savam zvaigžņu jumam. Tik tikko kā grāmata izdzīvoja savu prezentāciju Rīgā. Prezentāciju vadīja mana paziņa Lelde Ceriņa, un īpašais viesis bija Atis Ieviņš, kurš arī ir manā paziņu lokā. Un tā ir laime, kad blakus šajos dzīves apstākļos man bija cilvēki, kurus es mīlu un cienu – ģimene, krustbērni, krustvecāki, radi, draugi un tuvākie paziņas. Mēs patiesi elpojām vienā ritmā. Priecājāmies par grāmatu, kas jau ir pieejama ikvienam interesentam! Turklāt pačukstēšu priekšā, ka drīzumā es viesošos savas dzimtās pilsētas bibliotēkā, jo jau man ir taujātāji, kas interesējas, kad es prezentēšu savu svaigāko lolojumu mājās – Gulbenē.

Tāpat paldies es saku savai izdevējai Agnesei Piļānei Ezerrozei, kas manī saskatīja rakstnieku, kā arī manai lieliskajai redaktorei Ivetai Reinsonei. Kopā ar viņu aizvadīju visas savas brīvdienas un nakts stundas, strādājot sūrāk nekā jebkad savā dzīvē. Lieki piebilstot, ka šīs brīvdienas ir mērāmas 2021.gadā vairāku mēnešu garumā. Un, protams, talantīgā māksliniece Roberta Riežniece, kas ir vāka māksliniece. Prieks, ka, tikai ieskicējot galvenās varones Eleonoras rakstura šķautnes un izskata nianses, viņa radīja ko tik unikālu. Mums abām ir izveidojusies ne tikai veiksmīga sadarbība, lieli plāni nākotnē, bet arī patiesa draudzība. Tāpat paldies manai draudzenei Kintijai Ostrovskai, kas ir mana fotogrāfe jau 10 gadus. Es pēc dabas pulcinu sev komandā tos, kam no sirds uzticos, un šī ir mana superkomanda! Runājot par nākotnes plāniem attiecībā uz šo debijas romānu, tad tie man ir lieli, kā jau manam spītam pienākas, bet kādi? Tie lai vēl paliek pie manis, jo gāzes pedālis ir nospiests! Novēlu katram atrast sevi, būt drosmīgiem un patiesiem, un piepildīt savus kvēlākos sapņus. Pat tad, ja tie šķiet nereālāki par nereālu, jo dzīve ir viena! Sapņojiet skaļi, gulbenieši, runāju pēc pieredzes!

– Diāna Odumiņa

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Komentāri (1)

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Gulbenes novads - Dzirkstele.lv komanda.