Abonē e-avīzi "Dzirkstele"!
Abonēt

Reklāma

Ogres novads: Neatkarīgā Jāņa stilīgais alus

Foto: Pārsla Konrāde

Ogres novada Suntažu pagasta Upespilī atrodas neatkarīga alus darītava – krogs “IndieJānis”, kur saimnieko Jānis Rudzītis – tas, kurš brūvē alu.

Bijušās Kastrānes muižas klētī iekārtots stilīgs alus bārs ar savu īpašo auru. Alus nedzērāji kā es droši vien zinās tikai gaišo un tumšo alu, bet izrādās, ka alus var būt ļoti dažāds.

Viss sācies, kad Jānis strādājis Norvēģijā. Kamēr viss gāja uz augšu, viss bija forši, bet tad sākās krīze un viņa būvniecības uzņēmums saplaka. “Ja esi projām no mājām un saņem lielu naudu, tad tas ir tā vērts. Citādi ne. Pa garajiem vakariem sāku kaut ko domāt, ko varētu darīt Latvijā. Un man ienāca prātā doma, ka es taisīšu viskiju. Savā naivumā iedomājos, ka viskijs ir ideāls produkts, ko ražot. Viņš nebojājas, turklāt, stāvot noliktavā, viņa cena tikai pieaug. Zivis svaigas vai piens tā nedara. Pētot tehnoloģiju, kā tas viss jādara, es uzdūros, ka tas sākuma process alum un viskijam ir identisks: tāpat jāņem iesala graudi, jāsamaļ, jāaplej ar karstu ūdeni. Kad iegūst misu, viskija gadījumā to notecina, raudzē un pēc tam destilē. Alus gadījumā misu notecina, vāra, pievieno apiņus un arī raudzē. Velkot uz papīra visus aprēķinus, es sapratu, ka viskiju reāli pārdot varētu maksimums pēc diviem gadiem, bet strādāt divus gadus un neko nepelnīt būtu baigi sarežģīti. Alum tomēr tā aprite ir ātrāka – mēnesis atkarībā no šķirnes. Viskijam apakšā vajag baigo naudu, jo tev noliktavā jāglabā produkcija, jāgulda nauda iekšā. Un ne jau pēc tam visu vienā dienā pārdosi. Tāds biznesa plāns īsti nestrādā,” stāsta Jānis.

Tā nu Jānis palicis pie alus. Pa vakariem pētījis visu par alu, 2008.gadā sācis brūvēt Norvēģijā uz vietas mazos katliņos. Viss, kas bijis vajadzīgs – katliņš caurduris, spainis, kur raudzēt, un pudeles, kur sapildīt. Sākumā Jānis raudzējis alu pa 15 litriem reizē, tad apjomu palielinājis līdz 30 litriem vienā reizē. Arī Rīgā vienu istabu pārvērtis par brūzi. “Tā man bija divi brūži – viens Norvēģijā un viens Latvijā. Norvēģijā apjomi pamazām auga – nedēļā 200 litri. Līdztekus visu laiku meklēju vietu Latvijā, kur veidot brūzi,” stāsta Jānis.
“Vienkārši tā sanāca. Nav man ne tēvs, ne vectēvs bijuši alus darītāji. Licenci dabūju, sāku ražot, izplatīt. Tagad viss ir labi. Pagājuši četri gadi, aug apgrozījums, un viss notiek ļoti labi. Pirms gada pieņēmu darbā cilvēku, kas atbild par ražošanu, vāra. Lēnā garā vēlamies ieviest automātisko režīmu, bet neiet tik ātri. Tur ir ļoti daudz izpildposmu tajā ķēdē, kas jādara. Es neesmu ņēmis nekādus kredītus, ne Eiropas naudu,” saka Jānis.

“Eili” un “lāgeri”

Visā pasaulē alu pēc raudzēšanas veida iedala “lāgeros” un “eilos”. “Dīvaini izklausās latviski, bet nekas labāks nav izdomāts. Es pārsvarā turos pie “eiliem”, jo ar “lāgeriem” ir 99 procenti plauktu veikalos. Es taču neiešu konkurēt ar “Tērveti”, “Piebalgu” vai “Užavu”, kas simts reizes lielāki par mani. Viņi, protams, uztaisīs lētāk, un lai viņi to dara, es nemaz tajā lauciņā nelienu. Tas, ko es brūvēju, ir drusciņ specifiskāks,” skaidro Jānis. Un nākas piekrist, jo viņa alus tiešām ir specifisks.

Pirmais alus, ko nobaudām, gatavots no… pirtsslotām. Gandrīz. Pirtsslotas izmērcē 80 grādus karstā ūdenī vienu dienu. Uz 600 litriem ūdens ņem 20 bērzu slotas un 5 liepu slotas. Sanāk tāda bērzu – liepu tēja, ko izmanto brūvēšanai. Tā rodas tā interesantā pēcgarša. Patiesībā ikviens Jāņa brūvētais alus ir ar savu īpašo garšu. Par to liecina arī alus nosaukumi, piemēram, “Old IPA”, “Bālģīmis”, “Āķis lūpā”, “Nātre un bērzs”, “Bērzs un liepa”, “Suntažnieks”, “Ogres zilo kalnu” un citi.

Ko tik angļi neizdomā!

Loģiski rodas jautājums, ko nozīmē alus nosaukumā burti IPA. Un tad uzzinām, ka IPA nozīmē – Indijas gaišais alus. Jānis stāsta, ka tad, kad angļi bija kolonizējuši Indiju, viņi arī tur gribēja ikdienā lietot to, ko bija pieraduši dzimtenē dzert. Viens no tiem produktiem bija alus. “Bet Indijā alu nevarēja uzbrūvēt, jo ir ļoti karsts – 40 grādi, kas nav alus rūgšanas temperatūra, turklāt tādā temperatūrā vairojas baktērijas. Tāpēc alu brūvēja Anglijā, kā jau ierasts, un mucās veda uz Indiju. Bet Anglijā toreiz nebija tādas sterilitātes, lai to alu neinficētu ar savvaļas raugiem. Vešana notika koka mucās, kas nebija labākais trauks vešanai, kuru var izmazgāt. Ja tev mucā alus ir ieskābis, maza cerība to izmazgāt. Tad katrs dēlītis atsevišķi jāmazgā, jāvāra un jāsaliek atpakaļ kopā. Diez vai tas ir racionāli. Kamēr no Anglijas atveda mucas, alus, protams, bija ieskābis. Tajos laikos dzert ieskābušu alu bija norma un visi arī dzēra. Bet bija atklājuši – ja alus mucā ieber daudz svaigu apiņu, tie aizkavē pienskābās baktērijas vairošanos. Apinis ir nedaudz kā konservants, kas ierobežo skābšanu. Tā laika vidējais alus bija četrus grādus stiprs. Angļi uztaisīja to alu uz grādiem sešiem, sabēra mucās apiņus, lai uz kuģa līdz Indijai izturētu. Un alus ieguva apiņu aromātu un garšu. Tā radās šis stils – alus tika brūvēts Indijas kolonijām. Pēc 2. pasaules kara visa ražošana bija tāda, ka vajadzēja ražot kaut ko, kas nav dārgs, tāpēc alus kultūra aizgāja tādā primitīvismā. 80. gadu beigās ASV uzplauka mazās alus darītavas – pēkšņs “bums”. Parasti no viņiem mode aiziet uz visu pasauli. Sāka “rakt ārā” vecos alus stilus un censties jaunus radīt. Alus stili sāka atgriezties. Mums arī būtu, ko šai alus stilu pasaulei pieteikt, bet mēs esam pārāk mazi,” stāsta Jānis, piebilstot par īpašiem alus stiliem Latgalē.
Ja gribas nobaudīt ko netradicionālu, tad droši var doties pie “IndieJāņa”. Ak, jā, kāpēc “Indie”? Jānis saka – tas no angļu vārda “independent” – neatkarīgs.

Pārsla Konrāde

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Dzirkstele.lv komanda.