Abonē e-avīzi "Dzirkstele"!
Abonēt

Reklāma

Pārdomas: Es redzēju Vili Lāci

Jāzeps Odumiņš. Foto: no privātā arhīva.

1958.gada vasarā sekmīgi biju nokārtojis iestājeksāmenus Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūta neklātienes nodaļā Rīgā. Izmantoju izdevību un brīvo brīdi, lai pirms braukšanas mājās uz Druvienu apmeklētu arodbiedrību spartakiādi stadionā “Daugava”.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Ierados ar nokavēšanos. Par laimi, satiku barjerskrējēju Dzidru Tralli un skrējēju Jāni Taurenu. Ar viņiem iepriekš biju iepazinies vieglatlētikas sporta nometnē. Šie draugi man palīdzēja pārpildītajās skatītāju tribīnēs atrast ērtu vietu. Iemesls bija loģisks – man uzticēja sacensību parādes laikā pieskatīt abu sportistu mantas. Tā nu es burtiski no tuvplāna varēju vērot sacensību atklāšanas parādi un tās organizētājus, goda viesus, starp kuriem bija arī rakstnieks, toreizējais Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis. Ja tā padomā… gadu vēlāk viņš atstāja šo pasauli.

Atceros, tajā parādē manu skatienu saistīja tieši viņš. Biju lasījis visus V.Lāča līdz tam brīdim izdotos romānus. Skatījos un vērtēju šā cilvēka vizuālo izskatu. Izskatīgs, inteliģents, pašapzinīgs. Parādes laikā viņš runas neturēja. Tikai asistēja spartakiādes organizatoru sastāvu.

Protams, skatoties uz rakstnieku, es domāju par viņa sarakstītajām grāmatām un to tēliem. Par to, ka manu vecāku dzimtajās mājās Strūžānos kā dārgumu glabājām V.Lāča pirmskara romānu “Vecā jūrnieku ligzda”. Atcerējos, cik pārsteigts jutos, kad vēlāk lasīju izdoto jau pārstrādāto šo pašu romānu ar citu nosaukumu – “Zītaru dzimta”. Atcerējos arī V.Lāča romānu “Vētra”, kuru laikrakstā “Cīņa” lasīju jau pēc kara, iedams ganu gaitās. Lasīju un brīnījos, jo daudz kas negāja kopā ar manis paša piedzīvoto, redzēto, dzirdēto. Jau puika būdams, saskatīju un iekšēji nevarēju samierināties ar meliem un dzīves netaisnību. Atceros – ar riebumu lasīju to, kā autors apraksta vācu drošības dienesta izturēšanos apcietināto sarkano partizānu pratināšanas laikā. Man tajā brīdī prātā bija mana tēva stāstītais par Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāta darbinieku zvērībām pret arestētajiem izsūtāmajiem vietējiem iedzīvotājiem, kuri 1941.gadā vispirms nonāca Rēzeknes cietumā. Protams, oficiāli tolaik tas bija noklusēts.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Ar tagadējo savu pieredzi saprotu – V.Lācis bija talantīgs cilvēks, dzimis rakstnieks, kurš visu mūžu dzīvoja kā starp dzirnakmeņiem. Tur – politika, reālā dzīve, viņa talants, viņa personība. Tas precīzi ir atspoguļots Māra Bērziņa romānā “Nākotnes kalējs” par V.Lāci. Vai V.Lācis politikā varēja būt citāds? Ja viņš censtos protestēt pret Maskavas politiku iedzīvotāju deportācijām, rusifikāciju, vai tam būtu rezultāts? Diezin vai. Pat ja viņš protestējot izdarītu pašnāvību, Latvijai tas paliktu bez politiskām sekām. M.Bērziņa romānā ir jaušamas V.Lāča morālās ciešanas, kas izpaužas arī veselības problēmās. Un vienlaikus es saskatīju šajā personībā cilvēku ar dzelžainu gribasspēku. Tas ļoti raksturīgs arī viņa romānu galvenajiem varoņiem.

Jau pēc rakstnieka nāves sešdesmitajos gados dzirdēju cilvēkus no mutes mutē stāstām – V.Lācis mirstot vēlējies netikt apglabāts sarkanā zārkā. Un arī liedzis viņu guldīt zemē blakus pirmajai sievai Marijai. Zīmīgi, ka abi miruši 6.februārī. Tikai V.Lācis 1966.gadā, bet Marija 7 gadus agrāk.

Lai kā es vai ikviens no lasītājiem vērtētu un izteiktos par V.Lāča daiļradi kopumā, tomēr stāsts par zēnu, kurš stāv jūras krastā un gaida tēvu pēc vētras atgriežamies mājās, uzrunā ikvienu sirdi. Tāpēc man gribētos, lai spējam atdalīt zelta graudus no pelavām, ko savā laikā kopā jauca politiskās ambīcijas. V.Lācis ir jāpieņem tāds, kāds viņš ir. Domāju – neesmu vienīgais lasītājs, kuru aizrāva un joprojām aizrauj viņa literārais mantojums.

– Jāzeps Odumiņš (89)

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Gulbenes novads - Dzirkstele.lv komanda.