FOTO: NO PERSONISKĀ ARHĪVA
Anna Maļiņina ir dārzkope un laivošanas entuziaste no Litenes. Viņa savā zemnieku saimniecībā “Aizupieši” audzē gan dārzeņus, gan dekoratīvos augus. Anna jau četrus gadus dzīvo laukos un zina, kādi izaicinājumi nāk līdzi šī sapņa piepildīšanai. Savukārt Aismas un Riharda Valteru ģimene izvēlējusies dzīvi Druvienā un atzīst, ka līdz šim lēmumam vedušas dažādas grūtības, ar kurām saskaras jaunās ģimenes.
Anna Maļiņina atzīst, ka dzīve laukos nav ne lēta, ne viegla, bet to nemainītu ne pret ko citu
Anna Maļiņina dzīvo skaistā īpašumā pie Pededzes upes, kas ir dzimtas īpašums, un Maļiņinu ģimene ar mammu Eviju un tēti Oļegu sākusi īpašumu atjaunot pirms pieciem gadiem.
“Esmu mācījusies Gulbenē ģimnāzijā, bet vēlāk sāku mācīties Ķīmijas fakultātē Rīgā Latvijas Universitātē. To gan es nepabeidzu, jo sirdslieta aizveda uz Vidzemes Augstskolu, kur apguvu tūrismu. Tad sanāca padzīvot gan Cēsīs, gan Līgatnē, taču mani visu laiku vilka atpakaļ uz mājām Gulbenē, un te nu es esmu,” teic Anna.
Kad viņa pateikusi draugiem, ka dodas dzīvot uz Gulbenes novadu, daži no draugiem teikuši – beidzot, jo jau zinājuši, ka tas neizbēgami kādreiz notiks.
“Sākoties kovidam, es pieņēmu galīgo lēmumu, ka atgriezīšos. Vispirms ar dzīvesdraugu Ediju padzīvojām Gulbenē un tagad jau trīs gadus dzīvojam šeit,” stāsta Anna.
Pieņemt lēmumu pārcelties uz Gulbeni Annai nenācās grūti, jo viņa zināja, ka šeit būs arī atbalsts – gan dzīvoklis Gulbenē, gan dzimtas īpašums Litenē. Viņas vecākiem jau bija laivu noma, taču Anna vēlējās izveidot savu laivu nomu, un 2021. gadā tapa “Pededzes laivas”.
“Tā arī pamazām visa mana darbošanās apauga ap šo vietu, sāku arī stādu audzēšanu, taisu laimes pakaviņus un uz 3D printera gatavoju dažādas cepumu formiņas,” stāsta Anna.
Iesaka izmantot darba iespējas ārzemēs
Tiesa, lai varētu cilvēcīgi dzīvot arī ziemā, kad nav stādu sezona, Anna ar dzīvesdraugu nereti izvēlas doties strādāt uz ārzemēm. Viņa uzskata, ka tā ir ļoti laba iespēja iedrošināt cilvēkus dzīvei laukos.
“Kad saproti, ka vēlies ko īstenot un ir tas brīvākais laiks, šī iespēja noteikti būtu jāizmanto. Pagājušo ziemu ar draugu pavadījām Vācijā, kur strādājām kuģu būvē. Smējos, ka savas mazās laiviņas nomainīju pret kruīza kuģi. Tā bija ļoti vērtīga pieredze. Līmēju uz kuģa sienām ugunsdrošo pārklājumu. Draugs jau iepriekš bija braucis uz dažādiem kuģu būves projektiem, līdz ar to darbu atrast izdevās viegli. Par nopelnīto iegādājos inventāru, kurš nepieciešams šeit. Bija mērķis, un uz to arī gājām,” stāsta Anna.
Ziemas viņai ir gluži kā garš atvaļinājums, kurā arī Latvijā ir, ko darīt, taču daudz lielākus ienākumus šajā laikā var gūt, strādājot ārzemēs.
“Pats sarežģītākais, protams, ir būt pašam sev noteicējam, jo pašlaik nekur citur nestrādāju. Ziemā tāpēc sanāk ļoti garš atvaļinājums, bet stādu sezona jau sākas februāra vidū. Tad jau lēnām viss aiziet,” teic Anna.
Laukos dzīvot nav lēti
Šobrīd Annai top atpūtas namiņš ar laivu nomu pie Pededzes upes. Tajā būs trīs istabas un iespēja izīrēt gan kanoe, gan smailītes, kā arī SUP dēļus.
Anna teic, ka viņas draugu lokā daudzi vēlētos pārcelties uz dzīvi laukos, taču bieži vien dzīve lauku īpašumā tiek romantizēta.
“Dzīve laukos ir mierīgāka, nav tādas burzmas. Man arī ļoti patīk daba. Jāatzīst gan, ka laukos dzīvot nav lēti. Mājas uzturēšana, pļaujamā platība nav lēta, kā arī viss ir jādara pašam. Nav tā, ka sasnidzis sniegs un vari uzzvanīt sētniekam, lai satīra, laukos ir jāstrādā pašiem. Dzīve laukos nav vienkārša, taču man tā ļoti patīk, es to izbaudu,” teic Anna.
Uz intervijas brīdi Anna uz galda ir uzklājusi kafiju ar pašceptiem gardumiem un smiltsērkšķu sukādēm, kuras gatavojuši viņas draugi no Ūdrupes Smiltenes novadā.
“Viņi paši audzē un pārstrādā smiltsērkšķus. Lai arī viņu uzņēmums “AmberFarm” atrodas Smiltenes novadā, viena īpašuma kupica atrodas Gulbenes novadā, un šo gardumu viņi nosaukuši par “Gulbenes kraukšķiem”,” stāsta Anna.
Pašapkalpošanās stādu stends
Lokālpatriotisms Annas dzīvē ir ļoti svarīgs, taču viņa atzīst, ka dīvainā kārtā tieši vietējie iedzīvotāji vienmēr ir skeptiskāki pret saviem novadniekiem, un tā tas ir ne tikai Gulbenes novadā.
“Maniem vecākiem laivu noma ir jau kopš 2009.gada, taču vietējie nomas pakalpojumu intensīvi sāka izmantot tikai ap 2017. un 2018. gadu. Pirms tam šo pakalpojumu izmantoja pārsvarā cilvēki no citurienes. Arī tirgotājam ienākt tirgū ir samērā grūti un iesākumā var nākties saskarties ar dažādiem izaicinājumiem vairāk tieši no vietējo puses,” stāsta Anna.
Viņa gan ir priecīga par to, ka šis posms jau ir aiz muguras un tagad visi ir draudzīgi un atsaucīgi, taču tas ir viens no izaicinājumiem Latvijā, ar kuru nākas saskarties daudziem tirgotājiem un pakalpojumu sniedzējiem.
Anna savus audzētos stādus pārdod dažādos veidos, bet viens no interesantākajiem veidiem ir stādu pašapkalpošanās punkts.
“Sezonas laikā pārdodam stādus pie veikala “Beta” Gulbenē, maijā mēģinu būt klāt pati, bet pārējā laikā piedāvājam pašapkalpošanos. Aizvedu stādus un pastkastīti, kurā katrs var atstāt naudu par stādiem, kurus paņem. Var veikt arī bankas pārskaitījumu, Tirgošanas vietā ir arī kameras un redzam, kas tur notiek. Protams, ir cilvēki, kuriem tas ir ļoti neierasti, bet man ir liels prieks, ka dzīvojam drošā sabiedrībā. Protams, ir bijuši gadījumi, kad kāds ko paņem un nesamaksā, bet tādu gadījumu ir maz,” stāsta Anna.
Šāda tirgošanas metode aizgūta no ārzemēm, kur tā ir ļoti izplatīta, un tirgotājiem tas ļauj ietaupīt laiku, kurš tiktu pavadīts, stāvot tirdziņā. Anna stāsta, ka pērn šādu tirgošanas metodi sāka izmantot arī kāds tirgotājs Lejasstrados.
Anna teic, ka viņai ir lieli nākotnes plāni, kas saistās gan ar laivu nomu, gan ziemciešu audzēšanu, un viņa ir pārliecināta, ka ikviens, kurš vēlas pārcelties uz dzīvi laukos, atradīs sev piemērotu veidu, kā to īstenot.
Rihards Valters: “Tie, kas tomēr izvēlējušies dzīvi laukos, parasti nepadodas grūtību priekšā.”
Aisma Valtere pēc Druvienas pamatskolas absolvēšanas uzsāka studiju gaitas Rīgā. “Vispirms mācījos Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā metāla izstrādājumu dizaina apakšprogrammā, bet vēlāk Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļā. Augstskolas gados iepazinos ar Rihardu, nu jau savu vīru, kurš nāk no Jelgavas,” stāsta Aisma.
Kad pāris apprecējās, viņi sākotnēji devās dzīvot uz Cēsīm.
“Rīgas dzīve bija mūs nogurdinājusi. Neizjutām sevi tai piederīgus. Pārcelties uz Jelgavu arī neizvēlējāmies, jo, lai gan man pašam mīļa, arī tā ir ļoti liela pilsēta. Turklāt Aismas profesionālā joma mūs loģiski vedināja izvēlēties Cēsis, jo tur rotkaļa Daumanta Kalniņa vadībā viņa varēja turpināt pilnveidot savas rotu darināšanas prasmes. Vēlējos, lai viņa būtu laimīga un realizē sevi jomā, kas tik tuva. Es atradu darbu mēbeļu galdniecībā. Līdztekus tam Cēsu profesionālajā vidusskolā izmācījos par namdari, kā arī darināju tradicionālās kokles. Biju uzsācis šo ceļu jau Rīgas laikā un jutu, ka koks ir mana stihija,” stāsta Rihads.
Aisma stāsta, ka Cēsīs divus gadus īrējuši dzīvokli pie kādas jaukas saimnieces, taču diemžēl viņai pasliktinājās veselība, tas viņai lika pieņemt lēmumu pārdot savus Cēsu īpašumus un doties dzīvot tuvāk meitai.
“Mums tika piedāvātas dzīvokļa pirmpirkuma tiesības, bet tajā laikā nevarējām atļauties iegādāties teju neko. Arī kredītu mums kā jaundibinātai ģimenei nepiešķīra, jo mums nebija nekādas ieķīlājamas mantas – ne kustamas, ne nekustamas,” stāsta Aisma.
Izvēlēties Druvienu bija droši
“Divu gadu laikā līdztekus rotu kalšanai biju sākusi strādāt aizraujošā profesijā – par modulistu/maketētāju uzņēmumā “Mazā Brīnumzeme”. Man ļoti patika šis darbs, tas arī bija mans tā brīža galvenais ienākumu avots. Taču arī šis uzņēmums bija spiests pamest Cēsis kā savu bāzes vietu. Viņiem bija vēlme paplašināties, rast uzņēmējdarbībai piemērotākas telpas, bet diemžēl Cēsīs šādu iespēju mani darba devēji nerada, tādēļ pārcēla uzņēmējdarbību uz Siguldu. Man tika piedāvāts turpināt strādāt, bet – Siguldā. Tiesa, uz Siguldu sirds mūs nebūt nevilka. Mīlējām Cēsis, sapņojām par mazu lauku īpašumiņu piepilsētā. Bijām lielajās dzīves krustcelēs. Laikam ar nožēlu jāatzīst, ka tieši finanšu trūkums ir tas, kas ierobežo jaunus cilvēkus īstenot savus sapņus ar pilnu jaudu,” atzīst Aisma.
Rihards tajā brīdī meklēja vietu, kur veidot darbnīcu kokļu darināšanai.
“Domāju par iespējām tikt pie nomas telpām savas darbnīcas izveidei, bet īres dzīvokļa zaudēšana pamatīgi sašūpoja zemi zem kājām. Prioritāri bija atrisināt dzīvesvietas jautājumu. Meklējām sludinājumos, taču tajā brīdī piedāvājumi bija gandrīz nekādi, tie pāris, ko uzgājām, bija mums nepaceļamā cenā,” stāsta Rihards Ģimene izvēlējās uz kādu laiku pārcelties uz Druvienu, lai vismaz tur varētu atsperties un tad arī redzēt, ko varētu iesākt darīt nākotnē.
“Nolēmām uz kādu laiku pārcelties uz Druvienu, dzīvot Aismas vecāku mājās. Es varētu tur izveidot darbnīcu sievas vecāku saimniecības ēkā, Aisma varētu turpināt nodarboties ar metālapstrādi. Arī Aismas vecāki bija pretimnākoši,” stāsta Rihards.
Aisma šobrīd strādā Smiltenes Mākslas skolā par zīmēšanas, gleznošanas un metālapstrādes pasniedzēju.
“Braukāju trīs dienas nedēļā. Patālu, ceļa izdevumi tiek kompensēti vien 20 % apmērā, bet tuvāk mājām savā profesijā darba iespējas neatrodu. Lizuma kultūras namā vadu pašdarbnieku kolektīvu, folkloras kopu “Āravieši”, taču tas tāds sirdsdarbiņš, noteikti ne ienākumu avots,” teic Aisma.
Rihards turpina būvēt kokles. Viņš strādājis pie karošu meistara Viestura Kļaviņa. “Diemžēl 2024. gada rudenī viņš devās mūžībā, šobrīd esmu darbnīcas pārcelšanas procesā. Tā tiek iekārtota senā muižas laika mūra ēkā – Druvienas vecajā tautas namā,” stāsta Rihards.
Paaudžu sadzīvošanas izaicinājumi
“Vecāku mājās nodzīvojām piecus gadus – daudz ilgāk, nekā domājām. Laikam jau tas galvenais iemesls, kādēļ palikām dzīvot vecāku sētā tik ilgstoši, bija mūsu pirmdzimtā bērniņa pieteikšanās. Drīz pēc pārvākšanās no Cēsīm uz Druvienu paliku stāvoklī. Atkal zeme zem kājām sāka šūpoties. Jutāmies nedroši par jebkuru izvēli. Rihards bija gatavs riskēt, meklēt variantus, bet es savā ligzdas vīšanas trakumā uzstāju, ka palikt vecāku mājās būs visdrošāk,” stāsta Aisma.
Rihards atzīst, ka, kā jau tas bieži vien ierasts, vairākām paaudzēm zem viena jumta dzīvot nebūt nav tik viegli.
“Negāja mums gludi. Vislielākais izaicinājums bija sadzīviskie jautājumi un to risināšana. Tur regulāri notika paaudžu un viedokļu sadursme. Esmu pateicīgs par šo pieredzi, bet ilgtermiņā šāda līdzāspastāvēšana nav veselīga,” teic Rihards.
Pēc otrā bērniņa pieteikšanās ģimene apzinājās, ka savs mājoklis ir jāmeklē pēc iespējas steidzīgāk, jo kuplākai ģimenei gribējās būt gan patstāvīgākai, gan neatkarīgai.
“Meklējām. Īpašuma pirkšana aizvien ne sapņos nerādījās. Nevarējām to atļauties. Vienīgie daži varianti bija pilnīgi neapdzīvojamas lauku mājas, bez ūdensapgādes (dažviet pat bez akas), bez kanalizācijas. Nebiju gatava ar divgadnieku un jaundzimušo uz rokām tik drastiski mainīt mūsu dzīves apstākļus,” stāsta Aisma.
Un tad sākās kovida laiks, kurā daudzi īres varianti laukos tika izķerti zibens ātrumā.
“Mēs saņēmāmies uz drosmīgu soli par labu kādai viensētai turpat Druvienā bez ūdens, bez kanalizācijas, ar brantu visās koka konstrukcijās. Noslēdzām īres līgumu, pašrocīgi uzsākām kapitālremontu. Lielas bija mūsu cerības un plāni, taču sakarā ar necilvēcīgi kāpjošajām būvmateriālu cenām bijām spiesti savus darbus pārtraukt. Daudz bijām tur ieguldījuši, tomēr atkal stāvējām pie sasistas siles. Uzsākām sarunas par izpirkuma iespējām, jo tad vismaz ieguldītais darbs un līdzekļi ar laiku atmaksātos, taču saimnieks šādu variantu nevēlējās izskatīt. Šķīrāmies kā draugi,” stāsta Rihards.
Beidzot savs dzīvoklītis!
Kovida laikā no Jelgavas uz Druvienu atbrauca dzīvot un strādāt Riharda brālis.
“Saprotams, arī viņam bija nepieciešama dzīvesvieta. Rihards atrada ļoti atsaucīgus īres dzīvokļa īpašniekus Druvienas “Gatvēs”. Brālis sāka dzīvot īres dzīvoklī Druvienas centrā. Īres saistības uzņēmās Rihards, jo brālis neplānoja palikt ilglaicīgi, bet lieki piebilst, ka viņš aizvien dzīvo Gulbenes novada laukos,” smejot stāsta Aisma.
Viņa atzīst, ka, ienākot pirmo reizi pie vīra brāļa dzīvoklī, viņai šķitis pavisam jocīgi tas, ka laukos var dzīvot dzīvoklī. Laikam un dažādām dzīves situācijām ritot, Riharda brālis vēlāk pārcēlās uz dzīvi Lizuma pagastā, bet Valteru ģimene izpirka dzīvokli Druvienā.
Nu jau ģimene audzina trīs atvases un sapņo par savu lauku mājiņu Druvienas apkārtnē. “Lēni, bet virzāmies uz priekšu,” saka Rihards. Valteru ģimene teic, ka viņu draugu lokā ir ļoti daudz jauno ģimeņu, kuras vēlas dzīvot laukos, taču reti kura ģimene šo sapni realizē.
“Galvenokārt tādēļ, ka īpašumi ir dārgi un kļūst aizvien dārgāki, kā arī bieži vien iedomas par dzīvi laukos ir nedaudz idealizētas. Tie, kas nākuši no pilsētām, īsti neapjauš lauku ikdienas skaudrumu. Malka jāgādā, zāle jāpļauj, veikals ir mazs, viens uz visu ciemu, aptieka blakus ciemā (labākajā gadījumā), arī skola un bērnudārzs diemžēl ne tuvāk kā 10 kilometru attālumā,” atminas Aisma.
Taču tik un tā ģimene vēlas līdz galam realizēt savu sapni.
“Tie, kas tomēr izvēlējušies dzīvi laukos, parasti nepadodas grūtību priekšā un turas pie savas izvēles. Tomēr ieguvumu ir tikpat daudz un neatsverami – svaigs gaiss, daba, laipnāki, vienkāršāki cilvēki, sava nesteidzīgā savrupība. Pilsēta neko no tā nevar piedāvāt. Esiet īsteni latviešu tiepšas, nāciet dzīvot uz laukiem! Tas rūda raksturu un gribu, viennozīmīgi,” teic Rihards.
Projektu “Stipra kopiena – stipra valsts 2025” līdzfinansē “Mediju atbalsta fonds” no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Dzirkstele”.
#stiprakopienastipravalsts2025 #SIF_MAF2025
