Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība gūst skarbu pandēmijas krīzes mācību

SIA “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība” šajā gadā turpina attīstīties, piesaistīt jaunus speciālistus, ir iegādātas jaunas iekārtas. Apvienības valde nonākusi arī pie skarbiem secinājumiem saistībā ar Covid-19 krīzi un domā par drošības spilveniem nākamajām krīzēm. Par to, kāds bijis šis gads apvienībai, sarunā ar “Dzirksteli” stāsta apvienības valdes locekles Alīda Vāne un Marika Jermaševiča.

– Ar kādiem sasniegumiem lepojaties?

Marika Jermaševiča: – Mums šogad ir veikti lieli ieguldījumi dzemdību nodaļas renovācijā Balvu slimnīcā. Mēs vienmēr esam cīnījušies, lai mums ir nodrošināta dzemdību palīdzība, jo mums ir svarīgi pacienti. Kaut gan par slēgšanu runā jau sen, un ir dzemdību nodaļas, kuras arī ir aizvērtas Latvijā, tomēr, ja mūs aizver, tad mēs esam tādā “melnajā caurumā”. Ne Alūksnē, ne Gulbenē netiek sniegta dzemdību palīdzība, un tad jau viss reģions paliek bez dzemdību nodaļas. Veselības ministrijas ziņojumos teikts, ka tad, kad būs medikopteri, tad gan plāno slēgt. Ne tikai mums dzimušo bērniņu skaits ir mazs, arī citās slimnīcās dzimušo bērniņu skaits sarūk. Bet mēs tāpat renovējam telpas, sakārtojam šo nodaļu, lai mammām, tētiem, bērniņiem, kā arī personālam būtu ērti. Gribas, lai bērna sagaidīšanas brīdī viss apkārt arī ir moderns. Decembrī plānojam, ka izremontētā dzemdību nodaļa būs vaļā.

Esam paši saviem spēkiem iegādājušies datortomogrāfu, un tas tiešām ir ilgu gadu lolojums, kā arī ultrasonogrāfijas iekārtas. Daktere M.Zaķe veic papildus ehokardiogrāfiju, lai pacientu rinda ātrāk ietu uz priekšu. Latvijā kopumā uz ehokardiogrāfiju ir ļoti garas rindas, jo trūkst speciālistu. Daktere S.Seļicka nodrošina papildus krūšu, vēdera dobuma un vairogdziedzera izmeklējumus. Daktere S.Locāne pacientiem veic galvas un kakla doplerogrāfiju. Tas viss ir mūsu šīgada lielais lepnums – un tas viss paveikts pašu spēkiem, ar pašu finansējumu.

– Kādi ir bijuši lielākie izaicinājumi?

Alīda Vāne: – Pirmajā gada daļā – Covid-19, un šī infekcijas slimība nav nekas patīkams. Tad, kad mutēja uz omikronu, tad dzīve kļuva mazliet vieglāka, jo slimības gaita bija vieglāka. Pacienti retāk nonāca intensīvajā terapijā, un atveseļošanās periods bija īsāks, un nāves gadījumus skaits ievērojami mazāks. Visvairāk baida, lai neatgriežas deltas variants vai kaut kas tāds, kas bija līdzīgs deltas variantam. Jauni, veseli cilvēki divu dienu laikā nonāca reanimācijā un vēl pēc divām dienām nomira. Covid-19 pandēmijā ļoti daudzi mūsu darbinieki un vadība izdega. Papildu stress uz šo situāciju neko labu mediķiem nav devis un arī sabiedrībai kopumā, un sekas ir jūtamas. Jautājums, vai mēs to atzīstam vai ne. Covid-19 laiks un valdības, kā arī ministrijas darba stils novedis pie tā, ka zudusi absolūta uzticēšanās solītam vārdam augstā politiskā līmenī vai augstā ierēdniecībā. Mūsu gadījumā mēs finansiāli esam dabūjuši pa biksēm, un pirmā lielā reize bija tad, kad bija pirmā Covid-19 ziema. Lai atvērtu Covid-19 nodaļu Balvu slimnīcā un varētu strādāt, ieguldījām savus resursus. Valdības lēmums bija, ka visu atmaksās, un runa bija par 150 000 eiro. Un kā jūs domājat, cik mēs no tās naudas saņēmām? 17 000 eiro! Valsts ņēma un pievīla. Bet mēs, lai pēc iespējas mazāk pacients atrastos tajā laikā slimnīcā, kad bija Covid-19 izplatība, blakus uzņemšanas nodaļai bijām atvēruši veselu nodaļu, kurā pacientu diennakti ārstēja, izmeklēja, sastādīja ārstēšanas plānu. Tas bija dārgs pasākums, un to vispār neņēma vērā. Tas manī radīja pārliecību, ka esošā politika valstī nav domāta cilvēkam, jo ne jau mēs vērām vaļā Covid-19 nodaļu tāpēc, ka mums tā gribējās. Mums Gulbenē un Balvos savulaik bija viena no lielākajām Covid-19 saslimšanām Latvijā, un tā bija nepieciešamība, lai palīdzētu pacientiem. Es nenožēloju, ka mēs to izdarījām, bet vai nākamajā reizē es skriešu ritenim pa priekšu? Es ienācu veselība aprūpē 2009.gada krīzē, kad slēdza slimnīcas, un tad nebija tik drūma sajūta nozarē. Šobrīd slimnīcu vadītāji cits pēc cita raksta atlūgumus. Viens slimnīcas vadītājs, kurš ilgstoši vada slimnīcu, atzina, ka atrodoties tā kā centrifūgā. Ir skaidrs, ka veselība nebūs prioritāte.

– Vai pēc pārdzīvotās Covid-19 pandēmijas ir iespējams sagatavoties citām krīzēm?

Alīda Vāne: – Mēs nevaram būt simtprocentīgi gatavi nevienai krīzei tā iemesla dēļ, ka mēs nezinām, kāda tā krīze būs. Vēl Covid-19 pandēmija nebija beigusies, kad sākās karš Ukrainā. No Balviem līdz Krievijas robežai var ar akmeni aizmest. No Krievijas puses skatoties, esam pirmā slimnīca Eiropas Savienībā tik tuvu robežai. Valsts nevienu kapeiku neiedeva, bet mēs esam nopirkuši papildu ģeneratorus, papildu degvielas rezerves, jo saprotam, ja būs situācija kā Ukrainā, degvielas “tanki” nestrādās. Visām krīzēm nevaram būt gatavi, bet, ja nu kaut kas, tām gatavojamies. Tie arī ir ieguldījumi.

Mums jau šajā gadā valsts nogrieza naudu, un domāju, ka arī nākamgad nogriezīs, neskatoties uz to, ka viss paliek dārgāks, inflācija – mežonīga! Šo finanšu gadu mēs vēl noteikti noslēgsim ar peļņu. Ļoti gaidām jauno ministru, kas noteiks politisko toni. Cenšamies šobrīd pabeigt iesāktos projektus, bet principā – pieturēt katru kapeiku un skaitīt, kaut gan mēs jau tā visu laiku skaitām. Piemēram, šķeldu nopirkām vasarā, kad tai bija vēl normāla cena. Gulbenē mums apkurei ir iespēja izmantot gan gāzi, gan malku. Tas arī viss ir sagādāts par labāku cenu, nekā tā ir šobrīd. Kas attiecas uz taupības pasākumiem, tad taupām jau sen. Mums koridoros nedeg katra lampa, bet gan katra otrā. Plānveidīgi piecu gadu laikā slimnīcā pārgājām uz LED apgaismojumu. Valsts pārvalde sāka stāstīt, kā viņi tagad ekonomēs, bet mēs to darām intensīvi jau visu laiku. Arī apkures sezonu šogad uzsākām vēlāk, sākumā palaidām siltumu katru otro dienu. Kad sapratām, ka nevar, tad ieslēdzām apkuri pilnā režīmā.

Ir spiediens no darbiniekiem par algu paaugstināšanu, bet mēs paaugstinājām algas tikai mazāk atalgotajiem darbiniekiem. Mums nevienam darbiniekam vairs nav valstī noteiktās minimālās algas 500 eiro, bet gan ir 580 eiro. Mēs šogad divas reizes paaugstinājām minimālo algu savā uzņēmumā, jo tiem, kam ir mazas algas, ir visgrūtāk izturēt inflāciju.

– Kā ar jauno speciālisti piesaisti, vai jūtams darbinieku trūkums?

Marika Jermaševiča: – Pie tādas valsts politikas, kad visu laiku draud par slimnīcu, nodaļu aizvēršanu, mums tas ir pārbaudījums, kā šo jauno speciālistu uz šejieni dabūt, jo jaunajam speciālistam ir jautājums: jūs būsiet, jums nedraud aizvēršana? Tas ir pirmais, ar ko mēs visvairāk saskaramies. Bet mēs mērķtiecīgi strādājam pie jauno speciālistu piesaistes. Atbalstām studiju laikā, maksājot stipendijas gan ārstiem, gan māsām, gan māsu palīgiem, kā arī funkcionālajiem speciālistiem. Speciālistus, kuri atnāk un kuriem nepieciešams, nodrošinām arī ar dzīvokļiem. Meklējam tos saviem spēkiem. Pa šo laiku pašvaldības piešķirti dzīvokļi ir tikai diviem speciālistiem Gulbenē. Ja kaut ko atrod no pašvaldības dzīvojamā fonda, tad pašvaldības dzīvokļu fonds ir sliktā stāvoklī.

Tiem speciālistiem, kuri ir pie mums praksē un kuriem tūlīt sāksies rezidentūra, izstāstām par savu atbalsta politiku, piesaistes politiku, ko varam pēc tam piedāvāt, kādas šeit ir perspektīvas. Runājam ar viņiem, lai turpina studēt to, kas mums vajadzīgs. Mums ļoti vajag anesteziologus un ginekologus – tā ir vissāpīgākā tēma, jo visā valstī trūkst šo speciālistu. Slēdzam līgumus ar augstskolām. Tagad neviens rezidents nevar sākt rezidentūru, pat maksas, ja viņam nav kāda vienošanās ar slimnīcu, kurā viņš pēc tam turpinās strādāt, rezidentūru beidzot. Tas ir jauns uzstādījums no šī gada. Nepieciešamības gadījumā mēs sedzam arī rezidentūras maksu.

Balvu slimnīcā strādāja arī kolēģi no Ukrainas – medicīnas māsa un medbrālis. Medicīnas māsa atgriezās Ukrainā, savukārt otrs kolēģis ar savu ģimeni ir te uz palikšanu, jo karā cieta gan viņa sieva, gan bērns. Darbā šis cilvēks strādā ļoti profesionāli, labi mācās un apgūst latviešu valodu un strādā Balvu slimnīcas reanimācijā.

Alīda Vāne: – Desmit gadu laikā Latvijā māsu skaits ir samazinājies par 25 procentiem. Daļa aizgāja uz kosmetoloģiju, daudzas izbrauca no valsts. Mums trūkst medicīnas māsu intensīvajā terapijā un operāciju blokā, un tur nepieciešamas specifiskas iemaņas un zināšanas. Bet darbu nodrošinām, cits jautājums – cik tas mums maksā. Ja kaut kur trūkst, darbinieks strādā virsstundas, un tā jau ir dubulta samaksa. Katrā ziņā medicīnas nozares profesijas ir un būs pieprasītas, tāpēc jauniešus, interesentus aicinām padomāt par darbu medicīnas nozarē. Mūsu nolikums arī paredz, ka priekšroka stipendijām ir no mūsu novada nākušajiem. Bez stipendijas vēl nodrošinām darba apģērbu, darba apavus, apdrošināšanu, ārstiem – ceļa izdevumus uz darbu. Cenšamies maksimāli nodrošināt darbinieku ar visu, ko varam. Esam gana moderni, lai jaunieši izvēlētos pie mums strādāt. Bez stipendijas, dzīvesvietas atbalsta vēl ir ļoti svarīga darba vide, kur viņš profesionāli aug. Daudziem mediķiem vajag augt, un, lai mēs piesaistītu jaunos, mēs attīstāmies, citādāk nevar.

Marika Jermaševiča: – Studiju laikā apvienības stipendiju saņēma un tagad darbu pie mums uzsācis ķirurgs, neirologs, internists, anesteziologs reanimatologs, pediatrs, medicīnas māsas, ārsta palīgi. Darbu vēl nav uzsākuši radiologu asistents un radiologs. Un ir medicīnas studenti, kuri jau studiju laikā saņem stipendiju, bet līgums paredz konkrētas specialitātes, kurās mācīsies rezidentūrā.

– Kāda situācija šobrīd ir ar tiem, kas par ārstēšanu palikuši slimnīcai parādā?

Alīda Vāne: – Situācija nemainās. Ir, kas nemaksā. Un pie šīs inflācijas, manuprāt, būs vēl sliktāk. Parādnieki iedalās grupās: vieni, kuri tiešām nevar samaksāt; otri, kuriem viss vienalga un domā, ka viss pienākas par velti, kaut arī nauda ir. Mēs strādājam ar parādniekiem. Piemēram, nāk uz ambulatorajiem pakalpojumiem – liekam samaksāt. Var pa daļām maksāt. Nākam pretī – maksājiet kaut divus vai piecus eiro mēnesī. Dodam arī parādu piedziņas firmām, kas iekasē parādus. Tie gan ir parādi, kurus nu nekādi pats cilvēks nevēlas samaksāt. Bet ir vēl cilvēki, kas patiešām ir trūcīgi, bet nav izņēmuši izziņas par trūcīgās personas statusu. Vajag tomēr painteresēties – varbūt pienākas, jo tad nav jāmaksā pacienta iemaksa ne slimnīcā un pat pie ģimenes ārsta.

Marika Jermaševiča: – Šobrīd pacientu parāds ir aptuveni 100 000 eiro.

• Inita Savicka

Fakti par Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienību

SIA „Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība” ir 3. līmeņa daudzprofilu neatliekamās medicīniskās palīdzības slimnīca, kas nodrošina diennakts neatliekamo medicīnisko palīdzību Gulbenes un Balvu novados, kā arī dzemdību un pediatrijas diennakts palīdzību Alūksnes novadā.

Uzņēmuma pamatkapitāls – 3 701 531 eiro.

Juridiskā adrese: Balvi, Vidzemes iela 2.

Nodokļu parādu – nav.

Valde: Marika Jermaševiča, Jānis Trupovnieks, Alīda Vāne, Marģers Zeitmanis (valdes priekšsēdētājs).

Īpašnieki: Balvu novada pašvaldība – 29,21026 %, Gulbenes novada pašvaldība – 13,12959 %, SIA “Medicīnas sabiedrības vadība” – 57,66014 %.

Patiesais labuma guvējs: Marģers Zeitmanis.

Finanšu rādītāji 2021.gadā

Apgrozījums – 9 353 322 eiro (salīdzinot ar 2020.gadu ir palielinājies par 3 073 306 eiro jeb 48,94 %).

Peļņa pēc nodokļiem – 852 159 eiro (2020.gadā – 358 585 eiro).

Rentabilitāte – 7,36.

Darbinieku skaits – 302.

2021.gadā rentabilitātes rādītāji salīdzinot ar iepriekšējo periodu ir palielinājušies. Sabiedrība gadu

beigusi ar peļņu un pozitīviem bruto un neto peļņas rādītājiem.

Kopējie maksājumi valsts kopbudžetā – 2 617 790 eiro, no tiem valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas – 1 663 010 eiro.

Ieguldījumi 2022.gadā

2022.gadā veikti ieguldījumi iekārtu iegādē, lai nodrošinātu diagnostisko izmeklējumu kvalitātes uzlabošanu un mazinātu rindas uz pakalpojumiem, kā arī nodrošinātu papildus diagnostiskos izmeklējumus – jaunas datortomogrāfijas un ultrasonogrāfijas iekārtas. Tieši pēc diagnostiskajiem izmeklējumiem valstī veidojas visgarākās rindas, kas daļēji saistīts ar Covid 19 infekcijas pārslimošanas sekām.

Pacientu parādi

Šobrīd pacientu parāds ir aptuveni 100 000 eiro.

Avots: “Lursoft”