Latvijas darba tirgus pašlaik atrodas krustcelēs. No vienas puses, demogrāfiskais spiediens un akūts darbaroku trūkums spiež uzņēmējus cīnīties par ikvienu darbinieku. No otras puses – jaunā paaudze darba tirgū ienāk ar atšķirīgu vērtību sistēmu un prasībām, ko vecākā paaudze ne vienmēr spēj izprast un pieņemt. Atsevišķās nozarēs ar jauniešu piesaisti sokas labāk, savukārt citās perspektīva iezīmējas visai drūma.

Teorētiski Latvijas darba tirgus šobrīd ir atvērtāks nekā jebkad agrāk, tajā skaitā jauniešiem. Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) izglītības un nodarbinātības jomas vadītāja Liene Voroņenko norāda, ka valstī pašlaik ir aptuveni 800 tūkstoši nodarbināto, taču, lai pilnvērtīgi uzturētu sabiedrību – gan seniorus, gan bērnus –, būtu nepieciešami vismaz 900–930 tūkstoši strādājošo.

Taču pastāv plaisa starp vēlamo un realitāti. Uzņēmuma “Figure Baltic Advisory” līderības attīstības eksperte Olga Dzene vērš uzmanību: “Varam teikt, ka mūsu darba tirgus jauniešiem ir salīdzinoši atvērts, taču par tā “draudzīgumu” gan varētu šaubīties. Joprojām liels izaicinājums jaunajiem cilvēkiem ir pirmā darba atrašana savā specialitātē. Kāpēc? Jo darba devēji Latvijā joprojām dod priekšroku jau gatavam darbiniekam. Pat pozīcijās, kas izsludinātas kā iesācēja jeb “junior” līmenis, nereti tiek prasīta divu vai trīs gadu pieredze, ko jaunietis tūlīt pēc mācībām fiziski nevar būt ieguvis.”

Intereses nesakrīt ar vajadzībām

Jauniešu karjeras izvēles arvien vairāk attālinās no nozarēm, kurās nākotnē koncentrēsies investīcijas un darba vietas. Šādi secinājumi izriet no Latvijas Izglītības akseleratora pagājušā gada nogalē veiktās vidējās izglītības posma jauniešu aptaujas. Lielākā interese ir par nozarēm ar ierobežotu izaugsmes potenciālu. Piemēram, radošajās industrijās (māksla, dizains, mūzika) vēlas strādāt aptuveni 19 % jauniešu, lai gan šo nozaru īpatsvars Latvijas iekšzemes kopproduktā (IKP) ir vien ap 2–3 %. Sportā karjeru plāno 14 % jauniešu, bet nozares devums IKP ir mazāks par 1 %.

Savukārt stratēģiski nozīmīgas nozares jauniešu izvēlēs paliek novārtā. Apstrādes rūpniecība, kas veido 13–14 % no IKP, interesē tikai ap 8 % jauniešu, transports un loģistika (IKP ~8–9 %) – 7 %, bet kokrūpniecība un mežsaimniecība, kas ir viens no Latvijas eksporta pīlāriem (IKP ~6–7 %), piesaista vien 3 % jauniešu. Arī enerģētikas sektors, kura nozīme pieaug drošības un zaļās pārejas kontekstā, jauniešu plānos ieņem zemu vietu.

Saskaņā ar Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) datiem pagājušā gada izskaņā bija reģistrēti 7189 bezdarbnieki vecumā no 18 līdz 29 gadiem. Lielākajai daļai no viņiem (54 %) ir tikai vispārējā vidējā vai zemāka izglītība, kas apgrūtina viņu konkurētspēju. Realitāte arī ir tāda, ka jaunieši nereti ir spiesti strādāt ārpus apgūtās profesijas, jo darba devēji ne vienmēr ir gatavi piesaistīt darbaudzinātājus un ieguldīt cilvēkos bez pieredzes. “Darba meklētājiem ar pieprasītām prasmēm iespējas ir plašākas, savukārt bez tām nepieciešams papildu atbalsts, ko sniedz NVA,” norāda aģentūrā.

Ko zinām par “Z” paaudzi

Lai veicinātu sapratni starp paaudzēm, pasaulē tās mēdz klasificēt noteiktās grupās, nosakot tām raksturīgāko īpašību kopumu. Saskaņā ar to, šobrīd darba tirgū ienāk “Z” paaudze (1997.–2010. dzimuši jaunieši), viņiem vēlāk sekos “Alfas” paaudze (2011.–2024.). O.

Dzene gan uzsver, ka šo paaudžu raksturojumu nevar tieši pārcelt uz jebkuru vidi, jo pamatā visu nosaka konkrētie vēsturiskie apstākļi, kādos bērni auguši. Ņemot vērā interneta ienākšanu un jauniešu uzturēšanos virtuālajā vidē, kur valstu un kontinentu robežas neeksistē, “Z” paaudze varētu būt pirmā, kas savās vērtībās un pasaules uzskatā ir tik līdzīga dažādās pasaules malās.

O.Dzene raksturo, ka “Z” paaudze ir izaugusi krīzes laikos – kā bērni viņi piedzīvojuši finanšu krīzes laiku, kovida pandēmijas mājsēdi un beigās karu, lai arī ne pašu zemē. “Šis fons ir radījis paaudzi, kas, no vienas puses, ir dzimusi ar skārienekrānu rokās un zibenīgi operē ar informāciju, no otras puses – ir emocionāli trausla un pastiprināti uztraucas par savu finansiālo stabilitāti un nākotni.

LDDK pārstāve Liene Voroņenko atzīmē vecāku pieeju bērnu audzināšanā: “Esam rūpīgi lolojuši jauno paaudzi, nodrošinot jauniešiem kontrolētus, labvēlīgus apstākļus, bet brīdī, kad “stāds” jāpārstāda reālajā darba tirgus laukā, tam var pietrūkt rūdījuma pret vējiem.”

O.Dzene: “Kad es augu, savus vecākus gandrīz vispār neredzēju, pati ar visu tiku galā, un, protams, es negribēju, lai mans bērns piedzīvo to pašu, tāpēc viņam veltīju vairāk uzmanības. Es to nesauktu par pāraprūpi, tomēr tas var palēnināt jaunieša ceļu uz patstāvību.”

To apliecina arī tendences – mūsdienu jaunieši kopā ar vecākiem dzīvo vidēji līdz 28 gadu vecumam, neizjūtot spiedienu sākt patstāvīgu dzīvi, kas nestimulē agrīnu atbildības uzņemšanos arī darba tirgū. “No otras puses, uzņēmumu vadītāji nereti par jaunajiem teic, ka viņiem nav laika auklēties, bet šāda retorika liecina, ka jaunie darbinieki tiek uztverti kā bērni. Tā nav taisnīga attieksme pret pieaugušiem cilvēkiem,” piebilst O.Dzene.

Eksperte arī atzīmē, ka jaunā paaudze ir salīdzinoši jūtīgāka pret izdegšanas riskiem un neveiksmēm. Viņi sagaida, ka darba devējs rūpēsies arī par darbinieku mentālo veselību un labbūtību. Viens no vecāko paaudzi mulsinošākiem ir jauniešu attieksme pret hierarhiju. O.Dzene to sauc par “horizontālu”. Tas nozīmē, ka nav nekādas starpības, cik augstā līmenī esat organizācijas hierarhijā, visi esam vienlīdzīgi.

Liene Voroņenko piebilst, ka jaunietis savu vadītāju ciena nevis par amatu, bet par profesionalitāti un spēju ieklausīties. “Ja vide neatbilst viņa vērtībām, viņš balso ar kājām, meklējot citu darbu,” norāda LDDK pārstāve.

Vecākām paaudzēm abas ekspertes iesaka mācīties no jauniešiem, piemēram, spēju novilkt robežas starp darbu un privāto dzīvi. “Piemēram, ”Z” paaudze neupurēs savus hobijus vai mentālo veselību darba dēļ. Un šī attieksme var kļūt par stimulu visai sabiedrībai pāriet uz ilgtspējīgāku nodarbinātības modeli,” piebilst L.Voroņenko.

Komentējot atalgojuma jautājumu, L.Voroņenko atzīmē: “Jaunieši šobrīd vēlas ļoti konkurētspējīgu algu. Tas, kur ir problēma – ne vienmēr jaunieši objektīvi spēj novērtēt savu prasmju kopumu, par ko uzņēmējs viņiem to var samaksāt. Nekad jau nebūs tā, ka uzņēmējs varēs samaksāt to, ko darbinieks nenopelna.”

“Kopumā raugoties, “Z” paaudze ir ļoti labs stimuls organizācijām beidzot paskatīties uz sevi no malas – nevis “labi, kā ir”, bet kas mums ir jāmaina, lai mēs būtu atbilstoši mūsdienu prasībām,” rezumē līderības attīstītības eksperte O.Dzene. “Patiesībā jaunieši nesagaida neko lieku – darba jēgu, taisnīgu un ētisku attieksmi, skaidrību par uzdevumiem un izaugsmes iespējas.”

Kad pazaudējam jaunieti

Lai mazinātu bezdarba risku, NVA jauniešus mudina gan apgūt darba tirgū pieprasītas profesionālās zināšanas un prasmes, gan arī skaidri apzināties profesionālās karjeras virzienu. Vienlaikus eksperti kā sistēmisku problēmu izglītības dārziņā uzsver profesionālās orientācijas trūkumu skolās.

Jau minētā jauniešu karjeras aptauja, kurā piedalījās gandrīz 5000 vidējās izglītības posma jauniešu, atklāj, ka tikai aptuveni 40 % no viņiem jūtas pārliecināti par savu spēju pieņemt lēmumus par nākotnes karjeru. Tas ir zem starptautiskās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ieteiktā līmeņa (55–65 %).

“Jaunieši domā par nākotni, bet viņu rīcībā bieži nav pietiekamas informācijas, lai pieņemtu pamatotus lēmumus. Karjeras izvēles arvien vairāk balstās interesēs, nevis izpratnē par to, kur veidosies darbavietas un kādas prasmes būs pieprasītas,” vērtē Latvijas Izglītības akseleratora vadītāja Zane Čulkstēna.

“Karjeras izglītībai jāpalīdz jauniešiem saprast, ka stabila un jēgpilna karjera iespējama arī nozarēs, kuras šobrīd šķiet mazāk redzamas, bet kurās būs liels pieprasījums pēc talantiem,” piebilst “Swedbank Latvija” vadītājs Lauris Mencis.

LDDK eksperte L.Voroņenko iezīmē, ka jauniešus “zaudējam” jau 15 gadu vecumposmā, kad liela daļa no viņiem aizvien vēl nezina, ar ko vēlas nodarboties: “Tas noved pie destruktīvas mētāšanās. It kā aiziet pamācīties, pēc diviem mēnešiem saprot, ka vairs negrib mācīties. Tad mēģina kaut kur pastrādāt…”

Karjeras speciālisti uzsver, ka Ēnu diena reizi gadā jauniešu sagatavošanai profesijas izvēlē ir krietni par maz. “Atšķirībā no Skandināvijas valstīm, kur karjeras izpratne mērķtiecīgi tiek veidota jau no bērnudārza vecuma, Latvijā šis process ir fragmentārs,” vērtē L.Voroņenko.

Aptaujas dati rāda, ka individuālu karjeras konsultāciju saņēmusi vien nepilna ceturtā daļa (24 %) jauniešu. Galvenie lēmumu ietekmētāji joprojām ir vecāki vai ģimenes locekļi (57 %) un draugi (32 %), nevis profesionāļi vai darba tirgus dati. Tas rada situāciju, kurā jaunieši izvēlas profesijas, balstoties uz mītiem vai sociālo tīklu radītu tēlu, nevis reālu pieprasījumu.

L.Voroņenko min, piemēram, iesīkstējušus stereotipus par ražošanu kā “netīru” un fiziski smagu darbu: “Lai gan patiesībā, piemēram, traktora vadība var nozīmēt, nevis ka tu uz lauka mēģini kaut ko izvilkt no dubļiem, bet tu vadi modernas miljonu vērtas iekārtas. Līdzīgi ir ar atkritumu apsaimniekošanu vai ūdenssaimniecību – šīs jomas jauniešiem šķiet nepievilcīgas, lai gan mūsdienās tās prasa kontrolēt sarežģītas, augsti tehnoloģiskas iekārtas.”

Vērtējot profesionālās izglītības līmeni, L.Voroņenko atzīmē, lai arī tehnikumos ik gadu iestājas 10–12 tūkstoši audzēkņu, mācības pabeidz tikai 5–6 tūkstoši. “Mēs faktiski esam izkūpinājuši šo finansējumu,” atzīst eksperte, norādot, ka katra jaunieša izglītošanā gadā tiek ieguldīti trīs līdz četri tūkstoši eiro. “Rezultātā tirgū nonāk liels skaits jauniešu tikai ar pamatizglītību vai vispārējo vidējo izglītību bez specifiskām prasmēm, tas nozīmē, ka viņu apmācība gulstas uz pašiem uzņēmumiem.”

“Veiksmīgas karjeras izveides iespējas ietekmē ne tikai iegūtā izglītība un pieredze, bet arī darbā noderīgas papildu prasmes. Lai arī patlaban sociālo mediju lietotāji virtuālajā vidē regulāri socializējas un komunicē ar saviem draugiem un paziņām, realitātē kontakta nodibināšana nereti atšķiras no virtuālās pasaules un sagādā grūtības. Prasmes kontaktēties, pārvarēt psiholoģiskās barjeras, parādīt sevi no labākās puses un pārliecināt par savām profesionālām spējām ir jāmācās,” piebilst NVA speciālisti.

Arī LDDK eksperte L.Voroņenko secina, ka darba devēji arvien biežāk saskaras ar to, ka jauniešiem trūkst tādu prasmju kā spēja sadarboties un strādāt komandā, kā arī problēmu risināšanas iemaņu un noturīguma. Viņas vērtējumā, mācību saturs ir tik pieblīvēts ar dažādām detaļām, ka šīm fundamentālajām prasmēm skolā fiziski neatliek laika.

Cik vecs ir jaunietis?

● Jaunatnes likums nosaka, ka jaunietis ir vecumā no 13 līdz 25 gadiem, taču jauniešu organizācijas arvien vairāk veic darbu ar jauniešiem, kuri ir vecāki par 25 gadiem.

● Jaunatnes politikas valsts programma 2021.–2027.gadam paredz atbalstu jauniešiem līdz 30 gadu vecumam, atzīstot nepieciešamību pēc ilgstošāka atbalsta perioda.

● 13 valstīs no 36 (ES un OECD dalībvalstis) noteikts augšējais vecuma slieksnis jaunietim 30 gadi vai augstāks.

● OECD un Pasaules Bankas dati liecina, ka jaunieši arvien ilgāk paliek izglītības sistēmā un bieži uzsāk patstāvīgu dzīvi tikai pēc 25 gadu vecuma.

● 2025. gada sākumā Latvijā dzīvoja 208 240 jauniešu vecumā 18–29 gadi, tas ir 2,2 reizes mazāk nekā 1991.gadā, kad Latvijā bija 466 859 jaunieši.

AVOTS: CSP

Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Dzirkstele” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Ziemeļlatvija”, “Brīvā Daugava”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Latvijas Avīze”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Dzirkstele”.

#sarežģītālatvija #sarežģītālatvijanovalstslīdznovadam #SIF_MAF2025