Pirmo reizi Eiropas Parlamenta viceprezidenta amatā ievēlēts latvietis

Latvijas politiķis, Eiropas Parlamenta (EP) deputāts, Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas pārstāvis Roberts Zīle 18.janvārī tika ievēlēts par vienu no EP viceprezidentiem. Tas ir augsts novērtējums un sasniegums, jo līdz šim šajā augstajā amatā nav bijis pārstāvēts neviens deputāts no Baltijas valstīm. Sarunā viņš uzsver, ka noteikti izmantos amata doto iespēju lielākai argumentācijai un iespēju tikt uzklausītam no EP kolēģiem.

• Kā Latvijas pārstāvim izdevās ieņemt šo augsto amatu?
• Mēs EP esam 705 deputāti, Latvijai kopumā ir tikai 8 deputātu vietas. Tas, protams, ir maz salīdzinājumā ar Vāciju, kurai ir 96. Ir vajadzīgs laiks, lai panāktu nepieciešamo autoritāti. Bieži EP pozīcijas tiek iedotas valstij, jo tā ir liela. Tāpēc mums šādu autoritāti izcīnīt nācās ar laiku. Tam, ka es tiku iebalsots, palīdzēja gan paveiktais darbs, gan tas, ka mani atbalstīja visdažādāko valstu pārstāvji manā paša frakcijā.
• Kas ir jūsu personīgā motivācija turpināt darboties EP jau kopš 2004.gada?
• Līdz tam es biju dažādu ministru amatos. 2004.gadā vēl bija Eināra Repšes valdība, kurā es biju satiksmes ministrs. Kad šī valdība krita, nonācu atpakaļ pēc ilgiem gadiem Saeimas deputāta krēslā. Notika EP vēlēšanas, kurās “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” toreiz ieguva četras vietas, un tā arī es nokļuvu EP. Šeit darba veikšanai ir lielāki resursi naudas ziņā un lielāka brīvība, kā arī sapratu, ka šeit ļoti daudz var ietekmēt. Kopš iestājāmies ES, ļoti daudzi likumi, kas ir saistoši katram Latvijas iedzīvotājam un arī uzņēmējam, top šeit.
• Vai arī mēs Latvijā varam cerēt uz kādu īpašāku atbalstu mums svarīgajos jautājumos?
• Būdams viceprezidenta amatā, es diemžēl nevarēšu panākt Latvijai lētākus energotarifus. Tomēr šis amats dod lielāku ietekmi argumentācijā un uzklausīšanu no kolēģiem. Šogad, piemēram, ļoti ass jautājums būs par zaļo kursu. Visa likumdošana, ko Eiropas Komisija (EK) pagājušajā vasarā izstrādāja ar 13 tiesību aktiem, skar mežsaimniecību, lauksaimniecību, enerģētiku, transportu, mājokļu izmaksu sadārdzinājumu. Varu apsolīt, ka izmantošu atpazīstamību un savu autoritāti EP, kā arī viens no uzdevumiem būs vadīt plenārsēdes. Es gan nevarēšu ietekmēt balsošanas rezultātus, bet parlamentārā darbā viedoklim ir iespēja vairāk atstāt iespaidu. Mēs Eiropā neesam visas vienādas valstis attiecībā uz šo zaļo kursu. Piemēram, transporta jomā elektroauto izmaksā lielu naudu. Un nebūtu arī tik vienkārši, piemēram, ik pa 60-100 kilometriem no Rīgas uz Gulbenes pusi salikt uzlādes stacijas, jo tas nenozīmē vienkārši pie sadales tīkliem pieskrūvēt kastīti ar vadu. Smago mašīnu uzlādei, kurai ir jābūt ātrai, ir jāparedz lielas investīcijas sadales tīkliem. Mans uzdevums šeit ir nepārspīlēt ar pārlieku ātrām investīcijām, jo tas vēl vairāk var sadārdzināt energoresursus. Valstis ir dažādas. Tas, kas varbūt der Nīderlandei vai Vācijai, neder Latvijai, kur ir nepilni divi miljoni iedzīvotāju un kur nav tādas turības tuvākā laikā nopirkt elektroauto un tā iedzīvotājiem būtu katastrofa, ja visas ieceres paliktu pašreizējā izskatā, kā EK ir sagatavojusi.
• Jūs ticat, ka ekonomiskā stabilitāte un augšupeja var iet roku rokā ar zaļo kursu?
• Ja viss paliks pašreizējā izskatā, man par to būtu lielas šaubas. Es nesaku, ka zaļais kurss ir vainīgs pie cenu pieauguma, bet tie, kas “darbina ogles”, pērk emisiju kvotu tirdzniecību sistēmā par to, ka viņi drīkst ražot. Taču cena kvotai ir pieaugusi, un uzņēmējiem, kas strādā ar oglēm vai gāzi, piemēram, “Latvenergo”, būs tās jāpērk. Tas nozīmē, ka viņi to ieliks tarifā, jo būs jāatpelna. Šī zaļā kursa Eiropas bīstamība, manuprāt, nav izvērtēta. Polijai un Vācijai tas ir kūdras jautājums, to vēl neizmanto dedzināšanai, bet stādiem, bet arī to grib paņemt nost kā videi nedraudzīgu. Tāpēc pieprasījums pēc energoresursiem būs tikai lielāks. Mēs jau no padomju laikiem zinām, ja ir deficīts, tad vai nu vispār nevar nopirkt, vai ir jāpērk par dārgāku cenu. Izšķiršanās varētu novest pie energo un mobilitātes nabadzības. Ja emisijas tirdzniecības sistēmā ieliks dīzeļa un benzīna mašīnas, tas nozīmē, ka degviela kļūs vēl dārgāka tradicionālajām mašīnām. Tas savukārt mainīs cilvēku uzvedību, jo viņi nevarēs atļauties pāriet uz elektrotransportu un būt tik mobili, kā ir pieraduši.
• Cik ļoti Latvijā jūtamo dzīves dārdzību var novērot arī citviet Eiropā?
• Būtiski nemieri saistībā ar cenu pieaugumiem ir, piemēram, Spānijā un Itālijā, kur tiek lietots ļoti daudz gāzes. Gan cilvēkiem, gan “biznesiem” nepietiek naudas, tas ietekmē citus produktus un pārtiku, arī komunālos maksājumus un izdevumus mājsaimniecībām. EP es darbojos arī ekonomikas un monetārās lietās, kur ir regulāras tikšanās ar Eiropas Centrālās bankas vadību. EP izdara spiedienu sabremzēt inflāciju. Īpaši par to iestājas vācu kolēģi, jo Vācijā vairumam cilvēku ir uzkrājumi. Ja jums ir depozītu procents, mazs ienākums un inflācija ir 5-6 %, tad jūsu uzkrājums aiziet nebūtībā. Bažas par inflāciju nav unikālas tikai Latvijā. Tās ir arī ES un Amerikā. Tikai Anglijā un Lielbritānijā viņu centrālās bankas sākušas izmainīt politiku un vairs faktiski neuzpērk vērtspapīrus vai arī samazina to apjomus, lai dzēstu inflāciju. Eiropa to pašlaik nedara. Pats svarīgākais ir ļaut cilvēkiem pārdzīvot šos grūtos laikus un neiekrist nabadzībā, bet tajā pašā laikā radīt ekonomisko aktivitāti.
• Kura no ES valstīm ir ar vislielāko ietekmi uz Latviju?
• Svarīgi ir tie partneri, ar kuriem sakrīt intereses. Runājot par ģeopolitisko un militāro drošību, redzam sadarbību saistībā ar Baltkrieviju. Polijas premjers ļoti aktīvi vērsās pret Vācijas aizliegumu pārdot ukraiņiem lielgabalus un iedot tikai kara hospitāļu aprīkojumu. Polija ir ļoti nozīmīgs partneris mums drošības ziņā. Ģeopolitiskā ziņā koridors (Suvalku – red.), kas ir 60 kilometru plata līnija starp Lietuvu un Poliju, kur vienā pusē ir Kaļiņingradas apgabals un otrā pusē Baltkrievija, ir mūsu drošības garants. Somi ir mums ļoti nozīmīgi, arī svarīgs partneris joprojām ir Lielbritānija, kas arī ir bez “rozā brillēm” pret Krievijas politiku un ļoti atbalsta NATO ietvaros ar karavīriem un daudz ko citu.
• Kas vēl ietekmē jūsu prioritātes un funkcijas?
• Mums bija saruna ar EP prezidenti Robertu Metsolu par amatu sadalījumiem. Katram prezidija loceklim ir savas funkcijas. No tām ļoti daudz ir organizatoriskās, kad atbild par pamatdarbu. Katram viceprezidentam ir ģeogrāfiskais apgabals, kas pārstāv parlamenta prezidentu visās ārējās attiecībās gan ar valdībām, gan biznesu. Mani nepārprotami interesē Baltija un Eiropas ziemeļi un ziemeļaustrumi. Saņēmu apstiprinājumu, ka šo varēšu darīt kopā ar vienu somu kolēģi.
• Cik nozīmīgas, jūsuprāt, šogad būs gaidāmās Saeimas vēlēšanas Latvijā?
• Gan Krievijas spiedienam, gan energocenām līdzās, protams, Saeimas vēlēšanas Latvijā šogad būs liels notikums, jo atkarībā no vēlētāju vēlmēm tās var mainīt valdības kursu. Jautājums vien, uz kuru pusi. Nebūsim naivi, skaidrs, ka uz vēlēšanu kampaņas elementiem būs ietekme gan no iekšienes, gan ārvalstīm. Ceru, ka drošības dienesti Latvijā strādās ar šo informāciju un mēģinās novērst citu valstu iejaukšanos mūsu politiskajos procesos. Aicinu vēlētājus kritiski izvērtēt, ko viņi vēlas sagaidīt. Svarīgi ir pieiet ar principu – ja neiet labi, vai kādam citam ir pienākums kaut ko darīt? Tieši pirms vēlēšanām būtu svarīgi izvērtēt katram pašam sevi un nedot balsi tam, kurš sola, ka izdarīs visu manā vietā.
• Vai uztraukumu nerada arī līdz šim zemā vēlētāju iesaiste?
• Arī tas nav unikāls jautājums tikai Latvijā, ik pa brīdim ar to sastopas arī citas valstis. Mums ir vilšanās par to, ka valdība nespēj atrisināt mūsu problēmas. Tad vēlētājs saka, ka vispār neies vairs balsot. Otrs iemesls ir sadrumstalotais piedāvājums. Cilvēki bieži vien dusmojas par lielo partiju skaitu, kurām ir maza ietekme, un tad protestē, neko nedarot.
• Vai ir kādi jautājumi, kuros ES tomēr vajadzētu būt absolūti vienotai?
• Es neesmu liels optimists par Eiropas vienotību. Vairāk varas bieži vien ir lielākajās valstīs. Bieži vien svarīgajos jautājumos lēmēji sēž Berlīnē vai Parīzē, nevis Briselē. To, cik mēs esam vienoti, parāda kritiskie brīži un sankciju izstrāde. Piemēram, Vācija diezgan parāda savas intereses un ievainojamību situācijā, kad ir atkarīga no Krievijas gāzes. Ja konflikta gadījumā Krievija nesūta gāzi krātuvēm, un tur tās ir labi piepumpētas, bet Vācijā ne, tas nozīmē, ka vācietis sals. Ja vācietis sals, viņš būs ļoti dusmīgs uz savu valdību un viņam mazāk sāpēs tas, kas notiek Ukrainā. Polija un Baltijas valstis ļoti labi saprot, cik svarīgi ir neatgriezt atpakaļ Krievijas ietekmi. Savukārt piedzīvotajā spiedienā pret Poliju un Ungāriju ir ļoti daudz politikas. Esmu pret to, ka sapin likuma varas jautājumus ar naudas sodiem. Polijai ir jāmaksā miljons eiro dienā par to, ka nav izmainījusi savu tiesnešu disciplinārkomisijas kārtību. Izskan doma, ka Polijai vajadzētu mainīt valdību, bet iedomājieties, ja kāds teiktu, ka Latvijā pilsoņi ir jocīgi, ka ir izvēlējušies savu valdību un tāpēc tiks sodīti ar naudu. Ungārijā, piemēram, drīz būs vēlēšanas, un tad mēs redzēsim, kas būs noticis ar ungāru vēlētāju, vai Brisele būs palīdzējusi gāzt Orbānu un valdību, kas ļoti daudz gadus strādā Ungārijā, vai tieši otrādi – būs panākusi to, ka viņa atkal uzvar.
• Jūs esat uzsvēris, ka Eiropas vērtība ir tās dažādība.
• Jā, tas jaukums ir tajā, ka Eiropa ir ļoti dažāda gan vēsturiski, gan reliģiski. Uzskatu, ka Eiropai ir jāciena šīs atšķirības. Redzam arī, cik Īrija ir atšķirīga no daudzām valstīm. Nedrīkst uzspiest valstij, piemēram, kādus reproduktīvās veselības, abortu jautājumus vai liberālos uzskatus, ja tā demokrātiskā ceļā ir izvēlējusies savu valdību.

Viktorija Slavinska-Kostigova

Materiāls tapis sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju.