Jaungulbeniete Aina Putniņa: “Ja nebaidās no darba, tad laukos dzīvot var.”

Lauku sēta ar gaļas lopiem un vistu saimi

Pērn 30 gadu dibināšanas jubileju svinēja Jaungulbenes pagasta zemnieku saimniecība “Meteņi”. Tās saimniece Aina Putniņa rūpējas par gaļas lopiem, vairākiem desmitiem vistu un piena gotiņu. Ainu pagastā pazīst kā gardu sieru sējēju, un ar tikko sieto sieru viņa sagaida ciemos arī “Dzirksteli”. Sienot sierus, viņa eksperimentē ar garšām.

“Kādu sieru cilvēks pasūta, tādu gatavoju. Lieku klāt parastās ķimenes, melnās ķimenes, dažādas sēkliņas, papriku, sīpolus, ķiplokus, dilles. Ir, kas grib pikantāku, tad pielieku klāt čilīti. Kādu vien grib, tādu gatavoju. Bet visiecienītākais tomēr ir ķimeņu siers,” stāsta Aina, kura, dodoties ciemos, arī ved savu sieto sieru, jo tas ir ekskluzīvs cienasts.

Visu paveikuši saviem spēkiem

Aina stāsta, ka pagājušajā gadā saimniecībai bija 30 gadi, bet saimniekot laukos sākuši agrāk – vēl pirms pieciem gadiem.

“Jaungulbenē esmu dzimusi, bet tad dzīvoju Šķieneros. Esmu vairāk no Šķieneru puses. Ar vīru savulaik dzīvojām dzīvoklī un izlēmām, ka sava māja ir sava māja. Nopirkām šo māju 1988. gadā. Toreiz tā bija ar cauru jumtu. Lēnā garā darījām. Te viss ir atjaunots. Paši saviem spēkiem to esam paveikuši. Visa dzīve – laukos. Ja nebaidās no darba, tad laukos dzīvot var. Kad bija mazi bērni, tad bija grūti: vagā viens bērns, otrs – citur. Tagad bērni ir palīgi. Tagad lai viņi cīnās! Esmu gan pieradusi pati visu darīt, bet no lielākiem darbiem bērni mani jau dzen nost. Taču vēl jau var paskriet,” smaidot saka Aina.

Ar cūkām – smags darbs

Ainas ģimene sāka saimniekot piena lopkopībā, bet pārorientējās uz gaļas lopu audzēšanu.

“Kādreiz man bija līdz septiņām piena govīm, jo sākām mēs saimniekot ar gotiņām. Bija arī sivēnmātes, bet ar cūkām ir smags darbs – likvidējām. Arī tagad cūku neturam pat savām vajadzībām. Un sākām ar gaļeniekiem. Izsecinājām, ka mums pašiem pietiek ar vienu piena gotiņu. Gotiņa vasarā dod ļoti daudz piena – 30 litrus dienā. Holšteiniete tā ir selekcionēta – jo vairāk dosi ēst, jo vairāk dos piena. Tagad gan ir 10 litri dienā. Piena gotiņu ārā laižam parasti 1. maijā. Pirms tam man bija Latvijas brūnā govs. Jāsaka – savu mūžu nodzīvoja. Jā, mums ir gaļas lopi, bet nav daudz. Šobrīd – 14. Arī vistu saime aizpagājušajā gadā bija lielāka, tagad – mazāka. Cāļus perinām paši, bet rezultāts tāds, ka gaiļu ir tik daudz! Nezini jau, kas sanāks. Bija 70, 80, 90 vistas, tagad ir mazāk. Dienā ir ap 30 olām – tas nav daudz, jo pieprasījums ir lielāks. Pagājušajā vasarā bija ap 50 olām. Olas pērk savi pastāvīgie klienti, un vedu tās kūku veikalam “Gardums”,” stāsta Aina.

Arī viņa novērojusi, ka piena govis un vistas laukos tur arvien mazāk. Ar gaļas lopiem ir mazāk ikdienas darba, jo tie lielāko daļu gada var pavadīt ganībās.

“Laukos lopiņu paliek arvien mazāk. Ir, kas savām vajadzībām tur piecas vai septiņas vistas. Tos, kam ir piena gotiņas mūsu pagastā, var saskaitīt uz rokas pirkstiem. Visi pārgāja uz gaļas lopiem,” saka Aina.

Pat suns nedrīkst iet tuvumā

Gaļas lopi gan ir mežonīgāki nekā piena govis. Sevišķi bīstami tie var būt pavasarī, kad dzimst teļi, jo mātes instinktīvi aizsargā savus mazuļus.

“Kad atnāk teliņi, tad nemaz tā pieiet klāt pie mātes nevar. Kad bērnu nav, tad gotiņas ir mierīgas, bet, kad ir bērni un tikko atnākuši, pat suns nedrīkst iet tuvumā. Suns ar līkumu iet viņām,” novērojusi Aina.

Gaļas lopi tiek turēti ārā visu gadu, jo tie ir izturīgi un labāk pielāgojas dažādiem laika apstākļiem. “Man ir nojume, kurā tie var ieiet. Ir, kuriem nav nojumju. Plikā laukā ieliek barību un viss, bet man sirds ir tāda, ka es tā nevaru. Ja ir lietus vai sniegs, tad lopi ieiet nojumē. Es astoņus, deviņus mēnešus vecos gaļeniekus dodu uz izsoļu namu, un viņi tiek izvesti uz ārzemēm – ņem turki, aiziet uz Poliju. Vecās govis aiziet gaļā, un samaksa ir diezgan adekvāta. Bioloģiskajiem kā man, jo man ir bioloģiskā saimniecība, sanāk arī vairāk. Es domāju, ka tie, kas nav bioloģiskie, tiem vajag lielākus apgriezienus, lai varētu nopelnīt. Es nesaku, ka man ir liela peļņa, bet dzīvot var,” saka Aina.

Grūtākais laiks – pats sākums

Aina atzīst, ka visā saimniekošanas laikā grūtākais ir bijis pats sākums, jo tad nebija subsīdiju.

“Savilkt galus bija grūti. Gadiem ejot, saimniekot ir palicis vieglāk, jo bērni arī ir izauguši. Ir palīgi, rēķinu, ko varam. Lielākos darbus sarunāju ar kaimiņiem, piemēram, siena tehniku. Man ir pļaujmašīna, vālotājs, bet nav preses. Uz ziemu lopiem vajag aptuveni 200 siena ruļļus – dienā aiziet viens rullis,” stāsta Aina.

Savulaik viņa piedalījās arī pašos pirmajos projektos. “Kūti izremontējām, šķūni uzcēlām, ir piena māja. Tas bija labs atbalsts. Tad vēl startēju vienā projektā, bet atbalstu neguvu, un vairs arī neesmu rakstījusi projektus. Paņēmām aizdevumu, nopirkām traktoru. Tagad, ja kaut ko vajag, es cenšos sakrāt. Kredītu man nav. Iztiekam ar to, kas ir,” saka Aina.

Kamēr ir stārķi, vanagi netuvojas

Ciemojoties zemnieku saimniecībā “Meteņi”, ir redzams, ka daba mostas visā savā skaistumā. Zied sniegpulkstenītes, netālu dīķī mierīgi peld gulbji. Turpat pagalmā uz šķūņa jumta rosās divi stārķi, gatavojoties jaunajai sezonai.

“Stārķi mūsu pagalmā ir jau “padsmit” gadus. Katru pavasari tie ir klāt,” saka Aina. Viņa arī novērojusi – kamēr ir stārķi, vanagi vistām netuvojas, bet, tiklīdz augustā stārķi aizlido, vanags ir klāt.

Savukārt starp vistām graciozi pastaigājas Puškina šķirnes gailis. “Tas smukumam,” smaidot saka Aina.

#SIF_MAF2024 #stiprakopienastipravalsts

Projektu “Stipra kopiena – stipra valsts” līdzfinansē “Mediju atbalsta fonds” no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Dzirkstele”.

+ 3