“Latvijas Avīze”: Grāmatnīcu glābšanas laiks pagājis?

Tirgotāji: grāmatu veikali paliks tajās pilsētās, kuru ielās būs cilvēki

Smiltenē slēgts pilsētā vienīgais grāmatu veikals – tā nesen vēstīja laikraksts “Ziemeļlatvija”. Noslēdzies vesels ar kultūru un apgaismību saistīts laikmets, jo mazpilsēta iepriekšējos 100 gados piedzīvojusi arī tādus periodus, kad tajā vietas pieticis vairākiem grāmatu veikaliem un arī šobrīd slēgtā veikala telpās vēl samērā nesen grāmatnīca paplašinājusies vairākos stāvos.

“Arī citviet Latvijas mazpilsētās grāmatu veikaliem nesokas viegli, bieži vien izdevumi krietni lielāki nekā ieņēmumi, un ne katrs grāmatmīlis var atļauties nopirkt mēnesī kādu grāmatu. Daļa sabiedrības uztraucas, ka ārpus Rīgas daudzviet vairs nav ne banku filiāļu, ne skolu, ne aptieku, un nu arī grāmatu veikaliem kārta…” sabiedrības noskaņojumu apkopojusi avīze “Ziemeļlatvija”.

Cik zināms, vismaz saimnieciskās rosības ziņā Smiltene nebūt nav klusākā un tukšākā Vidzemes pilsēta, turklāt tā ir arī vesela novada administratīvais centrs. Ja viens uzņēmums grāmatnīcu slēdz, varbūt tā ir iespēja citam, piemēram, kādai no valstī zināmajām grāmatnīcu ķēdēm? Tomēr, lūk, ko, reaģējot uz šo notikumu, sociālajos tīklos bija ierakstījusi Vija Kilbloka, latviešu uzņēmēja un grāmatizdevēja, grāmatu apgāda “Zvaigzne ABC” īpašniece un valdes priekšsēdētāja: “Tā kā šoruden beigu beigās bija tomēr jālikvidē grāmatnīca Ludzā un sirdssāpju kompensēšanai bija iespēja Vecrīgā atvērt grāmatnīcu vecās K. J. Zihmaņa grāmatnīcas vietā, man tas “Ziemeļlatvijas” raksts par senās grāmatnīcas slēgšanu Smiltenē neiziet no prāta. Nē, es neko glābt negrasos, tas Latvijas mazo pilsētu grāmatnīcu glābšanu laiks ir pagājis. Un ne tā iemesla dēļ, kāds minēts laikrakstā – vispārzināms fakts esot, ka “grāmatas ir dārgas un cilvēki lasa arvien mazāk”. Vispār var tikai pabrīnīties par cilvēku nespēju saskatīt jebkādas cēloņsakarības. Tikpat labi varētu teikt, ka ielas ir dārgi iztaisītas un cilvēki pa tām gandrīz vairs nestaigā! Nē, mīļie smiltenieši un visi pārējie latvieši, – cilvēki joprojām lasa grāmatas, lasa daudz, pērk kaudzēm, stāv pat vairākās rindās pie grāmatnīcu kasēm. Ka tas tā ir, var redzēt, piemēram, Vācijā, kur Frankfurtes četrstāvīgā grāmatnīcā ir rindas pat uz divām kasēm. Tur, kur ir cilvēki, ir arī lasītāji! Ja uz ielas ir drūzma, arī grāmatnīcās cilvēku čum un mudž. Ja ielas ir tukšas kā izslaucītas, grāmatnīcām ir jāaizveras. Man nupat “mesendžerī” pienācis aicinājums padomāt par grāmatnīcas atvēršanu Anglijā – tur esot ļoti daudz pēc grāmatām iztvīkušu latviešu… Sviests!”

Kā izskatās kopumā

Ņemot vērā šo tendenci, kā arī grāmatnīcu simbolisko nozīmi un līdz ar to sabiedrības sentimentu, kas tieši šajā uzņēmējdarbības virzienā vēlas saskatīt kādu īpašu vērtību, “Latvijas Avīze” aprunājās ar trīs lielāko valsts grāmatnīcu ķēžu vadītājām, kuru pārziņā ir 82 no šobrīd visā Latvijā pastāvošajiem 115 grāmatu veikaliem.

Ko īsti grāmatnīcās vēl pērk, to slēgšanas tendence reģionos ir atsevišķi gadījumi vai likumsakarība, un kas nepieciešams, lai grāmatnīcas tomēr pastāvētu?

Ar 38 filiāļu tīklu lielākais grāmatu tirgotājs specializētajos veikalos ir SIA “Jānis Roze”. Tā valdes locekle Ināra Beļinkaja ir arī Latvijas Grāmattirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja un rūpīgi seko visām tendencēm, kas saistītas ar grāmatu izdošanu un tirdzniecību Latvijā.

“Tagad tādu pilsētu, kurās nav nevienas grāmatnīcas, Latvijā ir diezgan daudz. Cik zinu, Latvijā pagājušā gadsimtā starpkaru periodā bijusi vieta 488 grāmatnīcām, šobrīd to skaits ir nostabilizējies līdz 115. Te gan noteikti nav pieskaitītas pārdotavas Rīgas tuneļos un citās vietās, kur apgrozās cilvēki un regulāri izvietoti arī grāmatu galdi. Vispār šādu informāciju jau arī neviens cits neapkopo – zinām tik, cik paši varam ieraudzīt “Lursoft” datubāzē.

Ja runājam par nozari kopumā, skatoties tikai uz skaitļiem, es tomēr neteiktu, ka situācija būtu pārāk dramatiska. Manā rīcībā nav datu par šo gadu, taču varu salīdzināt apgrozījuma summas par pagājušo un aizpagājušo gadu. Pērn, pēc tā paša “Lursoft” datiem, apgrozījums grāmatniecībā bijis 54,48 miljoni eiro, savukārt 2022. gadā – 56 miljoni eiro. Starpība neliela, tā ka nevar teikt, ka kopumā rādītāji uz leju iet strauji. Te gan jāņem vērā, ka šie dati uzrāda kopējo apjomu, nevis tā veidošanās pozīcijas. Zinu tikai par savām grāmatnīcām – lai arī veikalā piedāvātais kancelejas preču klāsts ir diezgan liels, tomēr grāmatas tik un nodrošina vismaz 60 % no kopējā apgrozījuma. Tas skaitās ļoti labs rādītājs, ja salīdzinām ar situāciju un tendencēm globāli,” situāciju iezīmē Ināra Beļinkaja.

Jāņa Rozes grāmatnīcās labi pērkot latviešu autoru, gan arī tikpat labi tulkotās grāmatas. Nemainīgi liela interese saglabājoties arī par lieliem un skaistiem mākslas izdevumiem, arī dārgām grāmatām par operu, teātri, citiem mākslas žanriem. Tulkotās literatūras gadījumā gan esot jāuzmanās no tendences, ka arvien vairāk cilvēki interesējošās grāmatas izvēlas lasīt oriģinālvalodā, it sevišķi – angliski. Šo tendenci ļoti labi iezīmējis “Harija Potera” septiņu romānu sērijas atkārtotais izdevums. Pirmās un septītās sērijas latviski tulkotās grāmatas pārdošanas apjomus viņai negriboties pat atcerēties, tie neesot salīdzināmi.

Attiecībā uz grāmatnīcu skaitu Ināra Beļinkaja domā, ka sarūkošā tendence ir objektīva, lai gan iemesli reģionos un, piemēram, Rīgā, esot atšķirīgi. “Vispirms jāskatās, cik kura vieta ir apdzīvota. Ja pilsētā ir mazāk par 5000 iedzīvotāju, grāmatnīcas izdzīvošanai būs vajadzīgs kāds īpašs pašvaldības atbalsts, piemēram, kancelejas preču regulāra iepirkuma veidā. Citādi nerentēsies. Visām tīkla grāmatnīcām centri ir Rīgā. Lai preces nogādātu uz reģioniem, maksātu īri un algas – viss stingri jāskaita un jārēķina.

Ļoti sarežģīti tagad ir arī ar telpu nomu. Viena lieta ir inflācija, ko visi saprotam, taču, piemēram, lielveikalos, jo sevišķi Rīgā un valstspilsētās, ēkas faktiski pieder dažādiem ārzemju pensiju fondiem, vietējo īpašnieku praktiski nav. Visi cenas ceļ nemitīgi un nepārtraukti, ne par kādu sentimentu neviens pat neiedomājas,” pieredzē dalās uzņēmēja.

Kur cilvēki, tur arī grāmatnīcas

“Vēsturiskajās vietās grāmatnīcas tagad ir saglabājušās ļoti maz, jo pārceļas tur, kur iet cilvēki. Pamatā tie ir jaunie tirdzniecības centri. Taču arī tajos ir vairāki sāpīgi punkti – nekontrolējamas telpu nomas maksas un faktiski neietekmējami darbalaiki, jo nevienam no nomniekiem nav brīvas vaļas tos noteikt pašiem. Šie arī ir apstākļi, kas grāmatnīcām izdzīvot nekādi nepalīdz,” kolēģes iesākto turpina Evija Veide, SIA “Latvijas Grāmata” un SIA “Globuss A” valdes locekle, kuras pārziņā ir 13 grāmatnīcu tīkls.

Runājot par grāmatnīcu esamību reģionos, viņa domā, ka uz to jāskatās nepieciešamības, nevis sentimenta kategorijās. Ja cilvēka garīgajā ēdienkartē grāmata paliek, tad ar to kaut kur ir arī jāsatiekas, un tā nevar būt tikai digitālā vide.

“Grāmatas visā pasaulē no primārā izziņas un saturas nesēja avota arvien vairāk kļūst par kultūras, garīguma un arī sava veida atpūtas priekšmetiem. Piemēram, kaut vai tā saucamā komercliteratūra, par kuru daudzi rauc degunus, taču arī tādā veidā cilvēka acis un prāts atpūšas. Daudziem ir svarīgs arī priekšmetiskums, ko ikdienā dzirdu kaut vai no kolēģiem, un tas viss mūs aizved atpakaļ pie fiziskā veikala, kur cilvēks grāmatu pirms nopirkšanas paņem rokās un sajūt,” pārliecināta ir Evija Veide.

Viņas vadītajā grāmatnīcu tīklā finanšu apgrozījums no pārdotajām grāmatām sasniedzot pat 70%. Pārdošanā līderpozīcijās esot visas grāmatas latviešu valodā, plus vērojama pieaugoša tendence izdevumiem angļu valodā. “Pieaug arī bērnu grāmatu segments. Redzam, ka šajā gadījumā tas atkarīgs ne tik daudz no valodas, drīzāk no estētikas, dizaina, tēmas un ilustrāciju pievilcības. Stabili pārdošanas rezultāti, kas šobrīd iepriecina,” vērtē Evija.

“Vairāk neglābšu”

“Ja kādā apdzīvotā vietā iedzīvotāji uzskata, ka viņiem grāmatnīcu tiešām vajag un nepietiek tikai ar plauktu parastā lielveikalā, kur tirgo uzlīmes un “izkrāso pats” grāmatiņas, tad tā grāmatnīca ir arī jāapmeklē un tur jānopērk kaut vai pildspalva,” tieši un atklāti izsakās Vija Kilbloka. Viņas pārziņā esošajā grāmatu tirdzniecības veikalu tīklā “Zvaigzne ABC” vēl pirms neilga laika bijušas 34 grāmatnīcas, tagad ir 31.

“Esmu centusies glābt arī vēsturiskās grāmatnīcas Līvānos, Aizputē, Valmierā, Preiļos. Jēkabpilī saglābām un paplašinājām pilsētas lielo grāmatu namu, kas bija izlikts izsolē neilgi pirms kovida. Nopirkām, jo biju vēl tādā noskaņojumā – ja ne mēs, tad kurš? Šogad atvērām, kopējais ieguldījums apmēram miljons eiro, un esmu jau pateikusi – tā bija pēdējā mana lielā grāmatnīca! Tikmēr turpat netālu, Daugavai otrā pusē, Krustpilī, arī vēsturiskā ēkā grāmatnīca “nomira”, jo vispirms aizvērās tuvumā esošā skola, tad tukša kļuva sabiedriskā transporta pietura, un arī tur ielas kļuva tukšas. Vēsturiskajā ēkā grāmatnīcu aizvērām arī Līvānos, jo tur no pašvaldības bija attieksme – jūs te taisāt biznesu, tādēļ kādiem trim mūsu audzēkņiem maksājiet stipendijas! Uzskatīt, ka grāmatu tirdzniecības tīkli uz kopējā rēķina var uzturēt arī nelielas grāmatnīcas, nav loģiski un ilgtermiņā arī iespējams!

Ja tomēr redzu, ka cilvēki nāk, arī pašvaldība kaut vai minimāli no mums kaut ko nopērk, tad mēģinu turēt to vietu, cik nu varu. Ar Ludzu tā arī bija – turējām vaļā gadu no gada, taču… Izskatās, ka līdzīgi notiks arī ar Aizputi. Tajā pašā laikā ir vietas, kur redzu vietējo iedzīvotāju un līdz ar to arī pašvaldības ieinteresētību. Piemēram, Balvi, Cēsis – tur ir nepieciešamais kontakts, jūtam arī vilkmi tālākai pastāvēšanai, redzam, ka iedzīvotāji nāk, viņiem to vajag,” atzīst uzņēmēja.

Runājot par pirktākajām grāmatām, Vija Kilbloka uzsver, ka “Zvaigzne ABC” pēdējā laikā nemainīgi “topos” esot vietējie autori. Ne tikai daiļdarbi, bet arī speciālā latviešu autoru literatūra, piemēram, par psiholoģiju. “Zvaigzne ABC” ar autoriem veidojot īpašas attiecības, jo šī zīmola grāmatnīcās kancelejas piederumu īpatsvars jau tradicionāli esot neliels.

“Lai grāmatai būtu pircēji, no svara ir arī tas, kā autors savu darbu prot prezentēt pats, cik viņš ir pazīstams, brauc pa bibliotēkām, grāmatnīcām un sarunājas ar cilvēkiem. Te noder arī rakstnieka spēja auditoriju uzrunāt sociālajos tīklos. Protams, liela nozīme ir arī grāmatnīcām. Piemēram, autogrāfu stundas. Jāatceras, ka arī pašu grāmatnīcu darbinieki lasa, un viņi savas simpātijas apmeklētājiem iesaka,” situāciju grāmatu tirdzniecībā raksturo Vija Kilbloka.

Kā būs ar jaunu grāmatnīcu Smiltenē?

Neviena no uzrunātajām uzņēmējām ar konkrētu atbildi tā arī nesteidzās. Vienam tīklam Ziemeļvidzemē pietiekot ar filiāli Valkā, kur esot ļoti pretimnākoša pašvaldība, citam attīstības plāni saistīti ar jaunu pārdošanas metožu ieviešanu. Taču kopumā visām grāmatnīcu uzņēmumu vadītājām apsvērumi bija līdzīgi – kur atkal pieaugs iedzīvotāju skaits, tur arī grāmatnīcas atgriezīsies.

Skaidri un gaiši – lielās grāmatnīcu ķēdes tagadējā Smiltenē biznesu neredz. Taču to tikpat labi varot izdarīt, šāda veida uzņēmējdarbību uzsākt arī kāds labi iesakņojies un kaut nedaudz turīgs vietējais iedzīvotājs. Varbūt izdodas!

• Ilmārs Randers

#SIF_MAF2024 #manspagastsmanapilsēta

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Latvijas Avīze”. Publikācija tapusi projektā “Mans pagasts, mana pilsēta” sadarbībā ar laikrakstiem “Staburags”, “Zemgales Ziņas”, “Bauskas Dzīve”, “Ziemeļlatvija”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Latvijas Avīze”.