Dzirkstele.lv
Kad un kā būtu iespējama cilvēku sadzīvošana ar meža dzīvniekiem
Latvijā turpinās cilvēku ziņojumi par sastapšanos ar lāci vai vilku, šo plēsīgo dzīvnieku arvien lielāko pārdrošību, kā arī nodarītajiem posta darbiem.
Cik liela šī problēma ir Latvijā, mūsu reģionā, Eiropā? Vai cilvēkiem sevi un savu mantu jāsargā pašiem, ierobežot plēsējus jāprasa palīdzība medniekiem, varbūt valstsvīriem un politiķiem?
“Cilvēka patiesa sadzīvošana ar plēsējiem būs tikai tad iespējama, kad sadzīvot pratīs cilvēki ar atšķirīgām interesēm,” vērtē zoologs Jānis Ozoliņš, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” meža faunas un medniecības pētījumu virziena vadošais pētnieks.
Atļauts nomedīt 300 vilkus
Vilki Latvijā ir medījama suga, kam Medību likums un Medību noteikumi nosaka stingrus ieguves apstākļus ierobežotā daudzumā. Mūsu valstī vidēji vienā sezonā atļauts nomedīt 300 vilkus. To medību sezona ir no 15.jūlija līdz Valsts meža dienesta (VMD) noteiktā nomedīšanas apmēra izmantošanai, bet ne ilgāk kā līdz 2025.gada 31.martam.
Tomēr lauksaimnieki sūdzas, ka vilki katru gadu uzbrūkot mājlopiem, nodarot lopkopjiem finansiālus zaudējumus. Tikai pērn VMD dienests saņēmis informāciju par 120 apstiprinātiem vilku uzbrukumiem, kuros cietuši 597 mājdzīvnieki. Pēc VMD vērtējuma, Latvijā patlaban mitinās apmēram 1400 vilku. Savukārt J.Ozoliņš pauž, ka pēc zinātnieku pētījumiem Latvijā ir 500–800 vilku.
Citās Eiropas Savienības (ES) valstīs vilks ir vēl vairāk aizsargāts nekā Latvijā. Bet arī tur augot spiediens uz vilku aizsardzības statusa izmaiņām, kas saistīts ar uzbrukumiem lauksaimniecības dzīvniekiem.
Lāči – faktiski neaizskarami
Latvijā jau tagad dzīvojot arī apmēram pusotrs simts lāču. To skaits turpina netraucēti pieaugt, jo atšķirībā no vilkiem lāčus medīt ir aizliegts. Mednieki pārliecināti – statusa maiņa šobrīd neaizskaramajam lācim esot politisks jautājums, turklāt ES līmenī. Ātras izmaiņas neesot paredzamas.
Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pārraudzībā esošās Dabas aizsardzības pārvaldes speciālisti skaidro, ka abas sugas ir iekļautas ES Direktīvas 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (turpmāk – Dzīvotņu direktīva) II un IV pielikumā. Taču vilks vēl ir arī V pielikumā, kas pieļaujot sugas kontrolētu ieguvi.
Tā kā abas plēsoņu sugas aizsargātas ES līmenī, arī Latvijas nacionālie likumi nevar būt pretrunā ar Dzīvotņu direktīvas prasībām. Līdz ar to lāču un vilku aizsardzībai ES līmenī veidojamas aizsargājamas dabas teritorijas jeb “Natura 2000” teritorijas, kā arī šo sugu ieguve ir stingri regulēta.
Izšaušana nav saprātīgs risinājums
“Vairums cilvēku, turpinot pirmskara un padomju laika domāšanu, uzskata vilku par nevēlamu kaitēkli, kas jāiznīcina kā suga, jo tas ēd ne tikai Sarkangalvītes vecmāmiņu, bet arī stirnas, briežus, aitas un mežā palaistus suņus. Mūsdienās būtu jādomā plašāk, jo sevišķi jautājumos, kas attiecas uz veselīgas ekosistēmas saglabāšanu un vides veidošanu, kurā būs jādzīvo nākamajām paaudzēm. Mūsdienu tehniskās iespējas un finanšu instrumenti valsts atbalsta veidā arī Latvijā atļauj veikt efektīvu aizsardzību vietās, kur vilks ir nevēlams,” domā Andis Liepa, biologs, medību speciālists un nevalstisko organizāciju pārstāvis.
“Vai, vilkus šaujot mežā, mēs nosargāsim aitas? Noteikti nē. Vilku skaita vispārēja samazināšana postīšanas problēmu neatrisina. Izšaušana nav saprātīgs risinājums, un arī pētījumi rāda, ka vilku iešana aitās nesamazinās rajonos, kur vilkus pastiprināti medī. Medīšanas efekts var būt tieši pretējs: ja nošauj kādu no ģimenes apgādniekiem, tad mazuļu uzaudzēšanai vilki ķeras pie vieglāk pieejamas barības – mājdzīvniekiem. Tas pats sakāms par jaunajiem vilcēniem, kuru vecāki ir nošauti un tos vairs neapmāca nomedīt meža zvērus,” teic biologs A.Liepa. “Šaušana gan varētu būt efektīvs atbiedēšanas līdzeklis. Taču vilkus nevajadzētu medīt to dabiskajā vidē, tas ir, mežā, bet gan vilku potenciālo postījumu vietu tiešā tuvumā. Taču vispirms gan vajadzētu padomāt par preventīviem pasākumiem, elektriskiem vai citu veidu žogiem, kuru izbūvei attiecīgi finanšu instrumenti valsts atbalsta veidā pieejami arī Latvijā.”
A.Liepa ir arī pārliecināts, ka ļoti daudzos gadījumos vilks faktiski ir cilvēka sabiedrotais, nevis ienaidnieks. Pārtiekot galvenokārt no zālēdājiem, vilks dabā pilda sanitāra lomu – noēd kritušos, izķer slimos, vecos un vārgos dzīvniekus. Turklāt vilki ierobežojot mazo plēsēju izplatību, piemēram, to klātbūtnē ievērojami samazinās jenotsuņu skaits. Daudzviet cilvēki cīnoties ar bebriem, jo tie nograuž kokus un dambē ciet ūdensteces – arī šīs problēmas risināšanā vilks noteikti esot sabiedrotais, tāpat arī Āfrikas cūku mēra izplatības mazināšanā, briežu, stirnu un mežacūku postījumu ierobežošanā lauksaimniecībā un citur.
Daudzas interešu grupas
J.Ozoliņš Latvijā ir vienīgais zinātnieks, kurš visilgāk pēta ne tikai vilkus, bet arī lāčus. Viņš uzskata, ka plēsēju daudzumu un skaita pieaugumu tāpat kā jebkuru citu dzīvo organismu skaitu nosaka pieejamās barības daudzums. Saskaņā ar zinātniskās metodes rekonstrukciju Latvijas populācijas vilku skaits kopš šī gadsimta sākuma tomēr esot audzis lēnāk nekā to dabiskās barības – savvaļas pārnadžu – skaits. Citās Eiropas valstīs šī atšķirība starp vilku un pārnadžu daudzumu esot vēl lielāka nekā Latvijā, jo tur vilki tikai sākot atgriezties.
Ierobežojot vilku medības, populācijas atgriešanās varot notikt ātri, jo vilki ir spējīgi veikt lielus attālumus īsā laikā, kā arī spēj pielāgoties cilvēka pārveidotai ainavai. Līdz ar to skaita pieaugumu var regulēt ar barības un medību ierobežojumiem. Līdzīgi notiekot arī ar lāčiem. Taču tie esot visēdāji, līdz ar to barības trūkums lāčiem gandrīz neesot iespējams. Toties lāči esot mazkustīgāki par vilkiem un vairojas lēnāk. Taču lāčus arī medījot mazāk (pamatā tikai Igaunijā un Krievijā), nekā notiek populācijas atražošana un pieaugums.
“Sabiedrībā varam novērot atšķirīgu interešu, uzskatu un dzīves pamatvērtību grupas, kas pārsvarā ir savstarpēji neiecietīgas. Tās bieži dzīvo arī katra savā informācijas “burbulī”. Mednieku interesēs tradicionāli ir pēc iespējas mazāk plēsēju, bet vairāk pārnadžu, citiem vārdiem – to sugu, kuras var patērēt cilvēks. Lopkopju interesēs – ar pēc iespējas mazākiem ieguldījumiem izaudzēt savu produkciju. Vides aktīvistu interesēs ir, lai dabā pēc iespējas valdītu pašregulācijas procesi bez cilvēka iejaukšanās, jo tā var saglabāt bioloģisko daudzveidību. Savukārt dzīvnieku tiesību aizstāvju interesēs ir apkarot visas cilvēku darbības, kas rada ciešanas dzīvniekiem. Tādā veidā iespējams nodalīt ļoti daudzas interešu grupas. Tomēr man personīgi visproblemātiskākā grupa šķiet tā sauktie “antropocentriķi”, kuri uzskata, ka visam šajā pasaulē ir jākalpo cilvēka interesēm. Manuprāt, šī uzskata pārstāvji savukārt vispirms iedomājas paši sevi… Vēl ir atsevišķa sabiedrības daļa – politiķi, kas ideālā gadījumā cenšas šīs interešu grupas samierināt un rast iespēju tām darboties sabiedrības kopējā labā. Patiesībā plēsēju skaitu regulē nevis mednieki, bet gan manis jau uzskaitīto un vēl daudzu citu interešu grupu strīdu vai sadarbības rezultātā tapušie normatīvie akti un lēmumi, kamēr vien valstī pastāv tiesiskums. Būtībā tā tad arī ir vai būs tā sadzīvošana ar plēsējiem. Šī sadzīvošana ietver daudzas tehniskas detaļas – medību ierobežojumu izmaiņas atkarībā no situācijas, saudzēšanas termiņus, sodu sistēmu par pārkāpumiem, mājdzīvnieku aizsardzības noteikumus, cilvēku uzvedību, sastopot dzīvniekus utt. Tomēr patiesa sadzīvošana būs tikai tad iespējama, kad sadzīvot pratīs cilvēki ar atšķirīgām interesēm,” uzskata J.Ozoliņš.
Tagadējie normatīvi – adekvāti?
Vai tuvākajā laikā Latvijas gadījumā iespējama aizsardzības statusa maiņa, piemēram, lāčiem?
“Šobrīd nav pamata pārskatīt vilku un lāču sugu aizsardzības statusu, turklāt jāsāk ar statusa pārskatīšanu Eiropas Savienības līmenī. Latvijā nav bijuši letāli lāču uzbrukumi cilvēkiem. Ir bijis atsevišķs gadījums, bet arī tad cilvēks pats neņēma vērā lāča brīdinošo rūkšanu,” informē Dabas aizsardzības pārvalde.
Normatīvie akti esot adekvāti, turklāt Latvijā nekādas ārkārtējas tendences šīs jomas uzraugi no valsts puses neesot novērojuši.
“Iekams abu sugu populācijas veiksmīgi atjaunojas ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs, līdztekus notiek cīņa starp sabiedrības grupām ar pretējiem viedokļiem. Piemēram, Slovākijā nesen tika konstatēti lāču uzbrukumi cilvēkiem. Šajā situācijā varēja iztikt bez upuriem, ja dzīvnieku tiesību aizstāvji iepriekš nebūtu apstrīdējuši kompetento iestāžu lēmumus uzreiz likvidēt problemātiskos dzīvniekus. Diemžēl šādi gadījumi neveicina labvēlīgu attieksmi pret lāčiem. Taču cilvēki piemirst savu lomu un pieņemto lēmumu sekas konkrētajās situācijās. Tādēļ vēlreiz jāatgādina par preventīviem pasākumiem, ko katrs var veikt, lai neveicinātu savvaļas dzīvnieku ciemošanos savā teritorijā,” aicina Dabas aizsardzības pārvalde.
— Ilmārs Randers (“Latvijas Avīze”)
#SIF_MAF2024 #manspagastsmanapilsēta
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Latvijas Avīze”. Publikācija tapusi projektā “Mans pagasts, mana pilsēta” sadarbībā ar laikrakstiem “Staburags”, “Zemgales Ziņas”, “Bauskas Dzīve”, “Ziemeļlatvija”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Latvijas Avīze”.
Reklāma