Inita Savicka
Gulbenes kultūras centra senioru deju kolektīva “Vērdiņš” dalībnieks Aivars Ozoliņš dejo jau 30 gadus un ir no tiem dejotājiem, kuri vienmēr lieliski atceras visus deju soļus. “Viņš ir dejotājs – “enciklopēdija”!” tā par viņu saka kolēģi no “Vērdiņa”.
Deju kolektīva “Vērdiņš” vadītāja Daiga Tipāne Aivaru raksturo kā ļoti atbildīgu un nopietnu dejotāju. Viņš nav no lieliem runātājiem. Kad jāiepazīstas ar deju soļiem, viņš ļoti rūpīgi izpēta, kas jāmācās, un palīdz arī pārējiem. “Ļoti jauks cilvēks! Inteliģents. Paspēj gan pastu izvadāt, gan tikt uz mēģinājumiem,” saka “Vērdiņa” vadītāja.
Aivars “Dzirkstelei” atzīst, ka lielajiem svētkiem Rīgā ir sagatavojies, savukārt viņa sieva Vita smaida, ka jau ir izmazgāti un izgludināti visi krekli, kas līdzi ņemami. Abi ar sievu atzīst, ka dziesmu un deju svētki dejotājiem ir starp nozīmīgākajiem un skaistākajiem notikumiem, kas jau pavisam drīz būs klāt.
Vitu un Aivaru vieno mīlestība uz deju, kas ir abu sirdslieta. Tā ir sirdslieta, kura neapnīk!
Dainuvīte sauca dejot
“Ballē iepazināmies, sadejojāmies un apprecējāmies, un Staros mūs aicināja uz dejošanu. Tā arī viss sākās. Sākām dejot Staru deju kolektīvā, kuru vadīja Dainuvīte Putniņa. Toreiz viens bērns rāpoja mums pa skatuvi, otrs gulēja ratiņos, un tā arī bērni mums kļuva par dejotājiem. Pavisam mums ir pieci bērni – četri dēli un meita,” smaida Vita.
Abi atminas, ka jau ar Staru deju kolektīvu bija iespēja piedalīties lielajos dziesmu un deju svētkos. “Toreiz notika mēģinājumi, mūs “dresēja” Rumbulā – visiem bija kā pa diedziņu jāiet. Un tikai tad tikām uz lielā stadiona,” stāsta Aivars un Vita.
Šo laiku, kad abi dejoja Dainuvītes Putniņas vadībā, viņi atceras ar lielu sirsnību, gaišumu un mīlestību. “Dainuvītes laikā visi dejoja ar tādu azartu! Viņa ar tādu entuziasmu vadīja kolektīvu! Mums bija daudz dažādu koncertu. Gandrīz katru nedēļas nogali kaut kur devāmies,” stāsta Aivars.
Kad kolektīvs Staros izjuka, dejošanā iestājās dažus gadus ilga pauze. “Pēc tam Dainuvīte no visām maliņām “salasīja” “Vērdiņu”. Toreiz visi šķita sveši, šķita tādi augstos amatos strādājoši, un kādu laiku nebija dejots,” atceras Aivars.
Savukārt viņa dzīvesbiedre piebilst: “Dainuvīte man jautāja: varbūt nāksi dejot? Piekritu uzreiz. Aivaram toreiz teicu: Dainuvīte sauca dejot! Pirmais koncerts mums bija jau pēc mēneša. Kā mums aplaudēja!” Vita un Aivars ar prieku atceras piedzīvoto.
Tas ir lielākais notikums!
Aivaram “Vērdiņa” sastāvā šie jau būs ceturtie dziesmu un deju svētki. Vita gan vairs nedejo, jo neļauj veselība, bet Aivars nemaz nepieļauj domu, ka varētu nedejot. Viņš “Vērdiņā” dejai veltījis 20 gadus, bet pirms tam dejojis vēl 10 gadus. “Kopā varētu būt 30 gadi,” Aivars rēķina.
Abiem ar sievu ir daudz dažādu atmiņu par svētkiem. “Gājiens ir ļoti svarīgs,” sāk Aivars.
Viņš ar prieku atceras tos dziesmu un deju svētkus, kad Gulbenes novada svētku dalībnieki uz Rīgu devās ar vilcienu. “Tas bija fantastisks mirklis, jo tādas sajūtas piedzīvot nekur citur nevar! Cilvēki pieturās stāvēja un māja mums,” stāsta Aivars.
Lielajos svētkos piedzīvota gan pamatīga svelme, gan arī bijis, kad izmērcējis lietus. “Šķiet, toreiz vēl Staros dejojām, kad lielajos svētkos lija lietus. Vēl atceros, ka viena meitene dejojot salauza kāju, un deju svētki viņai bija pagalam,” atceras Vita. Aivars piebilst: “Galvenais, lai nav karsts laiks.”
Gatavošanās svētkiem ir liels darbs, bet šis darbs tiek darīts ar prieku. Ar prieku mēģinājumos tiek satikti citi dejotāji, ar kuriem var ne tikai kopā izdejoties, bet arī pārrunāt ikdienas lietas, darāmos darbus, izstāstīt, kas kuram dārzā iesēts un izaudzis, kā bērniem klājas un daudz ko citu. Grūts bija Covid-19 laiks, kad piespiedu kārtā nācās iztikt bez kopējās dejošanas.
Deja ir asinīs
Vita šogad uz svētkiem brauks nevis kā dalībniece, bet kā skatītāja. Viņai jau ir biļete uz koncertu. “Šī diena tiek ļoti gaidīta. Latviešiem ļoti patīk dejot un dziedāt. Kad skatās noslēdzošo lielo dziesmu un deju svētku koncertu, kur dejo visi, – tas ir fantastiski!” uzsver Vita.
Un viņas prieku vairo tas, ka dziesmu un deju svētkos dejos ne tikai dzīvesbiedrs, bet arī meita Renāte Beāte ar savu draugu un dēls Artūrs ar sievu.
Renāte Beāte, kura dejo Rankas jauniešu deju kolektīvā “Malduguns”, “Dzirkstelei” uzsver, ka viņas mīlestības pret deju noteikti ir vecāku nopelns. “Cik pati atceros un vecāki stāstījuši, tad, maza būdama, tiku ņemta līdzi uz “Vērdiņa” deju mēģinājumiem. Vēl šodien ir, kas vecākiem prasa, vai tad es esmu tā mazā, kas tur skraidīja pa zāli mēģinājumos. Nebija tā, ka vecāki dejošanu kaut kādā mērā uzspieda. Zinu, ka tiku dejojusi skolas pirmajās klasītēs, bet pārējos gadus, šķiet, visu uzņēmu caur vecākiem, un, nezinu, vai apzināti vai neapzināti, viņi kaut kā zemapziņā ielika to degsmi uz tautas dejām. Varbūt tas vienkārši ir asinīs. Ir, kam tas palicis tikai kā posms bērnībā, kā tas ir daļai manu brāļu, un ir, kam tas nācis varbūt drusciņ vēlāk un iekritis sirdī tik ļoti, ka kaut viens izlaists mēģinājums liek jukt prātā, kā tas ir man,” atzīst Renāte Beāte.
Viņai šie būs trešie dziesmu un deju svētki. 2015.gadā viņa piedalījās skolēnu deju svētkos un tad lielajos 2018.gada svētkos. “Sajūtas ir lieliskas, jo smagais darbs mēģinājumos ir atmaksājies! Augstākais mērķis, kas kolektīvā tika uzstādīts, ir sasniegts – nopelnīta šī ceļazīme uz svētkiem. Pati svētku nedēļa gan jau vispār būs kaut kas fantastisks un neaprakstāms! Jau 2018.gada svētkos iekšēji bija ļoti pacilājoša sajūta, kad uz lielā laukuma varu būt ar sev tuvajiem – tēti un otro pusīti, lai arī, protams, viens otru uz laukuma neredzējām, bet tā iekšējā sajūta, ka viņi ir kaut kur tepat – uhh! Taču šogad šie svētki būs vēl foršāki, jo uz laukuma būs ne tikai tētis un draugs, bet arī brālis ar savu sievu. Svētki man ir kaut kas neaprakstāms, tāds kā emociju virpulis! Svētkos enerģija uz laukuma ir vēl lielāka, mīlestība pret deju arī aug lielāka, un, kā saka, dejot ir laime! Lai to sajustu, ir vienkārši jāsāk dejot, jo deja ir kas vairāk par fiziskām aktivitātēm,” ir pārliecinājusies Renāte Beāte.
#SIF_MAF2023
tūdaliņ, tādaliņ, pastalnieki dancā