Vai sabiedrība un amatpersonas izprot žurnālista darba pienākumus?

Žurnālisti, pildot sava darba pienākumus, gatavi ieiet arī diskomforta zonā

Vietējās avīzes seko vietējiem notikumiem un vietējās pašvaldības darbam. Žurnālista darbs ir būt sabiedrības sargsunim. Ir sabiedrības daļa, kas neizprot žurnālista veicamos darba uzdevumus, tad tiek saņemti pārmetumi, ka par daudz “okšķerējas”, bāž savu degunu, kur nevajag, vai arī tā ir mūsu, žurnālistu, personiskā ieintersētība.

“Dzirkstele” ar tādiem pārmetumiem saskaras regulāri. Piemēram, pārmetumi, ka atspoguļojam atalgojumu, kad kāds tiek apstiprināts amatā, kaut gan atalgojums ir publiskots un sabiedrībai ir tiesības to zināt.

“Dzirkstele” sazinājās ar vairākiem kaimiņu novadu laikrakstu žurnālistiem, lai uzklausītu, kāda ir viņu pieredze un vai amatpersonas un sabiedrība kopumā izprot žurnālista darbu.

Uzaudzēta “bieza āda”

Laikraksta “Ziemeļlatvija” (Valkas, Smiltenes novads) žurnāliste Inga Karpova “Dzirkstelei” atzīst, ka ne visi žurnālisti ir pietiekami drosmīgi veikt šo sargsuņa funkciju. “Atbildot par sevi, godīgi varu teikt, ka mana pieredze reģionālajā laikrakstā ir pietiekami liela, tāpēc esmu uzaudzējusi “biezu ādu”,” saka I.Karpova.

Viņa stāsta, ka, nenoliedzami, rakstīt par “asām tēmām” un risināt problēmas nav viegli, tas prasa iedziļināšanos, sekošanu līdzi notikumiem un prasmi tēmu “nemarinēt”, bet rakstīt tūlīt pat uz karstām pēdām. “Ja žurnālists regulāri izvairās no šādām tēmām, viņam nav ko darīt šajā profesijā,” uzskata I.Karpova.

Arī lasītāji vēlas, lai laikraksts atspoguļotu šīs neērtās tēmas, kā arī ar laikraksta starpniecību rastu problēmu risinājumu. “Cilvēki uzskata, ja būs uzrakstīts avīzē, tad atbildīgās amatpersonas sāks kaut ko darīt lietas labā. Ir daļa sabiedrības, kas atbalsta vietējo žurnālistu centienus un darbu. Par to liecina kaut vai tas, ka mums kā medijam uzticas, zvana un raksta ar lūgumu palīdzēt. Taču ir arī tādi atsevišķi indivīdi, kuri regulāri kritizē, izmantojot sociālos tīklus. Mani jau vairs pat tik ļoti neaizskar tas, ka manā virzienā tiek raidīti personiski apvainojumi, bet tiešām sadusmo, ja tiek pārmests tas, ka esam uzpērkams medijs vai esam atkarīgi no viena vai otra vietējā politiskā spēka. Īpaši šie apvainojumi tika mesti pēc 2023. gada notikumiem, kad no amata nometa ilggadējo Valkas novada pašvaldības priekšsēdētāju Ventu Armandu Kraukli. Mēs – laikraksta “Ziemeļlatvija” satura veidotāji – atspoguļojām šos notikumus un abu iesaistīto “kara” pušu viedokļus. Esot blakus, ikviens no tajos iesaistītajiem atklāja savu patieso seju. Arī “Ziemeļlatvija” piedzīvoja kaut ko līdz šim vēl nebijušu. Proti, Latvijas Mediju ētikas padome saņēma divas anonīmas sūdzības par galvenās redaktores Ingūnas Johansones publicēto pašreizējam novada pašvaldības priekšsēdētājas vietniekam Viesturam Zariņam visnotaļ neglaimojošo viedokli un par manu interviju ar jau no amata nomesto V.A.Kraukli. Protams, ka, atbildot uz manis uzdotajiem jautājumiem, Krauklis kritizēja savus pretiniekus, kā arī pirmo reizi publiski atklāja pašvaldībā notiekošo. Patiesības labad jāteic, ka par to, kā arī par amatpersonu mīlas lietām, kas ietekmēja viņu darbu, zināja un runāja daudzi. Taču, kad to publiskoja “Ziemeļlatvijā”, nez kāpēc vainoja mūs, un kā pēc labākajām padomju laika tradīcijām tapa sūdzības. Arī šogad, darot savu darbu, esmu “nopelnījusi” sūdzību. To jau atkārtoti darba devējs saņem no kādas Valkas novada pašvaldības struktūrvienības. Cenšos to visu pārdomāti pārdzīvot un turpināt savu darbu. Strādājot šajā darbā, jārēķinās, ka vienmēr būs pārmetumi un kritika. Taču tas personīgi mani neaptur, bet tieši otrādi – sniedz spēku un iedvesmu turpināt iesākto ceļu,” uzsver I.Karpova.

Pārmetumi no amatpersonām ir ikdiena

Laikraksta “Alūksnes un Malienas Ziņas” galvenā redaktora pienākumu izpildītāja Sandra Apine norāda, ka tieši vietējie un reģionālie mediji ir vistuvāk savai auditorijai un vislabāk spēj apmierināt lokālās kopienas informācijas vajadzības – tas vairs nevienam nav jāpierāda. Vietējo medijus viņa nosauc par kopienas motoru, jo tie rosina pilsoniskās aktivitātes, iestājas par vietējo cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanu, palīdz lasītājiem apzināties savu piederību konkrētajai vietai.

“Mums zvana un tā arī saka: “Es nezinu, kur vairs citur vērsties…” Tomēr tam ir arī sava sarežģītā puse – reģionālā laikraksta žurnālisti lielākoties paši ir šīs kopienas locekļi, kas gan neatbrīvo viņus no atbildības uzdot neērtus jautājumus. Jā, tas reizēm ir diskomforts, taču tieši tāpēc mēs esam izvēlējušies šo profesiju, lai jautājumus uzdotu, turklāt tik ilgi, kamēr tiek saņemtas atbildes. Jāatzīst, ne vienmēr izdodas, bet nedrīkst pārtraukt mēģināt. Turklāt uzdot neērtus jautājumus nenozīmē doties karā un pārcirst kopienas saites. Žurnālistam nav jābūt asam, bet neatlaidīgam gan. Iztiekot bez kara cirvja, bet ar pareizi izvēlētu laiku, respondentiem un jautājumiem panākt vajadzīgās atbildes, kas vajadzīgas mūsu lasītājam,” saka S.Apine.

Viņa uzskata, ka reizēm dziļākai pētnieciskajai žurnālistikai pietrūkst nevis drosmes, bet gan resursu, jo vismaz reģionālajos laikrakstos darbinieku ir skaitliski maz, turklāt daudzfunkcionāli, un viņiem reāli nav pietiekami laika pievērsties pētniecībai.

“Taču ir jācenšas, cik var, jo vispirms pašam žurnālistam ir jāapzinās medijpratības nozīme savā darbībā, jāstrādā, ievērojot godīgas un atbildīgas žurnālistikas principus. Faktiski žurnālistam ar savu darbību ir jāparāda, kāda ir atbilstošas informācijas iegūšana, patērēšana, atlase, dalīšanās ar to, un tad arī mūsu lasītājs šajā ziņā tiks izglītots. Žurnālista darbs nav vienkāršs. Pārmetumi no amatpersonām ir ikdiena, taču, ja žurnālists nav neko pārkāpis, darījis savu darbu pēc labākās sirdsapziņas, satraukumam nav pamata. Šādas konfliktsituācijas arī ātri atrisinās un nākotnē žurnālista darbu neietekmē, jo otra puse agri vai vēlu saprot, ka žurnālists tikai darījis savu darbu. Vietējā sabiedrība pret žurnālista darbu lielākoties izturas ar izpratni, ja nu vienīgi sabiedrisko attiecību laikmetā bieži vien grūti saņemt jēdzīgu informāciju no atsevišķām valsts vai pašvaldības institūcijām, jo to kavē sabiedrisko attiecību “siena”. To gan nevarētu teikt par sabiedrības attieksmi pret medijiem kopumā, ko apliecina reizēm pat agresīvie izteikumi sociālajos tīklos. Tas liecina, ka ir jāsāk vairāk domāt par žurnālistu aizsardzību un jākāpina valsts atbalsts medijiem. Mēs zinām, ka mediji ir svarīgs Latvijas demokrātijas balsts. Bet kas balsta pašu balstu?” retoriski vaicā S.Apine.

Žurnālista darbs, nevis ziņkārība

Arī Ziemeļlatgales laikraksta “Vaduguns” (Balvu novads) žurnāliste Sanita Karavoičika atzīst, ka žurnālists kā sabiedrības sargsuns ir viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem – vienalga, strādājam reģionālajā vai nacionālajā medijā.

“Esam savas profesijas patrioti, kuri savu darbu pārvērtuši par dzīvesveidu. Bet cik viegli tas ir – būt sabiedrības sargsunim reģionā? Par to esmu domājusi daudz un bieži. Jā, mēs kalpojam savai vietējai kopienai, veidojam stāstus par cilvēkiem, kas dzīvo pie mums, rakstām par problēmām, kas skar novada iedzīvotājus, un ar to arī atšķiramies no nacionālā mēroga preses izdevumiem. Lai spētu pastāvēt, reģionālo mediju žurnālistiem jābūt ļoti atbildīgiem, jo cilvēkus, par kuriem rakstām savā laikrakstā, ikdienā satiekam ik uz soļa. Līdz ar to reģionālajam žurnālistam atpazīstamība, arī atbildība lasītāju priekšā ir daudz, daudz lielāka un personiskāka,” stāsta S.Karavoičika.

Izteikumus “jūs par daudz “okšķerējaties” un bāžat degunu tur, kur nevajag” nereti dzird, rakstot problēmrakstus par pašvaldības darbu vai kādu no tās iestādēm. Ar piebildi, ka izvēlētā tēma nevienam nav aktuāla un ir svarīgākas lietas, par ko diskutēt.

“Daudzreiz arī tiek norādīts, ka, izrādot interesi par vienu vai otru jautājumu, mēs tracinām sabiedrību. Īpaši gadījumos, kad tas skar amatpersonu atalgojumu vai kādas iestādes naudas izlietojumu,” ikdienas darba pieredzē dalās S.Karavoičika.

Viņa pārliecinājusies, ka reģionālajiem žurnālistiem strādāt ir daudz grūtāk, jo visi cits citu pazīst, un ir jābūt ļoti drosmīgiem, lai sabiedrības vārdā aizskartu draugu vai paziņu privātās intereses.

“Daudzo darba gadu laikā esmu novērojusi likumsakarību, – jo cilvēks ir izglītotāks, jo vairāk viņš saprot un nošķir, ka žurnālistam rakstīt par ne tik tīkamām lietām un problēmām ir darbs. Bet diemžēl šīs lietas nošķirt prot ļoti mazs cilvēku skaits. Tiklīdz tiek izdzirdēts kāds neērts jautājums, visbiežāk tiek izmantoti salīdzinājumi kā “neprofesionalitāte” un “dzeltenā prese”. Tas ir pats vienkāršākais, kaut gan visbiežāk cilvēks nemaz nezina, kas ir dzeltenā prese un kāds ir tās mērķis. Diemžēl arī manā praksē bijuši gadījumi, kad žurnālistam vietējā medijā jārēķinās, ka var pazaudēt kādu labu paziņu vai draugu, jo var nākties par viņu rakstīt. Atšķirībā no nacionālo mediju žurnālistiem, mums ir daudz grūtāk nodalīt privāto un darba telpu, jo mums šajā vidē jādzīvo ik dienu. Arī ekonomiskā situācija dara savu – abonentu un reklāmu skaits samazinās, žurnālistiem ne vienmēr pietiek laika rakties dziļumā un pētīt. Jāatzīst, ka agrāk to darījām vairāk. Bet vai sabiedrība to novērtē? Teikšu – gan jā, gan nē. Ir daļa lasītāju, kas to saprot, tajā pašā laikā nereti nākas dzirdēt, ka esam nopirkti. Daudzi neizprot atšķirību starp pašvaldības un reģionālo laikrakstu. Diemžēl arī amatpersonas ne vienmēr spēj nošķirt, ka raksts par kādu sabiedrībā jūtīgu tēmu vai nepatīkamu jautājumu ir tikai žurnālista darbs, nevis ziņkārība. Un tas ir mūsu – ceturtās varas – uzdevums. Nemitīgi jāpiedomā par neitralitātes un objektivitātes saglabāšanu, nedrīkst pieļaut labākas, draudzīgākas attiecības, īpaši starp amatpersonām, kas mazpilsētā ir gandrīz neiespējami. Arī manā praksē pēc kritiska raksta bijuši gadījumi, kad daudzi novēršas, un nereti tas tiek uztverts kā žurnālista personīgā ieinteresētība. Esam saņēmuši draudus par tiesu darbiem, un tiesas prāvas arī bijušas. Nevienā no tām neesam zaudējuši. Taču, neskatoties uz to, pētījumi liecina, ka sabiedrība joprojām uzticas reģionālajiem medijiem. Un, lai nezaudētu mūsu lasītāju dāvāto augsto uzticības kredītu, esam gatavi turpināt darīt to, ko darām,” uzsver S.Karavoičika.

Projektu līdzfinansē “Mediju atbalsta fonds” no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild “Dzirkstele”.
#SIF_MAF2023