Abonē e-avīzi "Dzirkstele"!
Abonēt

Reklāma

Vai tiešām ASV karo ar Krieviju, nevis Krievija ar Ukrainu? “Dzirksteles” lasītāja atklāj daļā Latvijas sabiedrības izplatītus mītus (labots)

Pievelk kā magnēts. Kremļa propagandas televīzijas kanālus Latvijā joprojām skatās. Un tie nav tikai un vienīgi Vladimira Putina fani. Grib redzēt tur rādītās filmas. Ir tādi, kurus interesē sīvāko propagandistu raidījumi. Ja ne piekrišanas, tad ziņkārības dēļ vai vienkārši, lai pasmietos vai pašķendētos. Šos raidījumos joprojām Latvijā interesenti iemanās pilnībā vai fragmentāri skatīties internetā vai ar satelīta televīzijas palīdzību. Pilnībā norobežot Latviju no Krievijas propagandas informatīvās telpas acīmredzot nav iespējams. Foto: kolāža.

“Amerika valda pār pasauli un Latviju,” ar šādiem vārdiem neformālu sarunu ar “Dzirksteles” korespondenti uzsāk kāda lasītāja. Viņa uztic savu viedokli, kuru citi līdzīgi domājošie, iespējams, slēpj un atklāti nepauž.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Sievietei ir 50 gadu, viņa ir gulbeniete. Viņas pārliecība ir šāda: “Premjers mums ir Arturs Krišjānis Kariņš, kurš dzimis un uzaudzis ASV. Valsts prezidents mums ir Egils Levits, kurš pusaudža gados dzīvojis Vācijā. Viņiem algas lielas un vēl ceļ. Tautai visus ienākumus noēd inflācija. Jau tā ir ilgi jāstrādā līdz pensijai, bet, ja vēl pacels pensionēšanās vecumu, neviens neprotestēs, jo te nav Francija. Mums vienīgais, ko atbalsta, ir seksuālās minoritātes. Viss iet uz to, ka viņiem ļaus precēties, ļaus adoptēt bērnus. Tās ir amerikāniskās vērtības, kas ved uz tautas iznīcību. Visur ir klusums no tautas. Tauta ir vienaldzīga, izņemot skolotājus un mediķus, kuri vienīgie protestē. Mēs vispār maz zinām, neanalizējam. Ukrainas karš taču patiesībā ir Amerikas karš ar Krieviju. Kāpēc atklāti par to nerunājam? Kas ir Latvija šajā karā? Tukša vieta. Bet Kariņš un Levits liedz mums iespēju brīvi izvēlēties, ko skatīties televīzijā, uzvedas tā, it kā viņi būtu Staļina mazbērni. Aizliegumi jau neko nedod.”

Kādu patiesību vai maldus šis viedoklis ietver? To “Dzirkstele” centās noskaidrot, aptaujājot gan ekspertus, gan vienkārši domājošus cilvēkus, kuriem patīk palauzīt galvu, saskaroties ar citādu viedokli. Ne visi uzreiz piekrīt komentēt gulbenietes izteikumus. Kāds politologs tos nosauc gluži vienkārši par Kremļa propagandu, kāda psiholoģe saka: “Kad dvēselē valda negatīvisms un aizdomīgums par visu, kas notiek pasaulē, ir jāiet meklēt speciālistu atbalstu pašai sev un jāsāk ar kādu labu mazo darbiņu, ko sieviete var izdarīt pati savā dzīvē, savā apkārtnē.”

Par “līmi” un demokrātiju

Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Rita Ruduša. Foto: no privātā arhīva

Mediju eksperte Rita Ruduša saka: “Demokrātija nevar pastāvēt bez uzticēšanās. Uzticēšanās demokrātiskajām institūcijām, medijiem un arī līdzpilsoņiem ļauj tai funkcionēt, ir daļa no sabiedriskā līguma – katrs ir uzņēmies daļu saistību un pilda tās, un paļaujas, ka citas līgumslēdzējas puses arī darīs tāpat. Mēs kā vēlētāji ievēlam savus pārstāvjus likumdevējvarā un pretī sagaidām, ka viņi strādās sabiedrības interesēs, mēs kā nodokļu maksātāji atbalstām valsts pakalpojumus un pretī sagaidām, ka tie būs kvalitatīvi, mēs uzturam sabiedriskos medijus un sagaidām, ka tie skatīsies uz pirkstiem mūsu ievēlētajiem pārstāvjiem. Ja mēs esam neapmierināti ar to, kā citas līgumslēdzējas puses pilda savas saistības, mums ir dots daudz instrumentu, lai pieprasītu kvalitatīvu darbu. Mēs varam nākamajās vēlēšanās nebalsot par to politisko spēku, kas, mūsuprāt, nav labi strādājis mūsu labā, mēs varam streikot, darboties caur nevalstiskajām organizācijām, cīnoties par pozitīvām pārmaiņām, mēs varam brīvi izteikt savu viedokli, piemēram, rakstot vēstuli novada laikrakstam. Arī neapmierinātības paušana paģērē uzticēšanos – uzticēšanos demokrātiskajam procesam, tam, ka mūsu balsij un darbībām ir svars.”

R.Ruduša akcentē atslēgvārdu “uzticēšanās”. Viņa teic – uzticēšanās ir tik vitāli svarīga “līme” sabiedrībai, kas vēlas dzīvot demokrātijā, to par savu uzbrukumu mērķi ir izvēlējusies nedemokrātiskās agresorvalsts Krievijas oficiālā propaganda. “Propaganda cenšas šo “līmi” atšķaidīt un vājināt sabiedrību, kas tādējādi kļūst mazāk noturīga pret manipulācijām, arī pret tām, kas nāk no ārpuses,” skaidro eksperte.

Viņasprāt, formula ir diezgan vienkārša – katrai no demokrātiskajām institūcijām Latvijā propaganda atrod kādu diskvalificējošu īpatnību, ap kuru tiek veidoti uzticēšanos graujoši stāsti, kurus caur visdažādākajiem kanāliem izplata propagandas mediji, troļļi un ietekmes aģenti, un palīdz pavairot sociālo tīklu algoritmi. Ministru prezidents Krišjānis Kariņš ir amerikānis – tātad diskvalificējam, analizēt viņa profesionālo sniegumu nav vajadzības? Prezidents Egils Levits uzaudzis Vācijā – arī diskvalificējam, visam pārējam, ko viņš dara vai nedara, nav nozīmes?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

R.Ruduša pauž: “Diskvalificējošās citādības atrašana sabalsojas ar padomju laika paradigmu, saskaņā ar kuru PSRS pastāvīgi apdraudēja ienaidnieki – gan iekšējie (disidenti, brīvdomātāji vai pat veselas tautas, piemēram, Krimas tatāri), gan ārējie (kapitālisti un vispirms ASV). Ienaidnieka tēls bija mainīgs un vienlaikus pastāvīgs, proti, ienaidnieks bija pastāvīgi nepieciešams, bet tie, kas pildīja aktuālā ienaidnieka funkciju, mainījās atkarībā no valsts prioritātēm. ASV šajā lomā vienmēr bija “top” trijniekā – gan padomju laikā gan šodienas Krievijas propagandā. Tāpēc tik viegli ir diskvalificēt “amerikāni”.”

R.Ruduša norāda, ka uzticību var graut, arī aktivizējot nedrošību un trauksmi, piemēram, stāstot par iespējamu pensijas vecuma celšanu vai inflācijas pieaugumu, vai ražojot stāstus par “caurkritušu valsti” (no angļu termina “failed state”), kurā it kā nedarbojas valsts piedāvātie pakalpojumi – veselības aprūpe, civilā infrastruktūra un tamlīdzīgi. Īpaši piemērots laiks šādai uzticības graušanai ir tad, kad aktuālo notikumu dēļ sabiedrībā ir paaugstināts trauksmes līmenis – vai tā būtu pandēmija vai kaimiņos notiekošais brutālais karš. Un tad, kad ir aktivizēta trauksme, var norādīt uz ienaidnieku, kurš pie valsts caurkrišanas ir vainojams, un mēs nonākam atpakaļ pie amatpersonām vai institūcijām, kurām piemīt diskvalificējošā citādība.

Eksperte rezumē: “Mums ir ārkārtīgi paveicies, ka dzīvojam zem mierīgām debesīm un brīvā, redakcionāli neatkarīgā novada laikrakstā varam brīvi paust savu viedokli. Izteiksmes brīvība sabiedrības “līmi” noteikti stiprina. Bet, lai viedoklim, kurš ir šādi pausts un kurā ir konstatētas problēmas, sekotu argumentēta diskusija un analīze par to, ko mēs kā kopums un katrs individuāli varētu darīt labāk, viedoklim jābūt balstītam kvalitatīvā informācijā, kas savukārt ir balstīta faktos. Citādi mēs no “līmes” stiprinātājiem riskējam kļūt par tās šķīdinātājiem.”

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Arī karš pret Latviju

Ukrainiete, bijusī gulbeniete, Marina Patmalniece, kura tagad ir sociālā darbiniece Vācijā, saka tā: “Šīs gulbenietes viedoklis liecina – viņa ir kārtējais tā saucamās alternatīvās informācijas upuris. Te var sajust gan sazvērestības teorijas, gan Krievijas propagandu, bieži tas ir viens un tas pats. Krievija iebrūk Ukrainā, bet vainīgi amerikāņi. Šādi cilvēki arī parasti netic vai arī neko nezina par Krievijas armijas pastrādātajām zvērībām Ukrainā. Diemžēl ir daudz cilvēku, kuri nespēj analizēt informāciju. Šie cilvēki nenosoda Krievijas agresiju un Krievijas diktatoru Putinu, taču nosoda amerikāņu vērtības, bet pareizāk teikt – demokrātiju. Nu, jā, tad vēl Krievijas propagandas sauklis: Latvija ir neizdevusies valsts. Krievijas propaganda pēc vajadzības te maina valstu nosaukumus. Nav jau tā, ka Latvijā nav problēmu, bet demokrātiskā valstī mēs paši tās varam risināt, mums ir vēlēšanas, vārda brīvība. Latvija šajā karā ir valstu koalīcijā, kas atbalsta Ukrainu un tātad ir taisnīguma pusē.”

Elvis Ozols. Foto: no “Dzirksteles” arhīva.

Politiskās partijas “Republika” valdes loceklis gulbenietis Elvis Ozols prāto: “Gulbenietes izteikumi ir uz emocijām balstīti, daudz kam nevaru piekrist.” Lai arī Latvijā nav tas augstākais dzīves līmenis, viņaprāt, ir vajadzīga izglītošanās par faktiem. “Skolā mums neiemāca redzēt, domāt, vērtēt. Tā kā cilvēks ir emocionāla būtne, nevis racionāla, to viegli ietekmē propaganda un puspatiesības. Diemžēl Krievijā propaganda ir ļoti rafinēta, tur nežēlīgi strādā pie tā, lai ietekmētu cilvēku psihi. Krievija to ir darījusi gadu desmitiem ilgi un ir radījusi augsni savas agresijas attaisnošanai. Sagroza informāciju, un tas nostrādā. Šaubu sēkla ir iemesta arī daļā Latvijas iedzīvotāju. To pastiprina mūsu pašu problēmas valstī, katram savā dzīvē. Ja neprotam konstruktīvi analizēt informāciju, tad varam nonākt maldos,” domā E.Ozols.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Viņš ir pret sazvērestības teorijām, bet viņa viedoklis: “Ja ASV prezidents Džo Baidens būtu ātrāk un aktīvāk iesaistījies savas valsts interešu un Ukrainas pozīciju nostiprināšanā, iespējams, Krievija nebūtu uzdrošinājusies iebrukt Ukrainā”. E.Ozols saka, ka šis nav tikai karš pret Ukrainu, bet arī pret ASV un, pirmkārt, pret Eiropu, un tas, kas tiek vērsts pret ukraiņu tautu, tas nav tikai karš, bet tas ir genocīds.

Jāmeklē saikne ar realitāti

Digitālā satura veidotājs bijušais galgausnietis, tagad rīdzinieks, Raitis Krinbergs saka tā: “Krievijas prezidents nolasīja veselu eseju par to, kāpēc viņš uzsāk karu. Ja ASV vajadzēja šo karu un viņi ir šī kara izraisītāji, tad Putins ir amerikāņu marionete, kura nolasīja viņu sagatavoto kara sākšanas pamatojumu.” Viņš domā, ka nekas nemaina faktu, ka iniciators karam ir Krievijas vara un pārējām valstīm jau nav citu variantu, kā vien rīkoties atbilstoši situācijai.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

R.Krinbergs par pareizu uzskata liegumu Latvijā translēt Krievijas televīzijas kanālu raidījumus un izskaidro savu nostāju tā: “Diemžēl ne visi cilvēki aizdomājas, ka tur propaganda ir ne tikai Solovjova un tamlīdzīgu manipulatoru raidījumos. Tā ir arī šķietami nevainīgos krāšņos šovos un filmās. Latvijā ir daudz tādu cilvēku, kuri kā bērni nesaprot, kas pasaulē notiek patiesībā. Neprot analizēt.”

Viņš piekrīt, ka mēs daudz ko nezinām, bet ir lietas, kas ir acīmredzamas un ar faktiem apstiprināmas. R.Krinbergs saka: “Retais aizdomājas par to, kas ir tas, kas manu viedokli padara par pamatotu, kādi fakti apstiprina to un vai nav kādi citi fakti, kas liecina par pretējo.” Viņa uzskats – nedrīkst nonākt autoritāšu varā, neviens cilvēks nav tāds, kura vārdus varētu pieņemt par patiesību, lai viņš Einšteins vai mācītājs. Vēl R.Krinbergs neizslēdz gluži vienkārši cilvēcisku kļūdīšanos, kurai pakļauts var būt ikviens cilvēks, arī ļoti autoritatīvs. Viņš arī uzskata, ka kļūdīšanos viegli var noturēt par apzinātiem meliem, tāpēc būtu jāuzticas tikai argumentiem un pierādījumiem.

Analizējot to, kāpēc daudzos Latvijā ir tāda bezpalīdzības sajūta, R.Krinbergs spriež, ka tās ir PSRS režīma sekas. Kā bezpalīdzību viņš definē tādu stāvokli, kurā cilvēks necenšas sevi aizstāvēt pat tad, ja viņam it tāda iespēja, un tas ir tāpēc, ka iepriekš visi mēģinājumi ieviest izmaiņas beidzās nesekmīgi vai pat pasliktināja situāciju. Un tieši tāpēc daudziem cilvēkiem Latvijā, kuri ir dzimuši un auguši PSRS apstākļos, ir problēmas ar patiesas brīvības sajūtu. Tieši tāpēc no šīs vecās paaudzes ļoti mazs procents cilvēku iesaistās politikā un dažādās citās pilsoniskajās aktivitātēs, kas vērstas uz kopējo labumu. R.Krinbergs redz tikai vienu izeju – izglītoties.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Ieva Grīnšteine. Foto: no “Dzirksteles” arhīva.

Arī gulbeniete pensionēta ģimenes ārste Ieva Grīnšteine saka: “Ja kaut kur kaut kas ir pa ausu galam saklausīts… Vai ir labi to reproducēt kā gatavus secinājumus? Skaidrība gan vienmēr ir kaut kur pa vidu. Diezin vai vispār pastāv tāda absolūtā patiesība. Tāpēc ir jāizglītojas un jādomā ar savu galvu.”

Viņa nejūtot, ka Kariņa kungs vai Levita kungs būtu viņai nogriezis iespēju iegūt informāciju. Vairumam tagad ir interneta televīzija, var skatītes ne tikai Latvijas pārraides, bet arī Vācijas, ASV ziņu kanālu raidījumus. Jautājums ir tikai par valodas zināšanām. I.Grīnšteine akcentē – Latvijā pašlaik arī krieviski ir daudz pieejamas informācijas, jo Latvijas televīzija par to rūpējas.

“Ne visiem Latvijā dzīvojošajiem piemīt objektīva, no Krievijas propagandas brīva vēsturiskā atmiņa,” saka I.Grīnšteine. “Vai šeit dzīvo tādi, kuri gribētu Krievijas dominanti Latvijā izbaudīt vēlreiz? Iespējams. Bet vai tie, kuri, dzīvodami Latvijā, simpatizē Krievijai, atbalsta tās zvērības pret Ukrainas tautu? Atbalsta civiliedzīvotāju iznīcināšanu, vardarbību pret bērniem, laupīšanu? Atbalsta to, ka tiek saspridzinātas kultūrvēsturiskas ēkas? Vai tiešām 21.gadsimtā tas ir pieņemami?”

I.Grīnšteine arī saka, ka atsevišķas diskusijas vērts ir jautājums par mūsu valsts priekšstāvju algu palielināšanu. “Varbūt tas bija laikā un vietā, bet personīgi manas domas ir, ka, vadoties pēc ētikas principiem, tas tomēr nav pareizi. Mums ir maza valsts. Eiropas kontekstā – diezgan nabadzīga. Bet, manuprāt, mēs dzīvojam šajā valstī kā viena liela ģimene. Vismaz tā tam būtu jābūt. Bet šis algu paaugstinājums nozīmē to, ka mēs tomēr nedzīvojam kā viena ģimene,” uzskata I.Grīnšteine.

Ivars Drulle. Foto: no “Dzirksteles” arhīva.

Tēlniekam un Rīgas domes deputātam Ivaram Drullem, kura viena no mājvietām ir arī Druvienā, arī ir savas domas par to, cik ļoti amerikāniskais vai rietumnieciskais ietekmē latviešus un Latviju. Viņš atgādina: “Atcerēsimies, ka arī mūsu cienītā bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ir dzīvojusi aiz okeāna. Mūsu tautas liktenis ir tāds, ka mēs esam izkaisīti pa visu pasauli – no Austrālijas līdz ASV, un es nebūtu tik drošs, lai apgalvotu, kurš ir īstāks latvietis – Padomju Savienībā dzīvojošais vai no Kanādas nākušais, kurš visu mūžu kopis tautas tradīcijas.”

I.Drulle nepiekrīt apgalvojumam, ka Latvijā tauta ir vienaldzīga. Viņš argumentē: “Kaut vai mūsu reakcija pēc kara sākuma Ukrainā! Latvijas sabiedrība ziedoja un turpina ziedot milzu līdzekļus, autotransportu, militāro tehniku Ukrainas palīdzībai. Daudzi no mums ir atvēruši ukraiņiem savu māju durvis un rūpējušies par tiem. Mēs neesam vienaldzīga, bet ļoti emocionāla tauta – Uzvaras pieminekli nogāzām, un liela daļa no mums seko līdzi politikai. Esmu dzīvojis ASV vairākus gadus, un tur daudz mazāk cilvēku skatās ziņas un seko politiskajiem notikumiem. Vai Ukrainas karš patiesībā ir Amerikas karš pret Krieviju? Kā zināms, Ukrainai palīdz un to aizstāv ap 50 valstu. Ja rēķina palīdzībai Ukrainai atvēlētos valstu izdevumus proporcionāli pret vienu tās iedzīvotāju, tad Latvija ir pirmajā vietā pasaulē! Tai seko Igaunija, Polija un Lietuva.”

Projektu līdzfinansē “Mediju atbalsta fonds” no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Dzirkstele”.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Komentāri ir slēgti

Komentāri (6)

  1. Sievietei ir 100% taisnība, bet visi piesaukti “eksperti” pūš amerikosu demogoģiju un melus!

    24
    18
  2. Vispār es labprāt dzirdētu paskaidrojumu tieši par ko sievietei bijusi taisnība. Un ko gan nozīmē “amerikosu demagoģija”?
    Ja es iestājos par cilvēku tiesībām, neaizmirstot par pašu atbildību, ka arī esmu pret vardarbību – tas tagad nozīmē, ka tā ir “amerikosu demagoģija”?
    Censties saglabāt padomju laikus, kuros tik daudzi ir uzauguši, un turpināt pieprasīt tā laika domāšanu.. Tieši kas norāda uz to, ka tas bijis vislabākais laiks un to vajadzētu saglabāt?
    Tik tiešām interesanti – redzēt “amerikosu demagoģiju “, bet nešaubīties par Krievijas. Vai Jums pat pašam nebūtu interesanti saprast, kādēļ tik ļoti ticat tam, ko stāsta Krievijas TV? Es arī nešaubos par to, ka jaunāko informāciju iegūstat no sociālajiem tīkliem vai dažādām komentāru sadaļām portālos..

    20
    16
  3. No savas personīgās pieredzes, varu teikt, ka šādu viedokli vairumā gadījumu diemžēl nākas dzirdēt no cilvēkiem ar salīdzinoši zemu izglītību, nestrādājošiem. Pārsvarā viņi uzskata, ka valsts pienākums ir viņus uzturēt un valsts viņu labā neko nedara. Tā vietā, lai paši kaut nedaudz pacenstos uzlabot savas dzīves kvalitāti, viņi mēdz vainot valsts iekārtu un valdību un visus pārējos sev apkārt. Liela daļa šāda viedokļa paudēju bija arī Covid eksistences noliedzēji.

    31
    33
  4. “Atcerēsimies, ka arī mūsu cienītā bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ir dzimusi aiz okeāna.” Ivars Drulle

    Vaira Vīķe-Freiberga ir dzimusi Rīgā 1937. gada 1. decembrī. Viņas ģimene 1945. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur dzīvoja bēgļu nometnē. Pēc nepilna gada devās uz Maroku un tikai 1954. gadā pārcēlās uz Kanādu

    18
    2
  5. Labi dzīvojam, ja varam atļauties nedomāt par to, kas notiek apkārt! Diezgan ilgi esam dzīvojuši ar domu, ka Amerika kā policists palīdzēs valstīm, pret kurām ir vērsta agresija un kurām nav pietiekošu resursu, lai aizstāvētos. Un viņi to dara! Jā, pādomju laika izolētība ir atstājusi savas pēdas, jo mazāk zini, jo mierīgāk, nav jāiespringst. Kad paveras plašāks informācijas apjoms, cilvēki no tā haosa apjūk. Un tad sākas! Noliegšana, manipulēšana…Valsts esam mēs paši, nez no kurienes tie augstākie valsts pārstāvji nerodas! Tikai savu savtīgumu publiski neizrādam. Atgriežoties pie intersēm, ja pūlī notiek kāda fizika vardarbība, tad katram no dalībniekiekiem būs savs priekštats par notiekošo. Ko daram? Saucam policiju, mēģinām? varmāku nomierināt…Labi, ja policija ierodas, bet kas notiek, ja nav policijas? Tur sākas pats interesantākais…

    1
    2
  6. Levits nav uzaudzis Vācijā. Ja nezin, tad nav ko piecūkāt ekrānu!

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Gulbenes novads - Dzirkstele.lv komanda.