Vēsturnieks Gatis Krūmiņš: “Lai cik arī demokrātija reizēm kādam var šķist neērta, tas ir daudz labāk nekā tad, ja mums tās nebūtu.”

Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks, vēsturnieks Gatis Krūmiņš sarunā ar “Dzirksteli” pievēršas aktuālajiem drošības jautājumiem.

“Visos laikos ir bijuši mierīgāki un satraucošāki laiki. Panikai iemesla tiešām nav, bet piekrītu tiem, kuri saka, ka šobrīd ir jābūt modriem. Visi cilvēki nav vienādi, un redzam, ka cilvēku reakcijas ir dažādas. To varam salīdzināt arī, piemēram, ar kovida laiku – vieni krita milzīgā panikā, citi bija vienaldzīgi, bet patiesība jau bija kaut kur pa vidu,” uzsver G.Krūmiņš.

– Vai īpaši būtu jāsatraucas – pierobežā dzīvojošajiem?

– Es teiktu, ka panikai nav pamata. Eiropas robežas funkcija mums jau vēsturiski ir bijusi daudzus gadsimtus. Ja mēs skatāmies, piemēram, no 13. gadsimta, Livonijas laika, vairākus gadsimtus mēs bijām ārējā robeža pret Krieviju, kurā bija Eiropas civilizācija, rietumkristietības paveids. Šīs robežas jautājums jāskatās plašāk, pat nedaudz filozofiski. Tā nav tikai valsts robeža, bet arī visas rietumu civilizācijas robeža, kas visos laikos ir to sargājusi. Arī laikos, kad bijām, piemēram, okupēti. Mēs tik un tā pārstāvējām šo rietumu civilizāciju pēc tā, kas mēs esam, pēc mūsu mentalitātes un kultūras. Tas ir ļoti svarīgi, jo mēs neesam ļāvuši sevi asimilēt un absolūti pakļaut pat laikos, kad bijām pakļauti svešām varām.

Mēs jau esam pieraduši, ka mums blakus ir Krievija. Vai tā ir Lēdurga, Valmiera, Rēzekne vai Gulbene, no pasaules redzējuma šīs vietas ir tepat blakus Krievijai. Mēs esam pie tā pieraduši un to varam salīdzināt, piemēram, ar dzīvošanu mājā, kura atrodas blakus mežam. Kaimiņi tur, piemēram, redzējuši lāci, bet es esmu pieradis dzīvot tam mežam blakus un zinu arī, kā uzvesties.

Līdz ar to ārēji mēs varbūt izskatāmies vairāk apdraudēti, nekā tas ir no iekšpuses. Mums nevajadzētu par to milzīgi stresot. Protams, ir jādomā, kā, atrodot savus sabiedrotos, varam šo situāciju nosargāt, un jārēķinās ar šo fonu.

Piemēram, ja runājam par investīcijām, ir pilnīgi skaidrs, ka šī brīža situācijā investētāji, ja abās vietās ir pilnīgi vienādi nosacījumi, tik un tā izvēlēsies tādu vietu, kas ir tālāk no Krievijas. Investīcijām līdzekļus piesaistīt šobrīd ir grūtāk. Bet, no otras puses, tie cilvēki, kuri apzinās, ka mēs tomēr esam salīdzinošā drošībā, apzinās, ka šobrīd attīstīt Latviju un pierobežu ietver milzīgas iespējas. Tie, kuri to pamanīs, noteikti iegūs.

– Kā vērtējat dažādu paaudžu cilvēku izteikumus par to, ka Latvijā trūkst spēcīga līdera, gluži vai autoritāra režīma?

– Ir iracionāli šobrīd nostāties Krievijas pusē, bet daži to dara pat ne tāpēc, ka atbalsta Krieviju, bet tāpēc, ka ir neapmierināti ar kaut kādām iekšējām situācijām valstī vai arī paši ar savu dzīves situāciju. Tad šie cilvēki iracionāli nostājas šādās pozīcijās. Šie cilvēki ir tie, kuri var teikt: lai jau valstī iebrūk, jo sliktāk jau nebūs, – bet viņi to saka gluži vai kā par spīti.

Es domāju, ka mūsu sabiedrībā nav milzīga pieprasījuma pēc autoritārisma, bet drīzāk tā ir vēlme pēc izteikta līdera, kurš nav tikai populists, bet spētu emocionāli cilvēkus aizraut uz dažādām lietām. Šāds līdera vakuums var radīt vēlmi skatīties pagātnē un meklēt kaut kāda veida līderus.

Latvijā diemžēl daudzi cilvēki man ir teikuši, ka neredz skaidru Latvijas politisko redzējumu, kas tad ir tā Latvijas politiskā nākotne. Ir ļoti abstraktas lietas, par kurām runā politiķi. Mēs gribam būt drošībā un labklājībā, bet kā tad mēs rīkosimies, ko konkrēti darīsim, lai pie tā nonāktu? Cilvēki grib lielāku skaidrību.

Man nesen iznāca grāmata “Turbulence kā virzītājspēks”, kurā pēdējā nodaļā skaidroju, kā neapmaldīties nākotnē. Lietuvieši, piemēram, pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ir spējuši precīzāk noformulēt, ko viņi dara, un pieturēties pie plāna. Nevajag autoritāru režīmu, bet pašai nācijai spēt vienoties. Ja ilgstoši vienoties neizdodas, tas rada risku tam, ka demokrātiskais režīms mainās uz autoritārāku.

Tas gan ir normāli, ka sabiedrībā ik palaikam rodas lielākas vai mazākas alkas pēc autoritārāka režīma. Kopumā Latvijā esam pietiekami veiksmīgi noturējuši demokrātiju un mums nav bijušas ļoti lielas krīzes.

Pirms “padsmit” gadiem maniem akadēmiskajiem draugiem no austrumvalstīm stāstīju, ka pie mums notiek vēlēšanas. Kāds no viņiem jautāja, kas tad būs premjers. Es teicu, ka mēs to vēl nezinām, jo mums ir vēlēšanas, tad veidojas koalīcija un tikai tad zināsim. Viņš teica, ka tas gan esot interesanti, jo viņi jau zinot, kas būšot pie varas – ir vai nav vēlēšanas.

Lai cik arī demokrātija reizēm kādam var šķist neērta, tas ir daudz labāk nekā tad, ja mums tās nebūtu. Ir labi, ka mums ir šī dažādība. Tas attiecas arī, piemēram, uz medijiem. Labāk, lai mums tie ir dažādi, arī kaitinoši vai neprofesionāli, bet tas ir daudz labāk nekā tad, ja mums būtu preses cenzūra. Es arī daudz kam nepiekrītu, bet tā dažādība ir laba lieta.

– Ko mēs varētu mācīties no vēstures un vai mēs vispār ņemam vērā vēstures kļūdas?

– Es teiktu, ka diemžēl mēs no vēstures nemācāmies. Mūsu politiskajai elitei nav pietiekami dziļu zināšanu šajās humanitārajās nozarēs un vēsturē. Reizēm trūkst intelektuālās kapacitātes, lai viņi to apzinātos un ņemtu vērā. Arī jomu ekspertus nebūt tik daudz neuzklausa. No vēstures mēs varētu mācīties daudz vairāk! Daudzas lietas, kuras mēs darām, mēs varētu darīt citādāk un paskatīties no citas perspektīvas, piemēram, “Rail Baltica” projekts. Vēsturiski mēs sarežģītās situācijās esam spējuši daudz ciešāk strādāt ar lietuviešiem un igauņiem. Tā, piemēram, atjaunojot neatkarību, šī sadarbība bija ļoti spēcīga. Mēs kā Baltijas valstis varētu vienoties par kaut kādu kopīgu attīstību. Mēs varētu skatīties uz reģionālo specifiku, kura Baltijas valsts koordinē attiecīgos jautājumus. Atmodas laikā šī sadarbība bija ļoti cieša, bet pēc neatkarības iegūšanas šī sadarbība starp visām valstīm “pašķīda”.

Ir sarežģīti vienoties, bet tas būtu nepieciešams arī situācijās, kad viss nav tikai slikti un ļoti kritiski.

ASV uz mums skatās kā uz Baltiju – vienotu reģionu. No viņu perspektīvas tas ir pareizi. Mēs esam spējuši sasniegt labākus rezultātus tad, ja esam spējuši sadarboties un vienoties.

– Vai ārējās drošības jautājumi neaizēno Latvijas iekšpolitikā notiekošo?

– No vēstures mēs varētu mācīties arī šajās lietās. Tā, piemēram, runājot par skolu reformu. Mēs ejam no nepareizā gala. Jau 20. un 30. gados Latvijā tika būtiski samazināts izglītības iestāžu skaits. To neviens neuzskatīja par samazināšanu, jo tika piedāvāta pavisam cita izglītības infrastruktūra. Varu minēt Lēdurgas piemēru. 30. gados tur bija četras skolas un 1939. gadā tika uzbūvēta viena liela skola ar internātu. Nevienam toreiz neienāca prātā teikt, ka ir slikti, ka aizvērās ciet mazās skolas, jo viņi kopīgi apvienoja spēkus. Mums tā vajadzētu pieiet arī mūsdienu skolu reformām. Ir jāuzsver, ka iedzīvotājus nesoda, bet gan piedāvā ko jaunu, kvalitatīvu. To mēs nemākam. Mēs visas reformas veicam tā, ka iedzīvotājiem rodas sajūta, ka viņus soda.

Valsts nepastāv tikai no cilvēkiem, bet arī teritorijas, un mums vajag vienoties, kā arī godīgi pateikt, kuru attīstības ceļu tad mēs Latvijā ejam – policentrisko, kurā ir attīstīti visi Latvijas centri, visos reģionos ir valstspilsētas, vai arī ejam uz Rīgas pilsētvalsti. Ja attīstām Rīgu un Pierīgu, tad ir jautājums, kāpēc gan mums vajadzīga pārējā Latvijas teritorija? To mums vajadzētu godīgi pateikt. Plānos ir ierakstīta policentriskuma attīstīšana, bet principā darām pretējo.

To redzu arī savā, augstākās izglītības, nozarē. Reģionālās augstskolas pārtop par Rīgas universitāšu filiālēm. Zinātniskais potenciāls tiek nosmelts uz Rīgu. Arī Gulbenē būtu nepieciešams centrs, kurā notiek apmācības, ja ticam Latvijas nākotnei. Tie būtu attīstības centri arī reģionos, lai attīstība nekoncentrējas tikai valstspilsētās, bet arī mazākās vietās.

Var taisīt ātrgaitas trases un piegādāt darbiniekus uz lielajiem centriem, bet es uzskatu, ka daudz racionālāk būtu izmantot mūsu dažādību un teritoriju. Ir arī pārspīlēti teikt, ka nākotne pieder tikai tehnoloģijām. Mēs dzīvojam unikālā teritorijā, kurā puse no teritorijas ir meži, un mēs to varam izmantot, piedāvāt produkciju pasaulei un arī paši labi dzīvot. Mums nevajag visus pārtaisīt par programmētājiem. Milzīgs potenciāls ir arī bioekonomikai. Arī valsts drošībai ir svarīgi, ja cilvēki ir pārtikuši un lojāli savai valstij.

– Runājot par cilvēkresursiem, mūsu sabiedrība noveco. Kā saredzat Latvijas nākotni?

– Dzimstība ir dramatiska! Pēc 25 gadiem mums būs rekordzems 25 gadu vecu cilvēku skaits. To mēs varam prognozēt. Lauku vide, ja piedāvājam elementāras lietas, kad ģimenes redz, ka te var dzīvot un attīstīties, ir ļoti svarīga. Es piekrītu tam, ka reģioniem ir svarīgs materiālais atbalsts, bet ļoti būtiski ir arī ielikt šo mantojumu vērtību sistēmā. Politiski šobrīd mēs nespējam pieņemt drosmīgus lēmumus.

Varu minēt savu personīgo pieredzi. Man ir trīs bērni, un pēc deklarācijām, kuras ir publiski pieejamas, redzu, ka ir cilvēki pēc 50 gadu vecuma, kuri labos darbos ir sakrājuši, piemēram, 150 tūkstošus. Arī es savos bērnos “padsmit” gadu laikā esmu ieguldījis aptuveni šādu pašu summu. Nevienā brīdī to nenožēloju, tā ir mana personīgā investīcija, bet, raugoties nākotnē uz maniem vienaudžiem, kuri iesim pensijā, – dažiem būs jau uzkrājums, bet man tāda nebūs, taču pensija visiem mums būs atkarīga arī no maniem trīs bērniem un viņu darba.

Mēs runājam par demogrāfiju, bet dažbrīd nav šīs motivācijas. Pirms 100 gadiem, ja cilvēkiem nebija bērnu, valsts viņiem negarantēja pensiju. Ja cilvēkam nebija lielu īpašumu un bērnu, viņš zināja, ka, visticamāk, vecumdienas pavadīs nabagmājā, kurā viņš būs paēdis. Bet, ja tajā laikā cilvēkam bija bērni, bet viņi nerūpējās par saviem vecākiem, viņiem bija pienākums vecākus atbalstīt. Tā bija vērtībās balstīta sistēma.

Ja cilvēki izvēlas, ka viņiem nav bērnu vai arī dažādu iemeslu dēļ bērni nevar būt, būtu vērtīgi, ja šie cilvēki arī ieguldītu visu bērnu attīstībā, jo no tā ir atkarīga arī viņu pensija. Kāpēc gan nevar ieviest bezbērnu nodokli? Mana pozīcija ir tāda, ka par to vismaz ir jārunā. Mēs nevarēsim nākotnē nofinansēt pensiju sistēmu tādu, kāda tā ir tagad. Ņemot vērā demogrāfisko situāciju, tas ir desmit gadu jautājums, kad šāda veida pensiju sistēma vairs neeksistēs, jo strādājošo un pensionāru proporcija dramatiski mainīsies. Par to ir godīgi jārunā, jo nevar sistēmu vilkt un vilkt, līdz tā vienkārši sabrūk. Tas būs milzīgs nākotnes izaicinājums. Mēs nezinām, ko rīt darīs Putins, bet savu demogrāfisko un ekonomisko situāciju mēs skaidri redzam!

– Kāds būtu jūsu novēlējums cilvēkiem, lai spētu saglabāt mieru šajā situācijā?

– Neraugoties uz to, kas notiek, mūsu drošības sistēma ir daudz stabilāka, nekā tā ir bijusi citos laikos. Mums ir sabiedrotie, un mums būs arī, kas palīdz, bet mums ir jābūt atbildīgiem arī pašiem par sevi. Ienaidnieks uzbrūk vājākajiem, un, ja paši būsim spēcīgi, mēs uzbrucējam nebūsim interesanti. Tas attiecas ne tikai uz drošību, bet arī uz savu ikdienas dzīvi. Mēs sūdzamies, ka ir birokrātija un lietas grūti risināmas, bet paši kā vietējā kopiena arī varam daudz darīt.

Uz manām mājām iet ceļš, uz kura ir lielas bedres. Es varētu rakstīt papīrus un pieprasīt, gaidīt atbildes. Tā vietā es sarunāju ar kaimiņu dabūt granti un paši arī šo ceļu sataisījām, un viss! Cilvēkiem ir jādarbojas arī pašiem. Arī ar birokrātiju var cīnīties no apakšas, ja darīsim paši. Ja gaidīsim, kad kāds nāks un ko darīs mūsu vietā, tad pieaugs arī birokrātija un visu šo procesu sarežģīšana.

#SIF_MAF2024 #stiprakopienastipravalsts

Projektu “Stipra kopiena – stipra valsts” līdzfinansē “Mediju atbalsta fonds” no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Dzirkstele”.