Gulbenes novada zemeņu audzētāji par ogu realizāciju nesūdzas

Vietējo zemeņu sezona ir pašā plaukumā, un šis ir spraigs laiks zemeņu audzētājiem, arī Krūmiņu ģimenei Līgo pagastā, kura zemenes audzē aptuveni pushektāra platībā. Līdz šim no lauka nolasīti aptuveni 360 līdz 400 kilogrami zemeņu. Kaspars ar dēlu Kristapu lasa ogas pasūtījumiem, kā arī jau otro gadu piedāvā zemenes uz lauka lasīt pašiem zemeņu cienītājiem.

Aivijas Krūmiņas ģimene ir uzticīga zemeņu šķirnei ‘Sonata’. “Tās ir vislabākās! Ir izturīgas pret karstumu, mitrumu un puvi. Esam gan izmēģinājuši dažādas šķirnes, bet ar šīs šķirnes ogām ir tā, ka liekas, ka jau viss nolasīts, raža beigusies, cilvēkiem, kuri vēlas braukt un lasīt, es saku, ka ogu nav, bet pēc laika atnāku uz lauku, stāvu un brīnos – atkal ir ogas! Šī šķirne ļoti ilgi ražo ogas. Galvenais – jānolasa gatavās ogas. Ja nenolasa, tad gan tā nav,” zina stāstīt Aivija.

Ja laika apstākļi būs labvēlīgi, tad vēl nedēļu zemenes noteikt būs. “Aptuveni trīs līdz trīsarpus nedēļas mums ilgst zemeņu sezona,” saka Aivija.

Pirmās ogas sāka ienākties tūlīt pēc Jāņiem. “Bija tā, ka Līgodienā vēl nekā lāgā nebija, tad Jāņu dienā nolasījām bļodiņu, un tad jau sāka gatavoties. Pirmās ogas bija ļoti lielas – kā āboli! Mums parasti tā ir,” priecājas Aivija.

Viņa arī piebilst, ka šogad zemeņu raža ir mazāka tāpēc, ka pagājušā gada karstumā viena daļa stādu izdega, jo viņiem vēl nebija ierīkota laistīšanas sistēma. “Tagad esam to iegādājušies,” saka Kaspars. Aivija piebilst, ka speciāli no pērn nopelnītās zemeņu naudas brauca uz Rīgu, lai iegādātos laistīšanas sistēmu, tikai šogad pagaidām nav bijusi vajadzība laistīt. “Bet drošībai labāk, lai tā ir. Piemēram, stādīsim atkal stādus un, lai tie augtu, vajag apliet,” saka Aivija.

Jo biežāk nolasa, jo labāk

Krūmiņu ģimene, pirms tam ar viņiem sazinoties, ļauj pircējiem pašiem atbraukt un lasīt zemenes uz lauka vai arī nopirkt jau salasītās ogas. “Ne pagājušajā gadā, ne šogad mēs uz tirdziņiem nebraucam,” saka Aivija.

Karstajās un saulainās dienās šķitis, ka ogas gatavojas nevis pa dienām, bet pa stundām. “Bet vislabāk gatavojas tad, kad nolasa gatavās, jo tad ir sajūta – vakar visu nolasījām pa tīro, bet šodien atkal ir sarkanas ogas. Jo biežāk lasa, jo labāk. Tā oga, kas ir gatava, paņem visu spēku sev no pārējām, bet, kad nolasa, tad ir spēks gatavoties nākamajām,” stāsta Aivija.

Zemenes labi ražo trīs gadus. Ceturto gadu arī vēl var atstāt, bet jārēķinās ar to, ka, gadiem ejot, ražas apjoms samazinās un ogas kļūst mazākas, kaut gan esot tādi zemeņu lasītāji, kuri lasa tieši mazās odziņas ievārījumam. Un samaksas ziņā tās ir lētākās nekā pirmās lielās ogas.

Cilvēki brauc lasīt pie viņiem zemenes no Gulbenes, Madonas, Lubānas puses, Dzelzavas. Aivija novērojusi, ka zemeņu lasītāji laukā uzvedas solīdi. “Nolasa ogas ļoti labi. Ir tik labi lasītāji, kuri nolasa visu skaisti, ir arī tādi, kuri nolasa tikai lielās ogas, bet tādu ir ļoti maz. Ir, kas salasa nelielu spainīti ar zemenēm, citi savukārt lasa daudz. Pagājušajā gadā atbrauca viens vīrietis, samaksāja un teica, ka viņš atbraucis tikai paēst ogas uz lauka. Vairāk neko negribot, tikai paēst,” smaida Aivija.

Covid-19 laiku viņi savā saimniecībā nav izjutuši. “Jā, uz tirgu gan nebraucām,” saka Kaspars. Un Aivija papildina, ka uz tirgu braukt drīkstēja, lai pārdotu savu saražoto, bet drošības apsvērumu dēļ viņi to nedarīja, tad arī pieņēmuši lēmumu ļaut ogas lasīt pašiem cilvēkiem. “Un sapratām, ka šis mūsu lēmums nemaz nav tik slikts. Pērn arī tie, kas brauca te lasīt, lasīja viens no otra pa gabalu. Bija viena sieviete, kas ieradās ar masku un tā lasīja ogas,” atminas Aivija.

Darba pie zemenēm ir daudz

Aivija un Kaspars stāsta, ka darbs pie zemenēm katru gadu sākas agri pavasarī un beidzas vēlu rudenī. “Darba pie tām patiešām ir ļoti daudz,” uzsver Aivija. Dēls gan plāno un domā nākotnē vēl vairāk izvērsties ar zemeņu audzēšanu. “Līdz hektāram vajadzētu,” saka Kaspars, bet Aivija piebilst, ka tas labi jāpārdomā, lai var tikt galā ar apkopšanas darbiem, cik pašu spēkiem var.

Kaspars ir dzirdējis, ka daži zemeņu audzētāji met mieru un vairs neaudzē tāpēc, ka neatmaksājas, jo zemeņu audzētāji Polijā ir spēcīgi konkurenti mūsējiem. “Poļu zemenēm pārdevēji dempingo cenu, un to pie mums ir daudz. Protams, gribas, lai mūsu zemenes maksātu vairāk, jo darba apjoms un tas, kas tiek ieguldīts, lai tiktu pie ražas, ir liels. Bet mums patīk to darīt un domājam, ka mēs mieru nemetīsim,” saka Aivija ar dēlu.

Līdz šim vasara zemenēm ir labvēlīga. Kaspars stāsta, ka ziedēšanas un ogu briešanas laikā lija, tad atkal lutināja saulīte. “Ja tagad uzlīst, liekas, ka zemenes uzsprāgst. Lietus ir pavisam kas cits nekā tad, ja laista pats. Tam ir liela atšķirība,” saka Aivija.

Jāapbruņojas ar pacietību

Krūmiņu ģimene pievērsusies arī krūmmelleņu audzēšanai. Ogas gūst arvien lielāku popularitāti un ir arī pieprasītas. Tāpat kā zemenes tās ir vērtīgas ogas. “Izskatās, ka ogas šogad būs lielākas. Raža būs augustā, varbūt arī agrāk. Viss atkarīgs no laika apstākļiem,” saka Kaspars. Aivija piebilst, ka šogad tās ziedēja vēlāk. Viņi prāto, ka, iespējams, arī krūmmellenes tiem, kas vēlēsies, ļaus lasīt pašiem. “Ja nav salnu, tad tās var ilgi lasīt, pat visu septembri, un tad tās ir ļoti garšīgas. Krūmmellenes gatavojas pakāpeniski. Nav tā kā, piemēram, ar upenēm – viss krūms gatavs un jālasa nost,” stāsta Aivija.

Lai tiktu pie zilo ogu baudīšanas, jāapbruņojas ar pacietību, jo tās sāk ražot sestajā, septītajā gadā. “Krūmmelleņu stādiem mums ir aptuveni 10 gadi. Ir septiņas šķirnes. Ogu ir daudz. Pagaidām gan tās vēl zaļas. Sākumā pat nesapratām, kā tās audzēt, bet pieredze ar gadiem kļūst arvien lielāka,” saka Aivija.

Pirktspēja mazāka
Mārtiņš Dortāns, kurš audzē zemenes vien divu kilometru attālumā no Gulbenes, “Dzirkstelei” stāsta, ka pandēmija neietekmēja nemaz. “Tie, kas audzē zemenes lielās platībās, katru gadu čīkst, ka nav, kas nolasa ogas, un tās paliek uz lauka. Arī pandēmijas laikā viņiem bija šī pati problēma, ka trūkst darbaroku. Varbūt vienkārši vajag iestādīt mazāk, tad tās visas arī nolasīs. Nu kur problēma? Nevajag būt mantkārīgiem. Jāstāda tik daudz, lai ir, kur tās likt. Pašam būs mierīgs prāts, un problēmu nebūs,” uzskata Mārtiņš, kurš piegādā ogas pats, vedot uz Rīgu, un piedāvā nopirkt tās tepat vietējiem, piemēram, aizbraucot pie viņa uz mājām.
Arī viņa zemeņu laukā raža šogad sāka ienākties uzreiz pēc Jāņiem, un šogad raža ir labāka nekā pagājušajā gadā. “Zemenes būs vēl aptuveni nedēļu. Uz lauka mēs nelaižam lasīt, izņēmums ir vecais lauks, kur paši var lasīt zemenes ievārījumam. Es nelaižu uz lauka, jo cilvēki ir cimperlīgi: ies pa vagu un salasīs sev patīkamās un lielākās ogas, mazās atstās – nu tāda ir cilvēka daba. Rezultātā tāpat tad kādam ir jāiet un tās jānolasa,” skaidro Mārtiņš un piebilst, ka pirktspēja gan šogad ir nedaudz mazāka, bet zudumā ogas viņam neaiziet. Visas tiek nolasītas un realizētas.

Nebrauc uz tirdziņu degvielas cenas dēļ
Sanita Melne no Galgauskas pagasta, kura arī audzē zemenes, stāsta, ka drīz zemeņu prieks beigsies, jo ogas vēl varētu ienākties varbūt nedēļu. “Īss tas zemeņu laiks,” saka Sanita. Viņai pirmās gatavās ogas bija uz Jāņiem, pagājušajā gadā bija agrāk. Viņa ļauj ogas cilvēkiem pašiem lasīt uz lauka, pirms tam gan jāpiezvana. “Ir, kas nolasa visas ogas, arī mazās gatavās, bet citi – smukākās, lielākās. Pirms tam braucu tirgot zemenes pie “Betas”, bet degvielas cena, braukāšana… Izdevīgāk, lai cilvēki paši brauc un lasa. Pandēmijas laiks gan neietekmēja, jo zemenes ir vasarā, un tie, kas gribēja, tie brauca un ogas lasīja,” stāsta Sanita.

– Inita Savicka

Projektu līdzfinansē “Mediju atbalsta fonds” no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Dzirkstele”.