REKLĀMA: Kā sarīkot omulīgu vakaru bez viedierīcēm: plāns diviem

Mēs nereti domājam, ka atpūta nozīmē Netflix, telefons rokā un kaut kas garšīgs blakus. Taču jo tālāk, jo skaidrāk kļūst: viedierīces neļauj mums atpūsties, tās novērš uzmanību. Jūs sēžat blakus, bet ne kopā. Ir laiks visu izslēgt un sarīkot vakaru, kas patiešām satuvina.

Nesākas no plāniem, bet gan no pauzes

Izvēlieties vakaru un jau iepriekš vienojieties: nekādu telefonu, klēpjdatoru, seriālu. Jā, sākumā tas šķitīs neierasti. Iespējams, pat parādīsies neliels apjukums. Taču tas ir normāli, tikai pirmā klusuma minūte pēc trokšņa.

Tieši šajā brīdī ir īpaši svarīgi pārslēgt atmosfēru. Pieslāpējiet gaismu, saklājiet spilvenus, paņemiet pledu. Pievienojiet nedaudz vairāk mājīguma: sveces, maigu apgaismojumu, Ziemassvētku lampiņas — jebko, kas rada aizsargātas, mierīgas telpas sajūtu. Šīs vienkāršās detaļas darbojas kā emocionāli enkuri: tās ne tikai rotā istabu, bet arī aicina uz patiesu sarunu un tuvību.

Ko darīt, ja nav plāna

Visbiežākās bailes — “bet ar ko mēs nodarbosimies?” Patiesībā klusums nav tukšums, bet gan telpa patiesām sajūtām. Lūk, kas var kļūt par sākumu:

• Ieslēdziet fonā mūziku: ne pleilisti, bet kādu albumu.
• Uzvāriet tēju un ielejiet to keramikas krūzēs, bez steigas.
• Uzdodiet viens otram negaidītus jautājumus. Ko tu atceries no bērnības? Kuru vietu tu gribētu redzēt dzīvē? Ko tu mainītu mūsu dzīvoklī, ja budžets būtu bezgalīgs?
• Atcerieties, kā jūs iepazināties, un izstāstiet šo stāstu viens otram no jauna.
• Pagatavojiet vakariņas kopā, vai tā būtu vienkārša pasta vai karstvīns, taču darīts kopā.
• Apskaujieties. Runājiet mazāk. Sajūtiet vairāk.

Tas nav “vakara plāns”, tikai balsts. Galvenais nav aktivitāšu daudzums, bet saiknes dziļums.

Kā neļauties kārdinājumam un nesniegties pēc ekrāna

Kārdinājums noteikti būs, īpaši sākumā. Viens paziņojuma skaņas signāls var izjaukt visu. Tāpēc vislabāk ir izslēgt skaņu, nolikt ierīces citā istabā un godīgi pateikt: “Es gribu būt šeit ar tevi, nevis ekrānā.” Šie vārdi ir svarīgāki par jebkuru meditāciju.

Var pat vienoties par robežām: piemēram, atļaut vienu reizi vakarā ieskatīties telefonā uz 2 minūtēm, taču vēl labāk, ja tas nebūs nepieciešams.

Ja roka sniedzas pēc ekrāna garlaicības dēļ, tas ir signāls. Tas nozīmē, ka iekšā ir sakrājusies spriedze, un viedierīces  kļuvušas par veidu, kā no tās aizbēgt. Šādā brīdī īpaši vērtīgi ir palikt kopā, neaizbēgt no klusuma, bet piedzīvot to divatā.

Kādēļ tas vispār ir vajadzīgs?

Bez viedierīcēm mēs paliekam paši ar sevi un ar sev tuvu cilvēku. Tas nav stāsts par antitehnoloģijām. Tas ir stāsts par atgriešanos pie sevis. Šādi vakari nekļūs par ikdienu, taču tie var kļūt kā atbalsta punkti un var būt kā atgādinājums, ka attiecības veidojas klusumā, nevis ziņu lentē.

Intimitāte nerodas pēc grafika, tā parādās brīdī, kad mēs patiesi esam klātesoši viens otram. Un neviens paziņojums nav svarīgāks par skatienu, kura dziļumā ir patiesums.

Un jūs paši izlemsiet, kāds būs jūsu nākamais vakars un kurš tajā būs galvenais varonis.