Abonē e-avīzi "Dzirkstele"!
Abonēt

Reklāma

Siguldas novads: Latvija ir krāsaina arī caur pupām

Foto: Pārsla Konrāde

.Zemnieku saimniecības “Zutiņi” vārdu būs dzirdējuši daudzi. Tā ir neliela ģimenes saimniecība Siguldas novada Krimuldā, kur audzē dabīgus produktus un piekopj senās tradīcijas. “Zutiņu” saimniecībā saimnieko Inese un Agris Meļķi, kā arī viņu bērni Santa, Rūta un Mārtiņš. “Zutiņos” ir arī diezgan iespaidīga pupiņu kolekcija.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

“Mēs jau no 1.maija esam vaļā, neskatoties, ka šeit mums ir ģimenes māja, mēs te dzīvojam, izklaidējamies. Cilvēki brauc pie mums un te uz vietas iepērkas,” saka Rūta Beirote un aicina aplūkot slaveno pupiņu kolekciju. Diemžēl tirgošanā pupiņu pavasarī vairs nebija, jo šogad tās beigušās jau uz Ziemassvētkiem – iepriekšējā vasara bijusi ļoti švaka. Švakas, īsas, karstas vasaras nozīmē mazas pupas. Tomēr aplūkojamais klāsts ir diezgan plašs, jo “Zutiņos” pupiņu kolekcijā ir 150 līdz 200 šķirņu pupiņas.

Nav pupiņu kolekcionāri

“Mēs neesam pupiņu kolekcionāri, nav mūsu interesēs savākt milzīgu kolekciju, jo patiesībā tāda pupu kolekcija pasaulē sākas no 1000 vienībām. Mums ir tikai aptuveni 150-200. Uz galda ir viss tas, kas ir audzis Latvijā, ko mēs esam dabūjuši no dažādām Latvijas vietām un ko arī cenšamies šobrīd pavairot un audzēt paši. Ja mēs braucam pa Latviju un ieraugām kādu pupu šķirni, kuras mums nav, mēs to nopērkam. Tā mūsu ideja ir tāda, ka Latvija ir krāsaina arī caur pupām, un nav tā, ka pie mums aug tikai bišķi strīpainās vai bišķi pelēkās. Mēs arī klausāmies pupu stāstos, pupu pasakās, kā kura aug, un mēģinām izzināt, kuras tad ir augušas visilgāk Latvijā. Ja mēs runājam par tādām klasiskajām – “aborigēniem”, tad visilgāk aug parastās strīpainās. Tās ir vispopulārākās Latvijā, visbiežāk audzētās. Esam iesaukuši tās par omīšu pupām, jo gandrīz katrai omītei tādas mājās bija. Tad seko visas pārējās atvasinātās šķirnes,” stāsta Rūta.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Var iestādīt jaunas pupu šķirnes, bet pēc tam kādu var arī pazaudēt, jo, kā saka Rūta, pupiņas ir baigās draiskules. “Ir tādas pupiņas, kuras ir siltzemnieces, kurām patīk dažādas “orģijas”. Ja šādu pupiņu iesēj blakus vecajām šķirnēm, tad tās paskatās uz to un aug tālāk. Bet, ja šādu pupiņu iesēj blakus tādām pašām citām “morāli nenoturīgām”, piemēram, melnām, tad mums sanāk daudz jaunu foršu “mulatiņu”. Un tā arī tās šķirnes veidojas. Tāpēc, kad mums jautā, cik tad mums kolekcijā to pupu ir, tad mēs sakām, ka no 150 līdz 200, jo mēs nekad nezinām, vai no kaut kā forša, kas mums ir piedzimis, sanāks vai nesanāks,” ar humoru stāsta Rūta.

Pazūd vecās šķirnes

Kad ir dabūts kāds smuks krustojums, pupu sēj četrus piecus gadus un skatās, vai tā visus šos gadus ir vienāda. “Ja tā neaiziet atpakaļ ne mātē, ne tēvā, nemaina krāsu, nemaina raksturu, tad principā var teikt, ka esam radījuši jaunu šķirni. Un tā tas arī notiek. Ja jums mājās aug senas, ilgas, foršas pupiņas, tas nozīmē, ka šīs pupiņas jau pieradušas pie mūsu klimata, ka tās zina, kādas pie mums ir ziemas un vasaras. Lai mēs nepazaudētu savu stabilo pupu, jauno “importnieci” pasējam bišķiņ tālāk,” skaidro Rūta.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Kā piemēru viņa min seno kāršu pupu šķirni – cīruļoliņas. Cilvēks, protams, izvēlas zemās pupiņas, jo tām nav jāmeklē kārtis. Un tad arī zemās sāk saukt par cīruļoliņām, jo tās ir līdzīgas, un tas nosaukums aiziet pa visurieni. “Un tā pazūd šķirnes. Tā no daudzām mājām lēnām izzuda lielās cīruļoliņas un ieviesās maziņās, kuras ir vieglāk audzēt. Mēs nesējam visu kolekciju katru pavasari. Kādas pupiņas jūs izvēlētos zupītei? Lai kā mums patiktu un kā mēs priecātos par pupiņās, tad, kad mums ir jābaro, tad zupīte ir no miltainajām raibajām vai baltajām, salātiņi no sarkanajām vai melnajām, vai vēl kādām citām spilgtajām. Kāpēc? Tāpēc, ka raibās ir ārkārtīgi miltainas, un latviešiem tomēr vairāk patīk miltaina zupa. Un tad miltainā zupa dalās divās daļās – brūnā zupa vai gaišā zupa. Pupas pat speciāli tiek vārītas atsevišķi, lai tā zupa nebūtu tumša. Līdz ar to mēs zinām, kuras pupas mums jāiesēj vairāk ēšanai. Paliek pāri kolekcija. Tā ir tā, ko mēs pavairojam ar sēklu un ēdam salīdzinoši maz,” stāsta Rūta.

Kolekciju “Zutiņos” pārsēj reizi trijos gados, jo pupa izcilu dīdzību saglabā vismaz četrus gadus, lai cik viņa sakaltusi būtu. Diemžēl, ja ir lietaina vasara, uzmetas miltrasa un citas slimības, tāpēc pupas var arī nenovākt. “Mēs darām tā – ņemam pupu burku, dalām uz pusīti, pusīti sējam šogad, pusīti pataupām. Atkal pēc trīs gadiem mums ir pusīte, ko mēs varam iesēt, ja esam šogad ražu zaudējuši. Un tā mēs pārsējam reizi divos trijos gados, izejot no tā, cik daudz ir vietas un kādu vasaru sola. Ja vasara ir lietaina, raža ir daudz mazāka. Ir pupas, kas izdodas vienmēr, bet ir pupas, kas ļoti atkarīgas no vasaras,” saka Rūta.

Jāglabā burkā

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Pupām ir arī savi kukaiņi – gan cūku pupām, gan mazajām. Rūta stāsta, ka Latvijā nav nevienas atļautas indes, kas būtu lietojama miglošanai pret šiem kukaiņiem. “Ar tiem cīnīties varam ar pareizu uzglabāšanu, pareizu sēšanu. Pupu sēklgrauži sadalās divās daļās: tie, kas dzīvo mazajās pupiņās, un cūku pupām ir savējie. Tie, kas ir cūku pupās, dzīvo arī laukā, zemē, tāpēc mazdārziņā, pat mainot vietu, vienalga būs. Lielākoties viņi ir visiem, jo siltā klimatā, kāds mums ir tagad, viņi izziemo un vairojas uz lauku, uz lopbarības pupām. Tur viņi arī “tusējas”. Lai kā mēs gribētu to savu dārziņu tīru, ja mums blakus ir lielo pupu lauks, tad viņi pārrāpo. Risinājumi ir vairāki – vismaz divi. Viens – nākotnes pārtika ar proteīnu, kas ir moderni. Otrs – palasīt ārā pupas, kur redzam melnos pleķīšus, bet ne tur, kur ir caurumi, jo nav nekā labāka par caurumu pupā. Caurums nozīmē, ka viss, kas tur ir bijis, ir aizgājis projām un mums ir tīra, forša pupa,” stāsta Rūta.

Protams, gan cūku pupās, gan mazajās pupiņās ir iedētas oliņas. Oliņa šķiļas pie 10-15 grādiem. Tas nozīmē, ka pupiņas jātur zemākā temperatūrā, nevis istabā. “Senos laikos pupas glabāja pažobelē. Ziemas bija aukstas, pupas glabājās vēsumā, pavasarī sasēja, un nebija kukaiņiem, kur rasties un vairoties. To pašu mēs piekopjam šobrīd. Pirmkārt, glabājam vēsā vietā, otrkārt, darām to, ko visas saimniecības aizmirst – glabājam pupiņas burkā. Un lietojam saldētavu. Kad pupiņas ir pastāvējušas kādas divas trīs nedēļas, mēs tās ieliekam saldētavā. Četras nedēļas ir par daudz, jo jau šķiļas ārā. Saldētavā viss, kas ir bijis dzīvs un sācis dzīvot, iet bojā. Tā mēs darām arī pirms sēšanas, sevišķi cūku pupām – kad tuvojas sējas laiks, uz nedēļu vai divām ieliekam saldētavā. Nav tā, ka tur pazūd pilnīgi viss, bet tā mēs varam to ierobežot līdz mazākam apjomam,” pieredzē dalās Rūta.

Pupiņu vākšana Latvijā ir un paliks roku darbs. Lai izkultu pupiņas ar kombainu, būtu nepieciešamas divas nedēļas silts un saulains laiks augusta beigās un septembra sākumā. Ja ir mitrums, kombains vienkārši nevar izspiest pupiņas ārā. No vienas pupas izcilos laika apstākļos orientējoši dabū 200 līdz 400 gramus pupu.

– Pārsla Konrāde

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Gulbenes novads - Dzirkstele.lv komanda.