vizītkarte
Vārds, uzvārds: Egīls Dīvāns.
Dzimis: Lizuma pagastā, 1972.gadā.
Mācījies: Lizuma vidusskolā un Policijas akadēmijā.
Ģimene: precējies, divi dēli.
Pieņemšanas laiki:
Jaungulbenes pagasta pārvaldē – pirmdienās no pulksten 9.00 līdz 11.00, tālrunis 64497616;
Līgo pagasta pārvaldē – pirmdienās no pulksten 13.00 līdz 14.00, tālrunis 64472347;
Tirzas pagasta pārvaldē – trešdienās no pulksten 10.00 līdz 11.00, tālrunis 64470021.
Par iecirkņa inspektoru gulbenieti Egīlu Dīvānu, kura redzeslokā pusotru gadu ir Jaungulbenes, Līgo un Tirzas pagasts, “Dzirkstele” ir uzklausījusi tikai labas atsauksmes. Ar laikraksta starpniecību Egīlam lielu paldies saka arī Veneranda Muižniece no Līgo pagasta. “Par policistiem šodien izsakās slikti, bet es uzskatu, ka policisti ir labi. Liels, liels paldies mūsu policistam Egīlam Dīvānam, kurš mani izglāba, lai es baltajā sniegā nenosaltu. Kurš policists vēl uzņemtos vilk vecu cilvēku ragaviņās?” savu bēdu stāstu “Dzirkstelei” uzticēja Veneranda. Kaut gan pats Egīls atzīst, ka visiem labs nekad nebūsi – kāds pasaka paldies, bet no citiem nākas uzklausīt pārmetumus. Šogad 1.augustā apritēs 20 gadi, kopš Egīls strādā policijā, kaut gan bērnībā sapņojis kļūt par šoferi tāpat kā tēvs.
– Kāda ir jūsu ikdiena?
– Katra diena ir citādāka, nekad nevar paredzēt, kas notiks. Jābūt sasniedzamam 24 stundas diennaktī. Rītos pulksten 8.00 iecirknī notiek piecminūte, tad, ja ir pieņemšanas diena, dodos uz pagastu un, protams, veicu savus ikdienas darbus. Arī vakaros un naktī, ja zvana, ir jāceļas un jābrauc. Nav tā, ka esmu sasniedzams tikai pieņemšanas laikos. Visu laiku pakļauts darbam, arī brīvdienās, tāpēc ar kolēģi esam kooperējušies – vienu sestdienu un svētdienu viņš atbild par maniem pagastiem, bet otrā es par viņa pagastiem. Tad divās nedēļās reizi nedēļas nogalē varu atpūsties.
– Kas tagad pagastos ir aktuāls?
– Daudz zvanu saņemu par klaiņojošajiem suņiem, jo tie nokož vistas un trušus. Iedzīvotāji sūdzas, bet ko policists var izdarīt? Tur varbūt vairāk jāiesaistās pašvaldībai, iespējams, ir vajadzīgas suņu ķērāju brigādes, jo suņu ir daudz. Iebraucot pagastā, redzi, ka suņi staigā bariem, un nezini, kam tie pieder. Daļa saimnieku ir bezatbildīgi, palaiž no rīta savu suni izskrieties, bet tas paspēj arī trušus nokost. Un, ja neviens neko nav redzējis, tad pierādīt, kurš suns nokodis trušus, ir gandrīz neiespējami.
Bieži vien notiek zādzības neapdzīvotās viensētās. Pavasarī vai vasarā atbrauc iemītnieki un tad konstatē, ka māja ir uzlauzta. Tad daļa ziņo par zādzību, bet citi ne, jo saprot, ka kopš zādzības brīža jau ir pagājuši vairāki mēneši un atrast zagļus ir sarežģīti. Parasti zog metālu. Zagšanas iemesls ir kāds nu kuram, bet lielākā daļa, domāju, zog iedzeršanai, nevis lai nopirktu maizi. Noziegumus vairāk izdara vīrieši. Sievietēm laikam ir lielāka atbildības sajūta.
– Laukos daudzi slīgst alkoholismā?
– Jā, saņem pabalstus mēneša sākumā un nodzer. Kā nauda ir, tā dzer, un tad iet uz pagastu prasīt putraimus. Šiem cilvēkiem tas ir tāds dzīves stils. Saņem pabalstu un uzreiz uz veikalu pēc stiprā divlitrīgā alus. Viņiem tas ir maizes vietā. Šiem ļaudīm ir tikai viena problēma – kur dabūt kādu latu, lai varētu alu nopirkt. Dzer gan vīrieši, gan sievietes. Alkoholā ieslīguši, sākot no divdesmitgadīgiem līdz pat sešdesmitgadīgiem. Ir tādi, kas dzer jau no “padsmit” gadiem.
– Ģimenes skandālos galvenokārt arī vainīgs alkohols?
– Protams. Sieva vai vīrs ir iedzēris, un sākas skandāli. Arī zādzības bieži vien notiek alkohola reibumā. Parasti uz šādiem skandāliem iecirkņa inspektors nebrauc viens, bet gan kopā ar kolēģi no dežūrdaļas, jo nevar zināt, kas sagaidīs – varbūt ar cirvi kāds būs priekšā, tāpēc divatā ir drošāk. Nav gan man gadījies tā, ka būtu pašam jāaizstāvas. Parasti sieva raksta iesniegumu, lai aiztur vīru, jo ir bail palikt kopā. Līdz atskurbšanai varam aizturēt, bet pēc 12 stundām cilvēks ir jālaiž vaļā. Ir jau dažādi – citi pēc 12 stundām atnāk mājās un tad sākas vēl lielāks skandāls.
Ir gadījumi, kad ģimenē visi dzer, arī māte kopā ar dēlu, un tad notiek savstarpēji kašķi. Ir, kad viens otram izdara miesas bojājumus, staigā uzsistām zilām acīm, pārsistiem deguniem gan māte, gan dēls. Mēneša beigas parasti ir klusākas, jo tad jau visa nauda ir nodzerta.
– Kā ar “točkām” laukos?
– Tur jau tā lieta, ja neviens iesniegumu neraksta, policija ir gandrīz vai bezspēcīga. Ja mums ir aizdomas, ka kāds dzen kandžu, bet neviens iesniegumu par to neraksta, neko nevaram uzsākt. Cilvēki, kuri dzīvo pagastos, negrib sūdzēties un rakstīt iesniegumus. Iespējams, baidās, varbūt arī domā, ka kādreiz pašam vajadzēs un tad nedos. Cilvēki arī Krievijas šņabi un cigaretes tirgo. Pārsvarā tās tiek tirgotas pazīstamiem cilvēkiem. Un tie, savukārt, nenodod. Svešiem nepārdod. Cilvēki ir izglītoti, zina likumus un savas tiesības, tikai lielākā daļa par pienākumiem aizmirst.
– “Ātrajiem” darba esot vairāk pirms pilnmēness. Kā ir policijā?
– Noziegumu, iesniegumu, iedzīvotāju zvanu visvairāk ir pirms pilnmēness iestāšanās. Tad tiek saņemti arī pavisam jocīgi iesniegumi. Nesen kāda tante gados uzrakstīja iesniegumu, kurā norādījusi, ka viņa uzskata, ka ir laimējusi loterijā, bet kaut kādā veidā ir apkrāpta. Tante domā, ka pastniece viņu ir apzagusi. Šādās reizēs braucu pie iesnieguma rakstītāja, aprunājos, tad no pastnieka paņemu paskaidrojumu un rakstu atbildi, ka šajā gadījumā nav ne administratīva, ne krimināla pārkāpuma pazīmju.
Pirms tam strādāju dežūrdaļā un pēc pieredzes zinu, ka visnemierīgākās ir piektdienas un sestdienas, bet tas ir visur. Kad ir baļļuki, tad arī ir alkohols, kautiņi un skandāli. Agrāk klubs “Grodi” bija mūsu “zobu sāpes”, bet visur, kur ir bāri, spēļu automāti un alkohols, ir problēmas. Labi, ka pagastos vairs nav krogu. Līdz ar to dzīve tur norit mierīgāk.
– Noziegumus vairāk izdara personas, kas jau ir policijas redzeslokā?
– Pārsvarā tie, kas jau ir bijuši policijas redzeslokā, arī ģimenes ir vienas un tās pašas, kurās notiek skandāli.
– Kā ar krāpniekiem laukos?
– Ir bijuši atsevišķi gadījumi. Piemēram, pagājušajā gadā Jaungulbenē, kur uzradās it kā čigānu tautības sievietes, kuras nohipnotizēja vīrieti un izmānīja naudu. Masveidīgi tas nenotiek.
Ir labi, ja laukos ir suņi, bet tiem gan jābūt pie ķēdes, mājas jāslēdz ciet, un, ja ir iespējams, lai pie rokas vienmēr ir tālrunis. Tur jau ir tā problēma laukos, kamēr policists aizbrauc līdz notikuma vietai, citreiz paiet pat pusstunda, bet pa to laiku daudz kas var notikt! Tādās reizēs nākas arī uzklausīt iedzīvotāju neapmierinātību. Agrāk bija tā, ka pagastā bija viens iecirkņa inspektors, kurš uz vietas arī tajā pagastā dzīvoja. Izbraukšana uz skandālu vai notikumu notika ātrāk. Normāli būtu, ja katrā pagastā būtu savs iecirkņa inspektors. Degvielas arī ir tik, cik ir. Jārēķina, lai mēnesim pietiek. Vidēji dienā varu nobraukt 60 kilometrus. Un tas ir maz.
– Vai ir bijis nepieciešams kādreiz pielietot ieroci?
– Paldies Dievam, nē. Cerams arī nebūs. Aizturēšanas ir noritējušas mierīgi. Draudus gan saņemu regulāri – parasti no tiem, kas ir dzērumā. Nākamajā dienā, kad ir atskurbuši, ir pavisam citi cilvēki. Neko pār lūpu nevar pārspļaut.
– Tomēr cilvēki atceras, ka pirms vairākiem gadiem jūs aizturējāt bērnudārza slepkavu?
– Jā, kopā ar kolēģi Abdulajevu, kurš tagad ir pensijā. Bija telefona zvans, ka bērnudārzā kāds iebrucis ar nazi, uzreiz braucām uz notikuma vietu. Skats bija drausmīgs. Šermuļi vēl joprojām skrien, kad atceros. Nepatīkami. Bet tā bija sagadīšanās. Mūs sūtīja uz Balvu pusi. Viņš gāja ārā no mazdārziņiem uz ceļa balsot mašīnu. Tieši tajā brīdī braucām un redzējām – pēc drēbēm un izskata atbilda, drēbes vēl bija asinīs. Aizturēšana bija mierīga. Šis manā praksē ir bijis pats smagākais noziegums. Vēl pirms pāris gadiem Gulbenē bija slepkavība, kad vīrs nogalināja sievu un tad pakārās pats. Tur arī bija asiņains skats.
Pie mums kopumā rit mierīga dzīve, tāpēc negribētu dzīvot lielākā pilsētā. Tas man neietu pie sirds.
– Kā psiholoģiski tiekat galā pēc tik smagiem gadījumiem?
– Ir jācenšas emocijas nolikt malā. Ar laiku jau viss aizmirstas. Uztveru to, kā savu darbu. Cenšos nodalīt mājas un darbu. Ir, protams, reizes, kad arī pēc darba, esot mājās, domāju, ko un kā darīt. Brīvdienās braucu ar dēlu slēpot, interesē rallijs, atpūšos kopā ar draugiem. Citreiz braucu uz laukiem, uz Lizumu. Tur, svaigā gaisā, ir labāk, nekā četrās sienās dzīvot. Vasarās tur mēdzu dzīvot, tur ir dīķis, kur var nopeldēties. Labi, ka ir vieta, kur var aizbraukt. Mums ir arī savs mazdārziņš pilsētā. Vasarā ir tradīcija doties uz Ventspili, lai kopā ar draugiem atpūstos. Tā var atslēgties no ikdienas. Braucu arī uz Rīgu skatīties hokeju klātienē. Arēnā ir patīkama atmosfēra. Vismaz tur latvieši ir vienoti!
