Esmu piedzīvojusi tik daudz neparastu un satraucošu notikumu.
Veikala plauktā biju nostāvējusi kaut liela augumā, tomēr neievērota vairākus mēnešus un sapņoju, kāds varētu būt tas, kas mani iekārotu. Beidzot! Viņš izvēlējās tieši mani, jo, lūk, vajagot kaut ko iespaidīgu, simbolisku un ievērojamu. Ka tikšu noformēta kā dāvana, es sapratu uzreiz, jo ap manu torsu apsēja spožu lenti un iestūķēja kaut kādā tumšā miteklī, iespējams, kastē. Gaidot jauno likteņa pavērsienu, briesmīgi kratījos un zvalstījos no vieniem sāniem uz otriem, reizēm atsizdama gan galvgali, gan saņemdama triecienus pa apakšgalu. Laikam mani kaut kur veda, jo pamats starp zvalstīgajām briesmām reizēm šūpojās arī līgani un gandrīz iemidzinoši. Beidzot biju nokritusi, kā saka, guļus un varēju atpūsties. Nedaudz gan sala, un es paliku gurdenāka, jo mana optimālā uzturēšanās temperatūra ir ap 18 grādiem. Ceļojums bija ilgs, un es varēju fantazēt, kur gan nonākšu, jo dāvanas tālākais liktenis var būt tik dažāds. Viss atkarīgs no tā, kāds būs mans jaunais saimnieks. Pēc ilgākas tumsas un miera stāvokļa jau siltākā vietā beidzot mani izsaiņoja un nolika uz cieta pamata. Es apstulbu no spožuma, siltuma, bet reizē arī no negaidīti vēsās attieksmes. Nesekoja ne izbrīna saucieni, ne pateicības vārdi dāvinātājam. Vismaz es tos nesadzirdēju. Es tiku nostādīta istabas stūrī – iespējams, uz maza galdiņa, un man priekšā aizlika laikam kādu citu dāvanu, kas liedza mani apspīdēt gaismai un sedza skatienu. Kas mani dāvināja un kam, es neredzēju un arī neko tālāk par savu kaktu nesaskatīju. Tā nu es tur dirnēju. Kad svētki beidzās un telpā viss apklusa, un vēlāk arī satumsa, es jau ne uz ko spožu necerēju. Man laikam nebija lemts mirdzēt! Par mani neviens ilgi nelikās ne zinis, nepriecājās un neizmantoja tā, kā liktenis man to bija lēmis.
Tad kādu dienu mani iebāza tanī pat kastē, kurā mani iepakoja veikalā, nu jau bez spožās lentes, un es atjēdzos tikai pēc ilgākas kratīšanās līdzīgi kā pirmā ceļojuma laikā. Mani laikam veda tālāk. Tagad mani novietoja vēl nežēlīgāk kā pie iepriekšējiem saimnieki. Mani atkal saņēma bez liekām emocijām un visai drīz iebāza plauktā, un tumsā es sabiju ilgi. Zirneklis bija vienīgais, kas prata mani šādā stāvoklī novērtēt. Aptinis mani kā kādu tauriņa kūniņu ar savu zīdaino tīklu, viņš laikam manā mītnē cerēja uz brangu kumosu, kas varētu tīkla pinumos iemaldīties. Skumstot un snauduļojot laiks steidzās tālāk. Plaukta durtiņas virinājās reti, un es nopratu, ka esmu aizmirsta. Mani sapņi palika aizvien pieticīgāki, un vairs necerēju uz spožumu un apbrīnu, kam taču biju paredzēta.
,,Kaut tikai es kādam būtu vajadzīga!” tā bija mana vienīgā vēlēšanās. Gaidīju ilgi. Tā laikam pagāja vai gads. Un tad mani atkal gatavojās dāvināt, jo notrausa rūpīgi visu, kas ap mani bija sakrājies, noslaucīja putekļus, ietina svaigā celofāna lapā, piesēja ar sarkanu lenti pie mana rumpja kartīti ar vēlējuma vārdiem, un es atkal ceļoju. Šoreiz man laimējās un es kā dāvana tiku atzīta un pat novērtēta. Mana jaunā saimniece, pavecāka kundze, bija bezgalīgi apmierināta par dāvanu un priecājās kā mazs bērns: ,,Ak, tu, skaistulīte, ak, mirdzulīte! Es jau sen gribēju kaut ko lielu un iespaidīgu, un nu mani radiņi ir manu kluso vēlēšanos sadzirdējuši! Tās mazās un sīkās jau nav nekādas ilglaicīgās, spēj tik jaunu meklēt. Šitā ir ko vērts! Kas zina, cik ilgi no tādas pietiks?” Un mani nosēdināja pašā svētku galda vidū kā tādu princesi. Pie galda viesi, eglīte vizuļoja bez mitas, spīdinot elektrisko svecīšu acis. Es visu labi varēju redzēt. Kad sākās mielasts un čalas, tosti par godu jubilārei, es vairs netiku ievērota. Es biju tikai mēma un vēsa dekorācija. Reizēm rasola bļoda piegrūdās manam sānam, citreiz dzēriena pudele pastūma mani tālāk no galda vidus. Tad ap galdu sēdošie sāka dziedāt, stāstīja kaut kādus jokus, anekdotes un notikumus. Šķindēja glāzes. Tikai mani neviens vairs neievēroja, kaut biju nolikta pašā galda vidū. Tā jau saka, ka vajagot vai nu lielu dāvanu, vai mazu – maziņu, lai to ievērotu. Es laikam atkal nebiju trāpījusies vajadzīgajā izskatā. Es biju liela un augsta, un no manis laikam tāpēc izvairījās. Varbūt vēl nebija pienācis īstais laiks. Es gaidīju. Kaut tikai atkal neiebāztu skapī, kā pagājušajā dāvināšanas reizē!
Tomēr es turpmāk paliku goda vietā. Mani novietoja ērtāk uz naktsgaldiņa, noņēma no mana vidukļa piesieto apsveikuma kartīti, un es vairs neizskatījos kā dāvana, bet kā šīs vietas pilntiesīga piederīgā. Saimniece ar saviem skatieniem mani apmīļoja vai ik dienas, sarunājās kā ar dzīvu būtni, un es drīz uzzināju vai visu viņas dzīvesstāstu. Mēs klusēdamas sarunājāmies. Bet pēc kāda laika man šāda dīka dzīve apnika. Es sasvēros un nokritu horizontāli, sasitoties ne pa jokam. Biju laikam sažuvusi, un no mana ķermeņa krītot atlūza prāvs gabals. Ko nu? Mana saimniece bija satriekta: dāvana pagalam! Un viņa pārvietoja mani kopā ar atlūzu tālāk no acīm. Tā es nevienu brīdi netiku izbaudījusi savas esības prieku. Ko nu vairs tagad ar ķermeņa defektu! Man nebija cerību kaut vēlreiz būt dāvanai. Kam tad patīk invalīdi?
Pēc kāda laika sekoja traģiskākais: manas saimnieces meita mani vienkārši izmeta atkritumos. Būtu mani labāk sagrauzusi kaut vai pele! Es biju tik nelaimīga: mani izmeta, gaismas, labestības un prieka simbolu…Apkārt tik riebīgas smakas un dvakas!
,,Tā aiziet pasaules godība!” nopūtos un biju gatava saļimt un sadalīties. Tad sajutu kādu siltu pieskārienu. Mani kāds paņēma rokās un kā dārgu trauku kaut kur nesa. Atjēdzos! Es vēl kādam biju vajadzīga! Vēsajā telpā, kur nonācu, mani tūliņ aizdedzināja. Es biju šo brīdi ilgi gaidījusi. Es uzplauku kā puķe. Drusku pasprakstēju, padūmoju un tad degu, kā tikai svece to spēj. Pie manas uguns sirsniņas nosalušās rokas sildīja vairāki cilvēki, kas bija siltuma cietušies. Es biju augsta, resna un degu ilgi! Beidzot es biju laimīga. Kas zina, kur mani vēl aizdāvinātu, ja nebūtu liktenīgā kritiena. Tagad es biju kādu trūcīgu ļaužu mītnē un priecēju ar savu siltuma spēku, un izdegu līdz dakts galam. Tāds bija mans sveces mūžs! Dāvināta, pārdāvināta un pat izmesta atkritumos, es tomēr beidzot izpildīju savu misiju: dodot gaismu citiem, sadegu.
