Ligita Plešanova – Jarusova: “Šajos Dziesmu un deju svētkos esmu saistīta ar trijiem kolektīviem, un tas baudījuma gūšanu man sarežģī.
Ligita Plešanova – Jarusova: “Šajos Dziesmu un deju svētkos esmu saistīta ar trijiem kolektīviem, un tas baudījuma gūšanu man sarežģī.
Ligitu Plešanovu – Jarusovu daudzi dēvē par cilvēku – orķestri. Viņa arī tam piekrīt. Zināšanas nostiprinājusi arī dažādās muzikālās izglītības iestādēs un pašmācības ceļā ir apguvusi vairākus mūzikas instrumentus. Ikdiena Ligitai paiet, mācot mūziku citiem. Pati sevi viņa sauc par dziedošo “cāļu” muzikālo mammu, jo katru gadu šim konkursam viņa sagatavo vairākus mazos dziedātājus. Ligita atzīst, ka strādā sirdij tuvu un iemīļotu darbu. Šogad viņa kārtējo reizi dodas uz Dziesmu un deju svētkiem, lai piedalītos ne tikai kā kora “Harmonija” un pūtēju orķestra dalībniece, bet arī kā kora “Atbalss” vadītāja.
Jums šie noteikti nav pirmie Dziesmu un deju svētki.
Noteikti, ka nē, bet, ja man jāsaka, kuri ir šie svētki, uz kuriem kārtējo reizi es dodos, tad man ir grūti atbildēt. Neesmu tik disciplinēta, lai uzskaitītu. Bet jauktajā korī es dziedu jau kopš 14 gadu vecuma.
Atceraties savus pirmos Dziesmu un deju svētkus?
Neatceros gan, kurš tas bija gads, bet tie man ir palikuši atmiņā ļoti labi. Pirmie svētki jau bija visiespaidīgākie, nevis tā, kā pēdējie. Pasākums, manuprāt, ar gadiem tomēr plok un paliek nogurdinošāks. It īpaši tas sakāms par dziedātājiem. Dziedāšana ir nogurdinošs process.
Kādi, jūsuprāt, būs svētki šoreiz?
Ja man kādreiz jaunībā bija tā, ka emocijas ņēma virsroku pār visu un dziesmas skaņa skanēja pāri koku galotnēm Mežaparka estrādē, tad sajūtas tiešām bija ļoti labas. Tagad koru repertuārs ir sarežģīts, tas varēja būt arī īsāks un vieglāks. Domāju, ka šie svētki būs grūti, to es spriežu pēc tā, kad ar senioru kori “Atbalss” biju ieskaņu svētkos Cēsīs maija beigās. Mēs, vairāku koru diriģentes, savā starpā arī spriedām, ka nav interesanti pat profesionālim, piemēram, trīs stundas no vietas klausīties, kā dzied koris. Tas ir apgrūtinoši. Varbūt Mežaparka estrādē to tā neizjutīs, ja apniks, cilvēks varēs iet pastaigāties un tad atkal klausīties.
“Mūsdienās dziedāšana notiek retāk, un, ja pirmos dziesmas pantus zina, tad pēdējos vairs ne.”
Ligita plešanova – Jarusova
Šajos svētkos esmu saistīta ar trīs kolektīviem – senioru korim “Atbalss” esmu diriģente, korī “Harmonija” – dziedātāja, kā arī mūzikas skolas pūtēju orķestrī situ bungas. Pirmsākums ar senioriem jau bija pirms 22 gadiem. Tagad atkal viņus vadu. Protams, šādos svētkos vieglāk ir būt kā dalībniecei, nevis kāda kolektīva vadītājai. Esmu saistīta ar trijiem kolektīviem, tāpēc tas baudījuma gūšanu no šiem svētkiem man sarežģī.
Ar kādām domām, sajūtām un emocijām parasti atbraucat mājās?
Ir bijušas reizes, kad pēc koncerta vairs galīgi negribas dziedāt “Pūt vējiņi!” un gribas ātrāk mājās, jo tas ir nogurdinoši. Bet dziedāt man ļoti patīk. Man nav grūti arī ierasties uz mēģinājumiem, kaut gan darba diena ir bijusi grūta un gara. Pēc kārtējā mēģinājuma mājās vienmēr dodos ar labām sajūtām. Protams, ka svētku dienās esmu atslēgusies no savas ģimenes. Varu domāt tikai par sevi – gulējis vai negulējis, ēdis vai neēdis, tu esi tikai pats par sevi. Tas ir sava veida atvaļinājums no ģimenes.
Kāpēc latviešiem vajadzīgi šādi svētki?
Tradīciju, svētku gājiena, kurš parasti ir ļoti skaists, celmlaužu – diriģentu un mūsu novadnieku brāļu Kokaru dēļ. Apbrīnojami, ka viņu rokām vienmēr gribas klausīt. Ir tādi diriģenti, kas tikai “mahājas”, un ir grūti tam visam izsekot, bet Kokaru roku pat vismazākā kustība jau rada skaņu, un šai skaņai gribas klausīt. Man grūti spriest par skatītājiem, jo nevienus svētkus neesmu baudījusi kā skatītāja. Domāju, ka vienkāršais skatītājs daudz ko nesapratīs, piemēram, no koru snieguma, tur vajadzīgs muzikāli izglītots skatītājs. Skolās koru kustība notiek minimāli, tāpēc nezinu, kā turpmāk pie mums būs ar muzikāli izglītotiem cilvēkiem. Mazpilsētā īpaši tas ir jūtams. Nav arī vīru, kas mums dzied, piemēram, korī “Harmonija”, jo man ir jādzied vīru balss – tenors. Agrāk katrā skolā bija koris, tagad tā vairs nav. Iespējams arī skolu vadībām ir jāuzņemas par to atbildība.
Kāpēc, jūsuprāt, jaunieši negrib dziedāt?
Tāpēc, ka tagad ir “gribu” un “negribu”. Es arī nezinu un neatceros, cik man gribējās, ko darīt, kad es biju mazāka. Tagad jau ir tā – negribu un nedaru, bet reizēm jau ir jādara tas, ko es negribu. Es saprotu, kāpēc nav arī vīru korī, kas dzied, jo labāk jau ir brīvo laiku pavadīt pie televizora. Esmu dzirdējusi, ka saka, ka korī jau dzied tikai “ķertie”. Piekrītu, ka jābūt jau sava veida fanātiķim, lai apmeklētu kori.
Ko jūs domājat par Dziesmu un deju svētku biļešu tirdzniecību?
Domāju, kad pienāks koncerta diena, tad tās tirgos pa labi un pa kreisi. Tas ir labi noorganizēts bizness.
Vai latvieti arī mūsu laikos var saukt par dziedātāju?
Jā un nē. Nē tāpēc, ka bieži vien tādas parastās sadziedāšanas reizes cilvēku starpā notiek arvien retāk. Atceros savu bērnību, kad visi ģimenes svētki notika ar dziedāšanu pie galda. Mūsdienās tas notiek retāk, un, ja pirmos dziesmas pantus zina, tad pēdējos vairs ne. Jā savukārt tāpēc, ka latviešu tauta no seniem laikiem tiek saukta par dziedātāju tautu un tas ir nogulsnējies cilvēku apziņā.
Kas jūs ieveda mūzikas pasaulē?
Muzicēšana mājās. Gan vecāki, gan tuvākie radi ir ļoti muzikāli cilvēki, piemēram, akordeonu spēlēt iemācījos, noskatoties, kā to spēlēja krusttēvs. Es attīstīju savu muzicēšanu pēc dzirdes. Tagad man ir mūzikas dziedāšanas misija. Pati gan neko nekomponēju un nesaceru. To, kas man ir uzticēts un kas man ir jāizdara, cenšos izdarīt pēc labākās sirdsapziņas. Reizēm mans apziņas līmenis mani pašu kaitina. Personīgā dzīvē tas arī ir traucējis, jo darbs bijis galvenajā vietā. Pašreiz man ir saprotošs vīrs, kurš mani atbalsta un nepārmet, ka maz esmu mājās.
Vai ir uztraukums pirms došanās uz svētkiem?
Kā dziedātājai šajos svētkos man ir pieredze, bet kā vadītājai ne, tāpēc satraukums ir.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Ligita Plešanova – Jarusova.
– Dzimusi un dzīvo: Gulbenē.
– Mācījusies: Gulbenes mūzikas skolā, Cēsu mūzikas vidusskolā, Mūzikas akadēmijā.
– Strādā: Gulbenes 2.bērnudārzā un mūzikas skolā par mūzikas skolotāju, kultūras centrā – deju kolektīvu koncertmeistare, kora “Atbalss” diriģente.
– Spēlē: akordeonu, klavieres, mazās bungas (pēc izjūtas), tenoru.
– Ģimenes stāvoklis: precējusies, 2 bērni – meita Aiga (18 gadu), dēls Rihards (20 gadi).
