Pie jūras, gaisa balonā, kalna virsotnē, savās mājās, baznīcā vai dzimtsarakstu nodaļā – kādas tik nav cilvēku vēlmes pirms svarīgā “jā” teikšanas. Kur un kā svinēt kāzas un padarīt šo dienu neaizmirstamu?
Ir pāri, kuri vēlas vienkāršas kāzas, citi – ar mācītāju, viesiem, ticējumiem, paražām un bagātīgi klātiem galdiem, savukārt citi izvēlas neordināras kāzas, pat pirmā vīra un sievas kārtā kopīgi izdejotā deja ir nevis valsis, bet gan rokenrols.
Tāpat Latvijā pēdējos gados ir satrakojušies reģistrēt laulības tā saucamajos “maģiskajos datumos” – 07.07.07., 08.08.08., 09.09.09., 10.10.10., 11.,11.,11., šogad tas būs 12.12.12. Savukārt citi pāri izvēlas tieši viņiem nozīmīgu datumu, iespējams, tas ir iepazīšanās datums, tāpat precas arī Lāčplēša dienā, Valentīndienā un vecā gada vakarā. Bet pastāv arī iespēja vienkārši tāpat dzīvot zem viena jumta, ignorēt kāzu dienu, dzīvot kopā bez laulāšanās, bez kāzu ceremonijas baznīcā.
Likums varēja būt elastīgāks
Gulbenes novada dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Vita Elsiņa skaidro, ka likums paredz, ka laulību var reģistrēt dzimtsarakstu nodaļā vai citās piemērotās telpās. Gulbenē ir trīs vietas, kurās notiek laulības reģistrācija – dzimtsarakstu nodaļa, Vecgulbenes muiža un kultūras centra spoguļzāle.
Tas, ka raksta, ka kādi pāri ir precējušies kaut kur pie dabas, šie cilvēki jau iepriekš ir sakārtojuši laulības juridisko pusi. V.Elsiņas praksē ir bijis viens gadījums, kad oficiāla dokumentu kārtošana notikusi atbilstoši telpās, bet tālāk turpinājums esot bijis pie dabas.
Savukārt Inta Dārzniece, kura jauno pāru laulības reģistrē Lizumā, saka, ka viņai nav bijis tādu gadījumu, kad kāds lūdzis, lai viņu salaulā, piemēram, pie ozola vai ezera krastā.
Deputāte Ilze Mezīte uzskata, ka likums varēja būt elastīgāks. “Kāpēc nevarētu jaunie reģistrēt laulību pie dabas? Kas tur slikts? Ja jau jaunie grib precēties citādāk – pie jūras, kalnā, meža ielokā vai savas mājas pagalmā, tad varētu arī to darīt. Likumā ir teikts, ka laulību var reģistrēt tam piemērotās telpās. Skaista vieta dabā laikam neskaitās. Bet tas, ka mana māja ir arī mana pils, izskatās, ka uz šo likumu arī neattiecas. Diemžēl. Bet, manuprāt, ir jāiet laikam līdzi, ja jaunie grib reģistrēt laulību citur, kāpēc ne?” retoriski vaicā I.Mezīte.
Lūdz salaulāt arī ārpus baznīcas nama
“Bija gadījumi, kad mani lūdza salaulāt ārpus baznīcas nama. Pēc baznīcas likumiem to var darīt, bet tas paliek vietējā bīskapa ziņā, un mūsu bīskaps ir pret to. Līdz ar to, ja grib laulāties pie ezera, jūras vai koka, ir jālūdz atļauja no bīskapa, ko viņš gandrīz nekad nepiešķir. Bet, manuprāt, vispiemērotākā vieta laulībām tomēr ir baznīca, jo cilvēki zvēr Dieva priekšā un lūdz Viņa svētību palikt šim zvērestam uzticīgi,” saka Gulbenes katoļu draudzes priesteris Māris Zviedris. Viņš stāsta, ka esot gadījumi, kad pāri, kuri ir laulājušies baznīcā, arī šķiras, bet no baznīcas viedokļa viņi tomēr paliek vīrs un sieva, līdz ar to laulāties otro reizi nevar. Pastāv gan arī baznīcas tiesa, taču tā var anulēt, nevis šķirt laulību.
M.Zviedris stāsta, ka baznīcā laulājas ne tikai gados jauni, bet arī gados krietni vien vecāki. “Manā pieredzē bija laulības, kad līgavainim un līgavai bija apmēram 65 gadi. Bet, protams, visvairāk laulājas apmēram 30 gadu vecumā. Es laulāt varu tikai tos, kuri pieder manai konfesijai, respektīvi katoļus, turklāt viņiem ir jābūt iesvētītiem, tas nozīmē, nobriedušiem ticībā, tāpēc līdz laulībām notiek arī sagatavošanās, lai cilvēki būtu gatavi šim svarīgajam solim,” saka priesteris.
Kāpēc izvēlas laulāties baznīcā?
M.Zviedris atzīst, ka viņam vienmēr patīk laulāt, jo mīlestība starp cilvēkiem vienmēr ir kaut kas skaists un īpašs, bet laulībai ir jāsagatavojas un jānobriest.
Par to, kāpēc cilvēki izvēlas laulāties baznīcā, atbildes esot dažādas. Pirmkārt, skaistuma pēc. Cilvēki uzskatot, ka baznīcā laulības ceremonija ir svinīga un skaista. “Tas tā ir, bet tādiem cilvēkiem, kuri laulājas baznīcā skaistuma pēc, ir jāapzinās, ka laulība baznīcā nav tikai skaista ceremonija, bet gan arī atbildības pilna. Šī atbildība ir saistoša ne tikai valsts priekšā, bet pats svarīgākais – Dieva priekšā. Kamēr nebūs izpratnes par to, laulāt nevaru,” skaidro M.Zviedris.
Otrkārt, daži laulājas baznīcā, jo tā vēlas viņu vecāki. “Tādus laulāt nevar, jo laulības zvērests ir brīvprātīgs, un, ja notiek kaut kāds spiediens no apkārtējiem cilvēkiem, laulība ir liegta,” uzsver mācītājs.
Treškārt, ir pāri, kas laulājās baznīcā tradīcijas dēļ. Kad notiek pirmslaulības mācības, tad saderinātajiem tiek paskaidrots, ka tā nav tradīcija, bet gan dzīvs zvērests, kurš tiek dots otram cilvēkam Dieva priekšā. Ceturtkārt, ir pāri, kas laulājas baznīcā, jo vēlas dzīvot visu mūžu un pēc Dieva likumiem. “Tādas laulības notiek, kad laulājās draudzes locekļi, un tas man nes vislielāko prieku,” atzīst M.Zviedris.
Viņš skaidro, ka baznīcā noslēgtā laulība nav spēcīgāka, bet gan atbildīgāka. Baznīca nešķir laulību, pēc Kristus vārdiem: ko Dievs savieno, to cilvēkam nebūs šķirt. Līdz ar to laulātajiem ir jāsargā savas mīlestības saites gan priekos, gan bēdās visās sava mūža dienās.
Patiesa vēlme būt kopā
Gulbeniete Ineta Drozdova stāsta, ka pirms pieciem gadiem laulību reģistrējusi Gulbenes dzimtsarakstu nodaļā. “Mēs apprecējāmies, jo gribējām justies kā īsta ģimene. Pirms laulības reģistrēšanas mums jau bija piedzimis bērniņš. Ja ir kopējs bērns, bet paši nav precējušies, var just, ka sabiedrība uz tevi skatās citādāk. Mēs vēlējāmies, lai mums visiem ģimenē ir viens kopīgs uzvārds un lai mēs esam vīra un sievas statusā. Laulību reģistrējām dzimtsarakstu nodaļā, jo tā ir vieglāk. Baznīcā ir jāiet uz mācībām, un mēs tam nebijām gatavi. Kopš apprecējāmies, ir pagājuši pieci gadi, nekas jau tā īsti kopdzīvē nav mainījies. Vienkārši, ja vajag, tad ir daudz vieglāk no juridiskās puses nokārtot dažādus dokumentus,” saka I.Drozdova. Viņa atceras, ka ceremonija bijusi skaista un vēl joprojām palikusi atmiņā. Patikusi gan vijoles spēle, gan mirklis, kad tiek atvērtas durvis un jaunais pāris ir visu uzmanības centrā. Tāpat neaizmirstams mirklis esot bijis gredzenu mīšanas brīdis, ziedu klēpji un laba vēlējumi. “Ceremonijā piedalījās arī mūsu meita, kurai toreiz bija pusotrs gads. Tas bija ļoti emocionāls brīdis,” atzīst I.Drozdova.
Viņa atzīst, ja varētu likumīgi reģistrēt attiecības pie dabas, tad to labprāt arī darītu – jūras krastā saulrietā. “Tas būtu vienkārši ideāli un neaizmirstami!”
Zvēr Dieva priekšā
Savukārt jaungulbenietis Jānis Zarkevičs, kurš laulājās Gulbenes katoļu baznīcā, uzskata, ka laulības reģistrēšana baznīcā ir svētība un tā tik ļoti ir nepieciešama ikvienam. “Es ticu Augstākiem spēkiem, bet katru svētdienu gan uz baznīcu neeju. Izvēlējāmies laulāties Gulbenes katoļu baznīcā, jo tā ir skaista un mācītājs ir labs. Viņš prot piesaistīt cilvēkus, māk pastāstīt un paskaidrot. Šāda pozitīva un labvēlīga mācītāja attieksme tikai piesaista cilvēkus,” saka J.Zarkevičs un piebilst, ja ir tik jauks mācītājs, tad gribas iet uz baznīcu.
Viņš uzskata, ka laulība, kura noslēgta baznīcā, emocionāli ir stiprāka. Šādu laulību izšķirt esot grūti, jo esi zvērējis Dieva priekšā. Pirms laulībām bija jādodas uz mācībām, kuras ilga vairāk nekā mēnesi. “Mācītājs stāstīja par ticību, par Dievu, par baušļiem. Visu to, kas būtu jāzina ikvienam. Ar savu pārliecinošo stāstījumu mācītājs tik ļoti prot iedvesmot! No galvas mums bija jāmācās zvērests. Laulības ceremonija bija ļoti skaista.”
