Gulbenes novada valsts ģimnāzijas direktori lidiju Ķeķeri uzklausījusi Inita Savicka
Pagājušajā nedēļā notika 1. Latvijas vecāku forums par pozitīvām pārmaiņām izglītībā, kurā, savas iniciatīvas vadīti, piedalījās vecāku organizācijas, skolu padomju pārstāvji, pārstāvji no izglītības pārvaldēm, vecāki no visas Latvijas un citi interesanti, tostarp arī es.
Izmantoju šo iespēju, jo man gribējās saprast vecākus vairāk. Mani bērni jau ir lieli, un jūtu, ka sāku atpalikt tajā domāšanā, kāda ir skolēnu vecākiem. Mērķis, kāpēc piedalījos forumā, bija, lai samazinātu šo plaisu un uzzinātu jaunāko un aktuālāko.
Foruma mērķis ir paust vecāku viedokli par pārmaiņu nepieciešamību izglītības sistēmā un jau šonedēļ priekšlikumi, kā arī konkrēti jautājumi, lēmumi, kurus piedāvā vecāki, tiek iesniegti Izglītības un zinātnes ministrijai. Tālāk ministrijā notiks sarunas, jo šis forums tagad ir līdzvērtīgs spēlētājs. Ministrija izvērtēs vecāku lēmumus un mēģinās sniegt atbildes, kurus lēmumus un idejas var realizēt, bet kas varbūt vēl uz kādu laiku tomēr ir jāatliek malā.
Galvenais spēlētājs – vecāki
Foruma gaitā tā dalībnieki tika iepazīstināti ar dažādiem pētījumiem, piemēram, par disciplīnu un vardarbību skolā, par mājmācību un Ģimenes skolu, vecāku līdzdalību izglītības politikas veidošanā un citiem. Kā interesants fakts bija tas, ka forumā tika uzdots jautājums un dzirdēta arī atbilde, kāda ir atbildība skolai un vecākiem attiecībā uz bērna audzināšanu. Kā tas varētu izskatīties procentuāli. Kāda mamma bija aprēķinājusi, un izrādās, ka 20 procenti atbildības ir skolai, 80 procenti – ģimenei. Ja rēķina stundu skaitu pa gadu, cik bērns ir skolā un cik mājās, tad šīs attiecības tiešām ir 1:4. Tātad nonākam pie secinājuma, kas ir galvenais spēlētājs šajā jomā. Tie ir vecāki.
Dalās pieredzē
Mums tika dota iespēja dalīties grupās un strādāt pie konkrēta jautājuma. Strādāju darba grupā, kurā diskutēja par vardarbību un disciplīnu skolā. Tā ir diezgan smagu jautājumu risināšana, jo vienkāršu atbilžu uz šiem jautājumiem nav. Strādājot grupā, vecāki dalījās pieredzē, dalījās ar savu skatījumu par skolu. Pozitīvais bija tas, ka gandrīz neizskanēja skolas kritika, netika uzskatīts, ka pie visa ir vainīga tikai skola, izglītības ministrija un tamlīdzīgi. Sarunas bija vērstas uz to, kā vecāki varētu palīdzēt skolai mūsdienu apstākļos, piemēram, risināt jautājumus, kas saistīti ar disciplīnas problēmām, kas tagad ir ļoti aktuālas.
Ir gadījumi, kad skolas un skolotājs vairs neko nevarot izdarīt, kā tikai pakratīt pirkstu, izsaukt sociālo pedagogu un tamlīdzīgi, bet ir skolas, kur vecāki iniciatīvu paši ņem savās rokās. Runā ar konkrētu bērnu tiešā kontekstā, proti, tu esi tas, kurš traucē mūsu bērniem mācīties, tu esi tas, kurš nemāk uzvesties un lieto lamuvārdus, traucējot pārējiem. Stingrā audzinošā tonī skolēnam pasaka, kas notiks tālāk, ja tā turpinās darīt. Šis piemērs rāda, ka šādiem bērniem trūkst tā saucamā uzvedības rāmja. Viņiem ģimenē nav ieaudzināta pietāte pret pieaugušu cilvēku, un līdz ar to, tā kā viņi nezina darbību savai robežai, viņi iet tik tālu, kamēr viņu kāds vai nu aptur, vai arī notiek kaut kas nelāgs. Šajā situācijā vecāku tiešais sacītais teksts klasē visu skolēnu priekšā parādīja – ja tu iesi tālāk, nebūs labi. Ar stingru nostāju viņam tika uzlikti rāmji, un skolēns saprata, ja pāries pāri šai robežai, būs nepatikšanas. Līdz tam viņam šāda rāmja nebija. Līdzīgas pieredzes vecāki stāstīja ļoti daudz. Protams, šīs pieredzes nevar tā vienkārši pārnest uz konkrētu situāciju, jāskatās pēc konteksta, kā arī skolēnu vecāku spēka. Vecāku iesaistīšanās skolā nevajadzētu apstāties tikai ar naudas savākšanu grīdas krāsai vai ekskursijai, jo kurš gan ir tuvāk bērnam – vecāki vai skolotājs? Protams, ka vecāki.
Piedalīšanās šajā forumā bija ļoti vērtīga. Tas atvēra acis uz daudzām lietām, kuras ir pieņemtas kā pašsaprotamas. Tu esi spiests paskatīties uz konkrētu situāciju nedaudz citādāk. Ja vecākiem ir interese par šo forumu vai ir doma tajā piedalīties, vairāk informācijas – “www.vecakuforums.lv”.
