Gulbenes novada lauksaimnieki katru gadu dodas tuvākos un tālākos pieredzes apmaiņas braucienos. Ar Gulbenes lauksaimnieku biedrības gādību pagājušajā gadā, sākot no marta līdz novembrim, zemnieki devušies aptuveni 10 braucienos. Arī šajā gadā ir plānoti interesanti braucieni, starp kuriem viens atkal noteikti būs uz Baltkrieviju.
Arī Gulbenes Bioloģiskās lauksaimniecības biedrība jau vairākus gadus novada lauksaimniekiem un citiem interesentiem organizē ekskursiju uz kādu citu valsti. Brauciena laikā tiek apmeklētas arī zemnieku saimniecības, kas dod iespēju gūt labu pieredzi. Šogad brauciena mērķis bija Šveice. SIA “Latvijas Lauku konsultāciju centrs” Gulbenes nodaļas vecākā augkopības speciāliste Ingrīda Šteinberga, kura ir viena no šo braucienu organizatorēm, atzīst, ka Šveices zemnieku saimniecībās gūtā pieredze apliecinājusi, ka labi saimniekot iespējams arī nelielās zemnieku saimniecībās.
Draudzīgo draudzeņu kūts
“Mums bija iespējams apmeklēt bioloģisko saimniecību Reinavā. Pirms 15 gadiem tur sākta bioloģiskā saimniekošana, vienlaikus nopietni pievēršoties arī zinātniskiem pētījumiem par bioloģisko lauksaimniecību,” stāsta I.Šteinberga. Šodien saimniecībā strādā 130 darbinieki. No ganāmpulka dienā izslauc 1000 litru piena. Vidējais izslaukums no govs gadā ir 6500 kilogrami. Saimniecība nodarbojas ar bioloģisko sēklkopību, ir sava maizes ceptuve un gaļas pārstrādes uzņēmums. “Ievērojām, ka saimniecībā dzīvo un strādā arī cilvēki ar īpašām vajadzībām un fiziskiem traucējumiem. Mūsu zemniekos izbrīnu radīja saimnieka stāsts par govju barošanu. Izrādās, ka liellopi ēd tikai zāli un sienu, jo ēdienkartē nav mums tik pierastās graudu barības. Saimnieks uzskata, ka miltus vispār nevajag izēdināt liellopiem, jo govs organisms nav piemērots graudu barības pārstrādei. Tam piemērotas ir cūkas un vistas. Lai govs dotu produktu, kas vislabākais cilvēkam, tai jāēd tikai zāle un siens,” Šveices saimniecībā gūtajā pieredzē dalās I.Šteinberga. Šveices zemnieki uzskata, ka govs ir vienīgais dzīvnieks, kurš gadu no gada vienā konkrētā teritorijā var ēst zāli, atstājot augsnē vērtīgu mēslojumu un tādējādi uzlabojot augsnes auglību. Saimniecībā ir izveidota augu seka ar 11 gadu ciklu laukiem. Trīs gadus laukā audzē āboliņu un lucernu, tad seko graudaugi, kartupeļi un dārzeņi. “Ievērojot augu maiņu, tiek uzlabota augsnes auglība. Saimnieks bilda, ka nav vērts nodarboties ar lauksaimniecību, ja nepārtraukti netiek uzlabota augsnes auglība. Īpaša ir arī viņu attieksme pret govīm, proti, ganāmpulka lopi dibinot arī savstarpējās attiecības. Govīm esot draudzenes. Saimnieki māca govīm draudzīgi dzīvot, lai cita citu nesavainotu ar ragiem. Protams, govis kūtī dzīvo nepiesietas. Lopu novietni viņi nosaukuši par „draudzīgo draudzeņu kūti”,” stāsta Ingrīda.
Saimnieko kopš 15.gadsimta
Brauciena maršrutā ticis iekļauts arī Knūselu ģimenes daudznozaru saimniecības, kas atrodas netālu no Lucernas, apmeklējums. Saimniecība nodarbojas ar lauku tūrismu un rīko dažādus banketus. Tai ir arī savs veikaliņš, kas ir ļoti raksturīgi gan Vācijas, gan Šveices lauku saimniecībās. “Mums stāstīja, ka šajā lauku sētā dzimta saimniekojot kopš 15.gadsimta. Daudz tiekot domāts par tūristu ērtībām, jo visapkārt plešas brīnišķīga Šveices ainava. Nebeidzām apbrīnot vienu no tai tuvējiem kalniem – Rigi kalnu, kas ir 2000 metru augsts,” iespaidos dalās I.Šteinberga. Saimniecībā viss tiek apsildīts, izmantojot malkas apkuri. Kurināmo saimnieki sagatavo savā mežā. Līdz 2003. gadam viņi audzējuši arī piena govis, bet, kad slēgta vietējā pienotava, piena ražošana kļuvusi neizdevīga, tāpēc saimnieki izšķīrušies par labu gaļas lopu audzēšanai, atstājot tikai sešas slaucamās govis, kas līdz pat vēlam rudenim ganās kalnos.
Par bioloģisko pienu piemaksā
“Trešā zemnieku saimniecība „Gibelhof”, kurā viesojamies, atradās 1000 metrus augstu kalnos. Jābrīnās, kā viņi ar mūsdienīgu lauksaimniecības tehniku spēj nopļaut stāvās nogāzes un savākt sienu. Atkal klausījāmies saimnieka stāstu, ka savu 22 slaucamo govju ganāmpulku viņš ēdina tikai ar zāli un ļoti kvalitatīvu kalnu pļavu sienu. Visi zālāji ir dabiski. Saimnieks Urs Brendlijs, kurš ir Šveices bioloģisko zemnieku apvienības prezidents, uzsvēra, ka nav svarīga saražotās produkcijas kvantitāte, bet gan kvalitāte. Tikai no šādi iegūtā piena sanāk īsts Šveices siers,” stāsta I.Šteinberga. Govis saimniecībā tiek slauktas divas reizes dienā. To dara pats saimnieks un viņa dēls. Sieva strādā algotu darbu birojā. Govju ārstēšanai pilnībā netiek lietotas antibiotikas, visas kaites cenšoties izārstēt tikai ar homeopātiskiem līdzekļiem. Tā nopietni 12 gadu laikā saimniekiem nācies ārstēt tikai 5 govis. Vidējais piena izslaukums no govs saimniecībā ir 5800 kilogrami. Par pienotavai nodoto bioloģisko pienu valsts piemaksā. “Iepazīstot Šveices zemnieku saimniecības, radās jautājums, kāpēc tur gandrīz katrā pilsētiņā ir sava siera ražotne, kāpēc katrā zemnieku saimniecībā ir savs pašražotās, veselīgās produkcijas veikaliņš, bet pie mums…” prāto I.Šteinberga.
Labāk vienreiz redzēt
I.Šteinberga visiem, kuriem vien tas ir iespējams, iesaka kaut reizi doties iepazīt skaisto Šveici. “Labāk taču ir vienreiz redzēt pašiem savām acīm, nekā simtkārt dzirdēt,” viņa smejas. Ar sajūsmu viņa stāsta par došanos uz Šveices dienvidiem, lai ciemotos mūsu tautas dižgaru Raiņa un Aspazijas trimdas vietā Kastaņolā. “Senā, skaistā pilsēta Lugāno, kur iedzīvotāji pārsvarā runā itāļu valodā, sagaida ar ziedošu atraitnīšu un Alpu vijolīšu dobēm. Pilsēta pakāpusies kalnos un spoguļojas Lugāno ezerā. Ja trimdas laiks jāpavada tik gleznainā vietā, tad tas var ilgt visu cilvēka mūžu,” saka Ingrīda. Viņa neslēpj sajūsmu par varenajām Basteja klintīm, Reinas ūdenskritumu, skumjākā lauvas pasaulē skulptūru, par Alproses šokolādes ražotni, Apencelles sierotavu un vēl daudz ko citu Šveicē iepazīto.
Fakti
Šveices lauksaimniecībā nodarbināti tikai 3 procenti iedzīvotāji.
Dominējošā ir piena lopkopība, jo ir maz zemes, kas izmantojama augkopībā.
Ielejās audzē augļu kokus un vīnogas.
Lauksaimniecības subsidēšanai Šveicei ik gadus izmaksā aptuveni 3,4 miljardus Šveices franku (2,5 miljardi dolāru). Visvairāk līdzekļu tiek pienotavām.
Šveices ciematos ir 1200 privātās pienotavas. Ražo dažādu šķirņu sierus. Populārākais ir “Ementāles “ siers.
Pirmā lielā piena pārstrādes rūpnīca Šveicē tika atvērtā Bernē 1815.gadā.
