Romantiska, iekšēji harmoniska, mazliet noslēpumaina, dažkārt nenoteikta un apjukusi, cilvēks, kurā ir gan pieneņziedu saldme, gan vērmeļu rūgtums, tā varētu raksturot jaungulbenieti Inesi Toru, kura 30 gadus strādā Jaungulbenes pirmsskolas izglītības iestādē par skolotāju un kopš 43 gadu vecuma raksta dzeju. Pavasarī viņai tika izdots pirmais dzejoļu krājums “Smaržīgs jasmīns dvēselē kad dzied”, bet drīzumā pie lasītājiem nonāks jau otrā dzejoļu grāmata “Tava trauslā mīlestība”.
– Dzejas dienas tradicionāli notiek rudenī, vai tas nozīmē, ka rudens ir īpašs gadalaiks? – Jā. Arī pati esmu dzimusi rudenī, tāpēc tas man man ir īpaši mīļš laiks. Esmu sapratusi, ka rudens un rietumu debespuse ir man piemērotas. Protams, man tīk arī vasara, kad ir silts. Paraugieties, apkārt taču ir tik skaisti! No mājām uz darbu katru dienu mēroju prāvu ceļa gabalu, tāpēc iespējams vērot, kā pamazām sārtojas koku lapas. Vienīgi tumšie rudens vakari un naktis ir tās, kas biedē cilvēkus, jo, šķiet, ka atņem spēkus. Netālu no mājas ir purvs, rudeņos saklausu dzērvju klaigas. Laikam jau savā būtībā esmu romantiska, lai gan dažkārt tas traucē. Piemēram, braucu autobusā uz Rīgu un brīnos, kā cilvēki spēj četras stundas bez pārtraukuma runāt, tas taču patērē tik daudz enerģijas, tik daudz domu pazūd. Man reizēm patīk paklusēt un padomāt. Pēdējā laikā arī pavērot. Jaunībā tam neatlika laika.
– Tas nozīmē, ka ir labāks enerģijas atdeves veids?
– Piemēram aerobika, kuras nodarbības vadu. Sievietes jau interesējas, kad atsāksim nodarbības, lai gan savā būtībā esam slinkas, tāpēc iesaistīšanās nodarbībās vairāk vai mazāk ir sevis piespiešana. Es jūtos iekšēji lepna, ka spēju sevi pārvarēt un atnākt uz nodarbībām. Turklāt vēl ir jāizvēlas mūzika, vingrojumi, lai nodarbības nekļūtu vienmuļas. Tas viss prasa papildu piepūli. Toties pēc tam jūtos nogurusi, bet gandarīta, ka man atkal ir izdevies kaut ko paveikt, ka sievietes uz mājām dodas smaidošas, priecīgas. Manī kopš bērnības mīt kustību prieks. Atceros, bija seši gadi. Tolaik dzīvojām pie Ušuru ezera mežniecības mājā. Bieži aizskrēju līdz tuvējai pļaviņai un vingroju. Visi, to redzot, brīnījās, cik tas meitēns lokans. Man šis atzinums deva tādu sparu.
Tolaik neko nezināju par jogas vingrinājumiem, bet tos visus jau varēju izpildīt. Kad apprecējos un bērni vēl bija mazi, man šī kustību prieka pietrūka, kļuvu īgna, ierāvusies sevī, tāpēc šis dzīves posms man vēl arvien šķiet mazāk dzīvespriecīgs. Apmēram pirms desmit gadiem sapratu, ka tā vairs nevar turpināties, manī bija sakrājies tik daudz negāciju, ka sāku domāt, kā no tām atbrīvoties. Tās vairoja arī maģistra darba tēma par agresivitāti. Strādājot pie darba, visu nācās izlaist caur sevi. Tas man bija ārkārtīgi smagi, tāpēc ņēmu vērā ieteikumu, ka cilvēks spēj dziedināt pats sevi.
– Ar ko sākāt?
– Ar pašanalīzi, kas manī ir nepareizs, kas vairo šīs negācijas, vai bērnībā pietiekami esmu mīlēta? Vajadzēja vēlreiz visu izdzīvot. Ticiet man, tas nebija viegli. Manuprāt, pasaulē nav neviena cilvēka, kurā viss būtu pareizi. Es, piemēram, dažkārt spēju būt ļoti nesavākta un haotiska. Tie, kuri uzskata, ka visās situācijās rīkojas pareizi, būtībā ir visnepareizākie.
“Es šodien esmu nepareiza, cik nepareiza vien var būt, pūš manī nepareizi vēji un putni nepareizi dzied. Birst mani ziedi nepareizi un bites nepareizi san, un tādai ļoti nepareizai ir šodien jāsazaļo man,” lūk, par to arī tapa dzejolis.
– Kas pamudināja pievērsties dzejai?
– Skolas laikā labprāt dažādos pasākumos runāju dzejnieces Ārijas Elksnes, Vizmas Belševicas, Skaidrītes Kaldupes un citu autoru dzeju. Bija iekārtota arī klade, kurā ierakstīju sev īpaši tuvas vārsmas. Tolaik nedomāju, ka pati varētu rakstīt dzejoļus. Tas viss sākās pusmūžā 43 gadu vecumā, kad, kā jau teicu, sapratu, ka man ir garīgi jāattīrās un jāmainās, jo pārāk dramatiski uztveru dzīvi, bet tas var novest pie bezdibeņa. Dzeja pie manis atnāca pati, ļaujot man izpaust savas emocijas un dvēseliskās sajūtas. Pirmos dzejoļus ne visiem ļauju lasīt, jo tajos ir pārāk daudz pašatklāsmes.
Šobrīd dzejoļi top, lielākoties domājot par citiem cilvēkiem, ne tikai par sevi. Uztveru viņu problēmas, domas pamazām virknējas un dzejoļi atnāk paši. Tad, kad esmu darbā norūpējusies par bērniem, tad dzejoļi it kā atkāpjas, lai gan esmu uzrakstījusi arī dažus dzejoļus bērniem, piemēram, kad svinam Mātes dienu un organizējam citus pasākumus. Pēc pasūtījuma dzeju nerakstu, tā vienkārši tad nerodas.
– Kā tapa pirmais dzejoļu krājums?
– Savā būtībā esmu ļoti kautrīga, tāpēc pati nekad nebūtu uzdrošinājusies izdot grāmatu, bet uz to pamudināja sievietes. Man nebija pat nojausmas, kas jādara, lai izdotu grāmatu. Noskaidroju, ka tas ir dārgs prieks, ka vajadzīgi sponsori. Cilvēku skubināta, piezvanīju Vītola izdevniecības redaktorei Ilonai Vītolai, mazliet vēlāk aizvedu viņai dzejoļus, kurus viņa novērtēja atzinīgi. Tā man bija iedrošinoša uzslava. Šodien, turot rokās pirmo dzejoļu krājumu, domāju, nu, kas tur ir, bet, saņemot tik daudz labu atsauksmju īpaši no sievietēm, jūtos gandarīta par veikumu, saprotu, ka mūs saista līdzīgas domas un pārdzīvojumi, lai gan esam tik ārkārtīgi dažādas. Tomēr mums visām vajag kādu dzinuli dzīvē,
vienalga, vai tas ir kaķis, puķu dārzs, dejošana, mežs vai kas cits, ko mīlam.
Būtībā sievietēm vajag tik maz, lai mēs justos laimīgas. Mēs jūtamies bagātas, ja spējam mīlot piedot, esam gatavas dot un ziedot. Tagad saku, ja kāds augstāks spēks ir devis man ierosmi dzejas rakstīšanai, lai dod vēl un vēl. Cilvēka dzīvē viss ir relatīvs, tāpēc neņemos apgalvot, ka dzejošu līdz pat mūža galam.
– Vai jūsu dzejas pirmie kritiķi ir ģimene?
– Vīru mani dzejoļi neinteresē, jo viņš spēku gūst no lauku darbiem, zemes un meža. Bērniem arī ir savas domas un darīšanas, tāpēc viņiem ar savām domām neuzplijos. Ja ģimene manu dzeju nelasa, mani tas nesatrauc. To, ka esmu sākusi rakstīt dzeju, kautrējos atklāt arī saviem darbabiedriem. Tiesa, šodien viņi ir atzinuši, ka dzejoļi ir sirsnīgi un mīļi, ka protu savas domas ietērpt skaistos vārdos. Priecājos, ja kādam mani dzejoļi noder, jo esmu tos veltījusi Gulbīša vidusskolai, savam pagastam un tamlīdzīgi.
(Vairāk lasiet 20.septembra “Dzirkstelē”)
