Lejasciemiete Inese Posse ir savas dzimtas liecību un informācijas glabātāja jau astoņās paaudzēs. Viņa turpina kādas savas radinieces iesākto darbu – vāc, apkopo un veido dzimtas koku, kas jau šobrīd ir ļoti liels.
Šis dzimtas koks ir pa viņas mātes līniju, un tā aizsākumi meklējami ap 1825.gadu. “Ar dzimtas koka pētīšanu un informācijas vākšanu es sāku nodarboties pavisam nejauši. Tas viss sākās 2007.gadā, kad es biju praksē Smiltenes stādaudzētavā. Toreiz mana vecmamma Aina lūdza man pa ceļam nogādāt Smiltenē kādai kundzītei fotogrāfijas. Izrādījās, ka šī kundzīte – Elza Cimbaļuka – ir mūsu radiniece, kas savulaik aizprecējusies uz Smilteni. Tieši viņa bija sākusi vākt un jau apkopojusi lielu daļu informācijas par mūsu dzimtas pārstāvjiem, tajā, protams, bija iezīmēts arī manas ģimenes atzars. Viņa uzdāvināja arī man šo plašo informācijas kopumu, ko jau bija savākusi un ko es tagad cenšos papildināt un pilnveidot. Man radās tāda kā pienākuma apziņa, ka viņas iesāktais ir jāturpina. Pēc pusgada diemžēl uzzināju, ka šī radiniece ir mirusi,” stāsta Inese.
Apvīta ar leģendu
E.Cimbaļuka Inesei izstāstīja arī leģendu par viņu dzimtas aizsākumiem, turklāt, ja leģendā ir kaut neliela daļa patiesības, dzimtas pārstāvjos, iespējams, rit arī zilās – aristokrātu – asinis. “Leģenda, kuru man izstāstīja E.Cimbaļuka, vēsta, ka baronam fon Mengdenam, kas bija Sinoles barons (diemžēl man nav sīkākas informācijas par viņa vārdu), esot bijis mīlas sakars ar Annu Vasiļjevu, par kuras izcelsmi ir divas versijas, viena – ka viņa ir bijusi baletdejotāja no Krievijas, un otra – ka viņa ir bijusi kalpone. Baronam un Annai esot piedzimis ārlaulības bērns, kuram, protams, nevarēja dot uzvārdu, tādēļ no šīs meitenes Annas uzvārda tika atvasināts uzvārds Vasils. Viņu mīlas auglis Jānis Vasils dzima 1825.gadā, un te arī aizsākās Vasilu jeb Vasiļu dzimtas stāsts.” Šis vīrs Jānis Vasils par sievu apņēmis latviešu meiteni Zuzi un viņu ģimenē dzimuši seši dēli, kas veidojuši savus dzimtas atzarus, un viens no tiem ir arī Ineses dzimtas atzars. J.Vasila un viņa sievas Zuzes dēls Pēteris ir Ineses vecvecvectēvs. “Savu vecvecmammu Augusti, kas bija Pētera un viņa sievas Karlīnes dēla Jāņa sieva, es vēl atceros. Vecvecmamma mira 1984.gadā, vecvectēvu gan neatceros. Toties priecājos, ka joprojām varu būt kopā ar vecmammu, kas šobrīd ir mūsu dzimtas celms,” saka lejasciemiete.
Senči jātur godā
Inese cenšas izzināt no vecmammas pēc iespējas vairāk informācijas. “Pa nedēļas vidu dzīvoju un strādāju Rīgā, bet brīvdienās braucu uz mājām Lejasciemā un noteikti dodos apciemot vecmammu. Tas man ir kā rituāls. Tad daudz runājam, viņa dalās savos atmiņu stāstos par dzimtas pārstāvjiem, ko vēl atceras, un senajiem laikiem.” Ineses vecmamma ar saviem vecākiem savulaik dzīvojusi Čušļos, bet, kad vectēvs Alfons Mička viņu apņēmis par sievu, viņa pārnākusi dzīvot uz viņa mājām Vilupē. Tur vecmamma joprojām arī dzīvo, vectēvs gan jau ir miris. “Man prieks, ka šīs mājas joprojām ir apdzīvotas, un būtu žēl, ja šī vieta kādreiz aizietu nebūtībā vai tur ienāktu kādi sveši cilvēki,” saka Inese. Viņa atklāj, ka viņas dzimtas atzars ir tipiski no Lejasciema – vairāk vai mazāk visi šajā vietā ir arī palikuši dzīvot, protams, tagad jaunie vairāk dodas pasaulē. “Par dzimtas salidojumu varam saukt tikšanos jūlija otrajā svētdienā Lejasciema kapusvētkos. Kapsēta ir tāda karmiska vieta. Mūsu vecmamma uzskata, ka tas nav cilvēks, kurš neciena un netur godā savus senčus un kurš nevar atnākt uz kapiem un pieminēt tos, no kuriem ir cēlies. Protams, ar laiku šīs tradīcijas ir nedaudz vājinājušās, bet lielākā daļa tomēr cenšas katru gadu atbraukt uz kapusvētkiem, to dara pat tālāki radi. Tad arī visi parasti sabraucām pie vecmammas Vilupē. Tas ir bijis kā nerakstīts likums. Tad klājam lielu galdu un svinam šo tikšanos,” stāsta Inese. Lielākas pulcēšanās ir arī jubilejās, skolas izlaidumos, bet tad, protams, kopā sanāk tieši tuvākie radi – bērni, mazbērni un mazmazbērni. Taču arī ar tālākiem radiem iznāk kopīgas tikšanās, reizēm pat ikdienā turpat Lejasciemā un kapusvētkos – jau nu noteikti.
Meklē jebkādu informāciju
Inese atzīst, ka viņa labprāt sazinātos un kaut ko uzzinātu vairāk arī par saviem pavisam attālajiem radiem, kas ir dzimtas koka pretējā pusē, vai arī ar jebkuru cilvēku, kam ir kāda informācija par uzvārdu Vasils. “Mūsu dzimtas zarā ir palikuši vairs tikai divi cilvēki, kas vēl nes uzvārdu Vasils, jo ģimenēs, kurās ir dzimušas meitas, apprecoties uzvārdi mainās,” saka Inese. Ar dzimtas sakņu izzināšanu viņa nodarbojas jau kādu laiku, taču ir ļoti grūti atrast kontaktus ar cilvēkiem, kas ir citos dzimtas atzaros. Viņa būtu ļoti pateicīga jebkuram, kas sniegtu viņai kādu informāciju, kas ir saistīta ar viņas dzimtu, to var darīt arī, rakstot viņai uz e-pastu “posse@inbox.lv”. “Patiesību sakot, šīs informācijas apkopošana ir diezgan sarežģīta. Bieži vien gadās, ka cilvēki zina tikai aptuvenu informāciju par kādiem saviem radiem, piemēram, ka viņa dzimšanas diena esot bijusi kaut kad jūnijā vai jūlijā, citiem savukārt nav zināmi pat vārdi,” saka Inese. “Man ļoti gribētos atrast vairāk informācijas arī par senākajiem dzimtas pārstāvjiem, piemēram, Jāni Vasilu un viņa sievu Zuzi. Esmu mēģinājusi skatīties baznīcas grāmatas internetā, taču man diemžēl pagaidām nav izdevies atrast kādu informāciju. Jāpiebilst, ka vecās baznīcas grāmatas lasīt ir ļoti grūti. Lai arī es protu lasīt vecajā drukā, šīs baznīcas grāmatas ir rakstītas ar roku un tas apgrūtina lasīšanu.” Taču Inese negrasās padoties un noteikti turpinās iesākto. Kad būšot vairāk brīva laika (šobrīd viņa daudz laika velta arī studijām maģistrantūrā), viņa noteikti došoties arī uz arhīvu. Inese stāsta, ka viņai ir arī nelielas iestrādes dzimtas koka pa tēva līniju pētīšanā. Viņa vēlas izveidot arī šo dzimtas koku.
Lejasciemā jūtas vislabāk
“Varbūt agrā jaunībā tas viss nav vajadzīgs, bet kaut kādā zināmā vecumā cilvēkam, šķiet, nāk apjausma un gribas vairāk uzzināt par saviem senčiem. Tas būs arī labs vēstures materiāls nākamajām paaudzēm!” ir pārliecināta Inese. Viņa sevi sauc arī par Lejasciema patrioti. Lai arī viņas mamma savulaik ir aizprecējusies prom no Lejasciema un Ineses bērnība ritējusi citviet, viņa vienmēr zinājusi, ka viņas mājas būs Lejasciemā. Inese sirdī glabā bērnības dienu gaišās atmiņas par ciemošanos Lejasciemā pie vecmammas. “Ar Lejasciemu man vienmēr saistās kaut kas tik saulains, skaists un laimīgs. Kad apprecējos, ar vīru atradām māju Lejasciemā. Tagad ceru, ka man izdosies ar laiku atrast arī darbu tuvāk mājām, lai man nav jābrauc uz Rīgu. Savās mājās, Lejasciemā, kopā ar bērniem es jūtos vislabāk, tur es esmu laimīga! Ceru, ka arī mani bērni izaugs par Lejasciema patriotiem!”
