Latvijas iedzīvotājiem šī nedēļa, vērojot, lasot un klausoties plašsaziņas līdzekļus, bija, maigi sakot, murgs.
Latvijas iedzīvotājiem šī nedēļa, vērojot, lasot un klausoties plašsaziņas līdzekļus, bija, maigi sakot, murgs. No vienas puses bija jāvēro politiķu nespēja savā valstī nodrošināt kārtību un ļaut sirmajiem vīriem – leģionāriem – 16.martā nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. No otras puses – atklātībā parādījās ziņa par kukuļdošanā iesaistītajām prominentajām personām un balsu pirkšanu Jūrmalas domes priekšsēdētāja vēlēšanās. Šīs abas ziņas šonedēļ bija visu nacionālo mediju topā, jo – ir jau arī par ko runāt.
Mani gan kā žurnālisti, gan kā Latvijas valsts iedzīvotāju pārsteidza politiķu rīcība uzreiz pēc nu jau slaveno telefonsarunu publiskošanas. Tā vietā, lai savu vēlētāju priekšā cienīgi rīkotos, politiķu galvenā galvassāpe bija: “Kā mediju rīcībā varēja nonākt šīs ziņas? Kurš tās piegādāja?” Tas liecina tikai par to, ka politiķiem tas nav nekas jauns, bet jauns ir tas, ka tik publiski un neapstrīdami to beidzot uzzināja arī sabiedrība. Šajā gadījumā fakti runāja paši par sevi jau pirmajā dienā pēc šīs informācijas publiskošanas, tikai diemžēl atbildīgo politiķu sirdsapziņa tos uzreiz nesadzirdēja.
Tā vien šķiet, ka kukuļdošanas faktu nonākšana atklātībā bija tā šokējusi politiķus, ka viņi nespēja vairs strādāt un tika pieņemts lēmums naktī no 15. uz 16.martu ap Brīvības pieminekli uzcelt žogu, lai “nosargātu” savu brīvības simbolu. Naktī, tumsā, lai pēc iespējas mazāk to redzētu… Uzaustot 16.marta rītam, dzīvus palikušos tagad jau sirmos vīrus, kas pirms 62 gadiem frontē piedzīvoja niknākās kaujas un nu vēlējās biedru piemiņai pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus, sagaidīja žogs, ko apsargāja drošības iestādes. Domāju, ka ne viens vien leģionārs tad pie sevis nodomāja: “Tas nebija tas, par ko mēs toreiz cīnījāmies…”
Kur vairs tālāk šajā valstī var iet, ja drošības iestāžu vīri kā akmenī iekaltu skarbu sejas izteiksmi apsargā sētu ap Brīvības pieminekli un noskatās, kā sirmie leģionāri met tai pāri ziedus… To redzot televīzijā, radās pārdomas, vai protam novērtēt to, ko mūsu tautieši paveica Otrā pasaules kara laikā, vai spējam aizdomāties par to, ko viņi ir pārcietuši, ka viņiem ir laupīta jaunība, lakstīgalu dziesmas aizstājot ar lielgabalu zalvēm. Un tagad kā pateicība ir žogs ap Brīvības pieminekli, nemaz nerunājot par fašistiskajiem apvainojumiem. Iekšlietu ministrs vakar Latvijas iedzīvotājiem esot atvainojies par drošības dienestu lēmumu 16.martā ap Brīvības pieminekli uzcelt žogu. Ministrs uzskata, ka šis lēmums attaisnojās un prognozēja, ka šogad atkāroti būs jāievēro līdzīgi pasākumi, piemēram, hokeja čempionātā. Tā teikt – amats rokā.
