Gulbenes bibliotēkā viesojās aktieris un dzejnieks Andris Bulis. Viņu izbrīnījis, ka uz tikšanos bija ieradušies galvenokārt vecākās paaudzes cilvēki, lai gan cerēts, ka auditorijas lielākā daļa būs jaunieši, jo lasīt grāmatas, tāpat kā rakstīt dzeju, viņaprāt, esot stilīgi. Šis izteikums mudināja noskaidrot, cik daudz lasām, ko darām, lai modinātu cilvēkos lasīšanas prieku, vai tiešām modernās tehnoloģijas izkonkurēs grāmatplauktus?
Gaume mēdz būt dažāda
Jautājot jauniešiem, kāpēc viņi lasa vai nelasa grāmatas, atbildes bija dažādas. Bija, kuri bilda, ka lasot labprāt, tikai izvēloties konkrētu tēmu vai arī tādus izdevumus, ko norādījusi izlasīt skolotāja. Bija arī tādi, kas atzina, ka viņiem vispār nepatīk lasīt grāmatas, jo ļoti daudz ko esot iespējams izlasīt internetā, bet grāmatu lasīšana aizņemot pārāk daudz laika.
Gulbenes bibliotēkas lasītāju apkalpošanas nodaļas vadītāja Iveta Krūmiņa uzskata, ka jaunieši maz lasa tāpēc, ka ir pārāk aizņemti interneta sociālajā vidē, bet tas, kāpēc pieaugušos ne vienmēr interesē grāmatas, ir dzīves negāciju radīts nogurums. “Apmeklētāji mums tā arī saka, ka ikdienā ir maz priecīgu notikumu. Tieši tāpēc arvien pieaugoša grāmatu pieprasījumu forma ir izdevumi, kas cilvēkam neliek domāt par problēmām, piemēram, salkani mīlestības vai detektīvromāni. Protams, ir cilvēki, kuriem joprojām ir būtisks grāmatas saturs, laba valoda un, ja tas ir ārzemju autors, arī labs tulkojums. Šie lasītāji cenšas sevi pilnveidot, bet diemžēl tādu nav daudz,” novērojusi I.Krūmiņa. Ir cilvēki, kuri lasa ievērojamu cilvēku biogrāfijas. Katru rudeni bibliotēka rīko jaunāko grāmatu apskatus skolēniem. Pēc šiem apskatiem ir jaunieši, kuri izlasa visas jaunākās grāmatas. “Ir arī tā, ka bibliotēkā ienāk puisis un bilst, ka viņam uzdots izlasīt vismaz vienu grāmatu. Stāvot pie plaukta, redzu, ka viņš meklē iespējami plānāku izdevumu ar lielākiem burtiem. Esmu jautājusi skolēniem, vai lasīšanai atliek laiks? Atbilde – laika nav, jo ir jāmācās, ir mūzikas, mākslas un sporta skola. Tā saka aktīvāko jauniešu daļa, bet kāpēc nelasa pārējie? Domāju, ka liela nozīme ir ģimenei,” saka I.Krūmiņa.
Literatūra ir jāizvērtē
Jaungulbeniete Adīna Andževa ir pārliecināta, ka jālasa tas, kas interesē. Viņai ir nepieņemami, ka tiek izdotas grāmatas, kas kropļo latviešu valodu. No plašā grāmatu klāsta viņa izvēlas izdevumus, kur gūtā informācija var noderēt arī ģimenē. Ar savu piemēru Adīna lasīšanas mīlestību ieaudzinājusi arī savos nu jau pieaugušajos bērnos. “Uzskatu, ka nekādā gadījumā nedrīkst piespiest bērnus lasīt konkrētas grāmatas, jo pretējā gadījumā tiek nomāktas viņu intereses. Arī skolās bieži vien tiek uzdots lasīt to, kas jauniešiem nepatīk. Vienam no maniem dēliem bija jālasa novele “Nāves ēnā” kā obligātā literatūra. Viņam tā nepatika un, manuprāt, bija par grūtu, jo izlasītais bērnā radīja nepatīkamas emocijas. Uzskatu, ka īpaši jaunākajās klasēs literatūras sarakstu vajadzētu pārskatīt. Ar literatūras palīdzību vajag vairot labo, īpaši bērnos un jauniešos, jo slikto priekšā parāda filmas. Tieši tāpēc, arī grāmatas lasot, cilvēkiem ir rūpīgi jāizvēlas, par ko lasīt. Tas jāņem vērā, pat mazam bērnam lasot priekšā pasakas,” uzskata A.Andževa.
Saglabā un trenē atmiņu
I.Krūmiņa uzsver, ka grāmatu lasīšana palīdz cilvēkam izkopt ne tikai valodu un prasmi izteikties, bet veicina domāšanu. To atzīst arī pensionāre Ruta Lase no Gulbenes, kura savu mūžu nespēj iedomāties bez grāmatām. “Lasīšana, kas šobrīd ir ikdienas un dzīves saturs, man palīdz nemitīgi paplašināt redzesloku. Lai gan gadu nasta ir liela, joprojām daudz ko vēlos uzzināt. Lasīšana man palīdz trenēt atmiņu un nenotrulināties, kas manos gados nav mazsvarīgi. Tā attālina mani no Alcheimera slimības. Vecumā grāmatu lasīšana ir kā zāles. Ir tādi izdevumi, kurus pārlasu tādos brīžos, kad esmu par kaut ko sanervozējusies, jo tajos rodu ne tikai nomierinošas domas, šķiet, ka tie mani ārstē,” viņa stāsta. Grāmatu ārstējošo spēku pozitīvi vērtē arī daktere Rasma Melbikse, norādot, ka tas palīdz trenēt atmiņu. “Īpaši cilvēkam kļūstot vecākam, jo ir jāatceras izlasītais, vieta, cik tālu grāmata izlasīta. Ir par ko domāt, pārspriest. Grāmatu lasīšana atmiņu nekādā gadījumā nenoslogo, bet palīdz to saglabāt,” spriež R.Melbikse.
Lasīšanas prieks nav tālu jāmeklē
Bērnu bibliotēkas galvenā bibliotekāre Solvita Lībere ir pārliecināta, ka bērnu lasīšanas prieks nav pazudis, tikai mazliet apmaldījies, lai gan Latvijā esot veikti pētījumi, ka skolas vecuma bērni lasa maz. Kļūstot pieaugušākiem, vēl mazāk. Vai tas nozīmē, ka ir zudis lasīšanas prieks? “Manuprāt, tas nekur tālu jau nav jāmeklē. Tas ir tepat mūsu mammu grāmatplauktos, varbūt mazliet apputējušās agrākos laikos izdotās bērnu bilžu grāmatās, kuras tikai būtu jāpaņem un kopā ar bērnu jāsāk lasīt. Galvenais ir darboties kopā bērnam un vecākiem vai vecvecākiem. Tas paplašinās bērna redzesloku un attīstīs viņa iztēles spējas, pacietību klausīties, attīstīs vēlmi mācīties lasīt tikpat dabiski kā runāt vai staigāt. Ir labi pārrunāt lasīto, bet nevajag censties pārspriest katru stāstu. Labi stāsti, arī nepārrunāti, veicinās bērnā lasītkāri. Turklāt viņam dažkārt vajadzīgs laiks, lai pārdomātu lasīto. Reizēm pat pēc pāris dienām bērns jūs var pārsteigt, izsakot spriedumus par kopīgi lasītajiem notikumiem.” pieredzē dalās S.Lībere. Viņa ir pārliecināta, ja bērns redzēs, ka arī mamma un tētis lasa grāmatas, viņā nostiprināsies pārliecība, ka lasīt ir labi.
Kopā uz bibliotēku
Par lielu pozitīvu piedzīvojumu mazajam cilvēkam S.Lībere uzskata kopīgu bibliotēkas apmeklējumu, kur viņam izstāstīs par iestāšanās kārtību bibliotēkā, par lasītāja karti, par grāmatu izsniegšanas un saņemšanas kārtību. Iespējams, lasītāja karte būs bērna pirmais oficiālais dokuments, kurš iedots viņam pašam. Interesanti, ka bērnu bibliotēkā lasītāja karte ir izsniegta pat divus gadus vecam lasītājam. Katru reizi, kad zēns kopā ar mammu vai tēti ierodoties bibliotēkā, mazulis ar svarīgu sejas izteiksmi iedod savu lasītāja karti un grāmatas. Bibliotekāres priecājas, ka šis gads ir īpašs ar to, ka daudz bērnu ierodas kopā ar mammām un tētiem. “Tā nav tikai viena reize. Bērni kopā ar vecākiem uz bibliotēku nāk bieži. Piemēram, pagājušajā gadā mūsu labākā lasītāja bija Alise, kurai nesen palika 4 gadi! Un uz bibliotēku viņa nāk jau sen, protams, kopā ar savu mammu! Alise ir ļoti runātkāra meitene, kura uz bibliotēku nāk ne tikai pēc grāmatām! Viņai patīk spēlēties bibliotēkā, komunicēt ar mani un citiem bērniem. Es patiešām ceru, ka Alise būs laba lasītāja arī turpmāk. Tikai mēs, pieaugušie kopā ar saviem bērniem, varam atrast nomaldījušos lasītprieku un atkal atvest to uz mūsu mājām,” tāda ir S.Līberes pārliecība.
Fakti
Gulbenes bibliotēku 2012.gadā kopumā apmeklējuši 24 437 lasītāji. Salīdzinājumā ar 2011.gadu tas ir par 2013 lasītājiem mazāk. Starp tiem – 4127 bērni, kas arī ir par 1305 mazāk.
Izsniegta 61 621 grāmata, bērniem – 2633 grāmatas.
Lasītāju vecums
Līdz 5 gadi – 74 lasītāji.
6-10 gadi – 330.
21-25 gadi – 395.
41-45 gadi – 168.
46-50 gadi – 184.
51-55 gadi – 140.
81-85 gadi – 29.
86-90 gadi – 12.
91- 95 gadi – 1
Lasītāju kategorijas
Lasītāji, kuriem nepatīk turēt rokā netīru grāmatu. Lasa tikai jaunos izdevumus.
Lasītāji, kuri izvēlas tikai nobružātas grāmatas, uzskatot, ka tās ir daudz lasītas.
Lasītāji, kuri vispirms nosaka, cik tālu grāmata ir pašķirta. Ja izlasītas tikai dažas lappuses, bet tālāk nav lasīts – secinājums, šo izdevumu vispār nav vērts lasīt.
Lasītāji, kuri lasa tikai dzeju. Galvenokārt tie, kuri paši lasa dzeju.
