Režisore ir atradusi sev domubiedrus.
Režisore ir atradusi sev domubiedrus
Bezjēdzīgi būtu uzskatīt, cik vecs vai jauns ir Gulbenes Tautas teātris, cik lugas ir nospēlētas, cik režisoru ir to vadījuši. Ir tikai tagad. Nav nekā, kas bija. Pareizāk sakot, tas viss ir. Zemapziņā. Domājot un lolojot izsapņoto.
Šobrīd Gulbenes Tautas teātrī ir savējie. Ir režisore Edīte Siļķēna. Teātris rāda skatītājiem viņas iestudēto Hermaņa Paukša komēdiju “Piedod, Bokačo, ja vari!”. Top jauna izrāde pēc tirzmalietes Laimas Muktupāvelas lugas “Brīnumu nakts”. Teātris dzīvo, elpo, domā, jūt. Un arī skatītājam liek dzīvot sev līdzi.
Savādi pie režisores atnākusi L.Muktupāvelas “Brīnumu nakts”. Pirmoreiz izlasot, licies, ka viss tur ir “pilnīgs murgs”. Lasot vēl un vēl izjūta mainījusies. “Interesanta ir lugas autores ideja par to, cik spējīgi mēs esam cits cita domu pasaulē ienākt un sarunāties. Ar ko mēs atšķiramies no dabas, no dzīvām un nedzīvām lietām ap mums? Arī no lopiņiem kūtī. Viņus audzējam, barojam. Nokaujam. Bet kāds ir cilvēks attieksmē pret cilvēku? Un kāda ir mūsu saplūšana ar pasauli, ar lietu kārtību?”
Viņa atzīst, ka skatītāji “teātri mīl un pazīst ar vienkāršību”, “gaišumu un humoru”. “Svarīgi, lai tas nāk no būtības. Lai humors nav pretīgs, lai nav neķītrs. Lai ir saules stars, patiesības pieskāriens. Ja esi gaišs humorā, tad tas tikai labu dara, attīra,” saka režisore. Te viņa atceras “Krustmāti Jūli no Tūles” un “Alfonu Trīcvaidziņu”. Arī “Brīnumu naktī” netrūkst gaiša humora. Un reizē ir arī kaut kas pilnīgi cits.
Skatītāji zālē nekļūdīgi sajūt izrādes biostrāvas
“Ir pilnīgi vienalga, vai tā ir komēdija vai traģēdija, vai sentence. Ir būtiski panākt, lai aktieris būtu patiess. Tas ir nežēlīgi. Cik tālu režisors var iet? Ja uz skatuves atklājas patiesas emocijas, biostrāva, aura, tad zālē to sajūt. Un rodas atbilde. Skatītājs, kas ir atvērts just šo auru un ieiet tajā, tas sapratīs savas izjūtas,” saka Edīte.
Viņa esot “ārkārtīgi pret teātri kā atspēlēšanas mākslu”, jo “tad nekas nesanāk”. “Man liekas, ka pašlaik arī profesionālajos teātros tā ir nelaime, ja skatītājs nesaņem gaidīto. Es kā skatītāja atveros, bet pretī saņemu tikai izrādi kā formu, kā aktiermākslas tehniku. Ir vilšanās,” atzīstas Edīte.
Reizēm neveiksme rodas no samulsuma. No tā, ka ir sajūta “skatītāji redz aktierim cauri”. Ļaujoties mazvērtības kompleksiem, atvēršanās nebūs. Nebūs garīgā kontakta.
Katram režisoram reizēm sāp, ka nevari savas izjūtas, domas ielikt aktierī, kam ir sava pasaule. “Ģeniāli, ka kādreiz šās divas pasaules – režisors un aktieris – saskan, saplūst, saliekas kopā. Tādi brīži ir bijuši izrādēs “Samīdīto petūniju lieta”, “Eskoriāls”. Mēģinājumos, kad stundām ilgi runājam par psiholoģiskiem sīkumiem izrādē. Kad pārrunājam katastrofāla situācijas un to, kā mēs rīkotos tajās un kas no tā iznāktu. Ir taču tā, ka dzīvē daudz kas notiek neapzināti. Kad sāc to analizēt, tad ir pirmatklājuma sajūta,” saka Edīte.
Mājās pilni kakti ar lugām
Mājās viņai esot grāmatas gandrīz vai tikai ar lugām vien. Tās lasītas un pārlasītas, bet tikai vienā reizē izlasītais “atnāk” pie režisores. Tas notiek tad, kad “ir vajadzīgie aktieri” un kad saviļņo “virsdoma”. Tad Edīte apņemas veidot jaunu iestudējumu.
“Tā pati komēdija “Piedod, Bokačo, ja vari!”. Par ko tā ir? Jauki, ka skatītāji priecājas arī par sižetu. Taču man šī izrāde ir protests pret vienādi domājošo un vienādi ietērpto cilvēku kopumu. Tas ir briesmīgi, ka vienā vietā, vienā sabiedrībā ieciklējas vienādi domājošie. Piemēram, šīs mūķenes izrādē. Un pēkšņi tas liekas kaut kas nenormāls, ka viņas grib izkāpt no ierastajiem rāmjiem. Viņas to vēlas, viņas to dara, bet izrādās, ka viņas neprot to darīt,” saka Edīte. Esot prieks, kad skatītājs spēj “lasīt” izrādes zemtekstu.
Režisoram svarīga ir vientulība, bezmiega naktis. “Es bieži sūdzos, ka man trūkst vientulības. Es dzīvoju piektajā stāvā. Un tā ir privilēģija. Naktī izeju uz balkona. Un esmu tieši zem zvaigznēm. Tad es sāku domāt nevis uz priekšu, bet atpakaļ. Tas ir svarīgi, domājot par izrādi. Runāt, kas ir, zemapziņā atceroties, kas bija pirms darbības, kas attēlota izrādē. Tas ir garīgais darbs, kas jāiznēsā, jāpamodina, kamēr idejas guļ tevī iekšā. Kādā mirklī tās atnāk. Ne vienmēr veiksmīgi,” atzīst Edīte.
Izauklēts amatierteātru festivāls “Vīzija”
Trīs reizes Stāmerienas pilī izspēlēta “Vīzija”. Trīs vasarās. Visā Latvijā izskanējusi labā slava par festivālu, kurā amatierteātri rāda absurdo lugu iestudējumus pilī, pie tās, parkā, pie ezera. Vai šis festivāls notiks arī ceturto reizi?
“Tādas pārliecības nav. Diemžēl nerodas garīgā saskaņa ar pils nomnieku Andreju Vīcupu,” saka Edīte. Situācija ir absurda. A.Vīcups it kā ir pils saimnieks. Bet Edīte jūtas piederīga pilij. Kaut viņai juridiski uz to nav nekādu tiesību. Būtībā katrs, kas dzimis un audzis Stāmerienā, jūtas piederīgs pilij. Un katram sāp sirds par pili, ka tā neatdzimst. Gribas to apskaut kā bērnu, samīļot. Un sāp sirds, ka tas nav iespējams.
“Katram Stāmerienas cilvēkam visa dzīve un nākotne saistās ar pili. Un tad nāk prātā, kāda kādreiz tā ir bijusi. Lai gan… Ja paskatās pagātnē, kādi bija likteņi tiem cilvēkiem, kam piederēja pils? Neviens īpaši laimīgs nav bijis. Katrreiz “Vīzijā” man licies, ka esmu ārkārtīgi laimīga līdz ar citiem cilvēkiem. Tā ir mūsējā, teātra cilvēku sajūta, aura. Un sajūta par pili kā par kaut ko savu,” saka Edīte.
Un vēl ir maksātspēja vai nespēja. Un tad sākas mazvērtības kompleksi. Un tad doma, ka visam jātvinās biznesa apritei. Vai teātris to var? “Skatītāju nav daudz. Un nedod Dievs, ka to būtu vairāk. Tad būtu traucēta sajūtu, impulsu plūsma. Teātris ir intīma māksla, kas ir pretrunā ar visu masveidīgo. Līdz ar to rodas pretruna. Kāpēc jāatbalsta pasākums “Vīzija”, kas domāts šauram interesentu lokam?” domā Edīte.
Smaida, iekšēji plosoties
Edīte atzīst, ka viņa nereti “plosās sevī iekšēji”. Tas varbūt ir pašsaprotami, ņemot vērā, ka viņa ir Skorpions un Čūska. Viņa apbrīnojot cilvēkus, “kas ir harmoniski, kas dzīvo saskaņā ar sevi”. Edītei tas liekoties “nesasniedzams ideāls”. Tomēr viņa uz to tiecas – “lai saskanētu iekšējā dzīve ar ārējo”.
“Es reizēm esmu izmisumā. Man liekas, ka es dzīvoju citā pasaulē. Piemēram, uzaicina piedalīties Valsts ieņēmumu dienesta rīkotā pasākumā – lielāko nodokļu maksātāju godināšanā. Ak, Dievs! Man liekas, ka tā ir tikai tāda cilvēku radīta likumu organizācija. Bet kas ir likums? Cilvēki to rada tiem, kas ir mazāk spējīgi domāt. Tie, kam ir vara pār likumiem, nereti varbūt ir aizmirsuši, ka patiesībā pasaulē valda citas likumības. Nerakstītas,” domā Edīte. Viņai bieži vien esot grūti “nolaisties uz zemes”. To varētu saukt arī par “ieciklēšanos”. Un vienlaikus Edīte netiekot vaļā no naivas un banālas ticības tam, ka “katrā cilvēkā ir kaut kas labs”. Varbūt tāpēc, ka “katrā no mums ir neizmērojamas rezerves, par kurām paši nemaz nezinām”.
Nu kas tur ko nedarīt!?
“Man liekas, ka ik pa brīdim es ļaujos depresijai un dzīves jēgas meklēšanai. Un tas izpaužas darbā,” atzīstas Edīte. 2000.gadā viņa pēc pašas vēlēšanās aizgāja no otrā sava darba – Gulbenes kultūras nama mākslinieciskās daļas vadītājas amata. Tagad viņa ir tikai režisore. Tikai. Gulbenes Tautas teātrī un vēl vairākos citos dramatiskajos kolektīvos.
“Šodien par kultūru, par gara darbu negrib maksāt. Kādreiz domāju, ka teātris – tās ir emocijas un jūtas, ko es pārdošu pasaulei. Vai pērk? Vai ir vajadzīgs? Liekas, ka drīzāk cilvēki ir gatavi maksāt par visu, izņemot savu iekšējo pārdzīvojumu. Tas mani uztrauc. Un vēl šī attieksme par kultūru kā tādu. Daudziem liekas – nu kas tur ko nedarīt, tas taču ir tik vienkārši!” saka Edīte.
Kultūras nama pasākumu rīkošana “paņēma daudz enerģijas”, un tās trūka “savai pašas dzīvei, saviem bērniem”. “Laikam es sapratu, ka spēki un pūles, ar kuriem uzradītais pasākums izdevies, ir tikai mirklis. Visi aiziet, un jau pēc pusstundas viss ir aizmirsts. Un tas nevienam vairs neko nenozīmē. Beigās apjaušu, ka es taču nedaru neko. Ja es uzraktu zemes pleķīti, iestādītu puķes dobē, tad visi to redzētu. Cilvēki teiktu – cik skaisti tu strādā, kā proti rozes audzēt,” prāto Edīte. Un viņa bēg. Un patveras citā gaistošā pasaulē – teātrī. Tas arī tikai mirklis, emocija, doma. Taču to var atkārtot. Katrā nākamajā izrādē.
Kam nepieciešama garīgā saziņa
Dzīves jēgas meklējumos Edīte jau kuro reizi savā mūžā patvērumu ir atradusi teātrī, kur viņa redz “personības, redz cilvēkus”, redz tādus, kādi viņi ir. Ar cilvēciskām vājībām. Reizēm bērnišķīgus, reizēm nejaukus, reizēm nodevīgus. Un tad rodas sajūta, ka kopīgā darbā “rezultāts reizēm nav nemaz tik nozīmīgs kā process”.
Bijis laiks, ka viņa izmisīgi centusies pierādīt sev un citiem, kāds lielisks ir Gulbenes Tautas teātris. Bieži bija izbraukumi un līdzdalība dažādos amatierteātru festivālos. Divus gadus pēc kārtas iestudējumi tika izvirzīti uz Latvijas amatierteātru labāko izrāžu parādi.
“Bet reizēm nav pārliecības, ka mūsu teātri vajag te, uz vietas. Vai jāveido izrādes tāpēc, lai aizbrauktu uz festivāliem un skatēm? Lai parādītu sevi profesionāļiem? Es nezinu formulu, kā darīt. Varbūt ka Gulbenē teātris nemaz nav vajadzīgs. Varbūt teātrim jākļūst par neatkarīgu organizāciju. Lai gan… Var jau strādāt un darīt tikai tik ilgi, kamēr, liekas, ir jēga,” prāto režisore.
Patīk cilvēki, kuros ir azarts
Šogad viņa vada teātra nodarbības Gulbenes ģimnāzijā. Sākumā jaunieši bijuši neziņā, kā tas būs. Taču viss izrādījies vienkāršāk, nekā sākumā licies. “Mēs principā nerunājam par teātri. Runājam par iekšējo pasauli. Par to, cik katrs cilvēks pazīst sevi, kā izjūt sevi, kā prot kontrolēt sevi. Ko nozīmē iekšējie pārdzīvojumi? Es apbrīnoju un priecājos par jauniešu maksimālismu. To, ka vajag tikai gribēt un viss notiks. Man ir jāpazīst sevi, lai es uzdrīkstētos teikt kaut ko citiem,” viņa saka.
Arī Edītei esot svarīgi laiku pa laikam satikties ar “bērna domāšanas veidu, kas atšķiras no tā, kā pasauli redz un izprot pieaugušais”. Gulbenes vidusskolā pamatskolas klasēs viņa bērniem iestudē vairākas izrādes. Panākumus jau guvusi “Melnās vārnas reportāža”. Atzinība gūta, piedaloties bērnu amatierteātru skatēs. Un vienlīdz ieguvēja esot pati režisore. Bērnu domāšanas veids iedvesmojot. Tāpat arī lauku cilvēki suģestē ar savu domāšanu un vitalitāti. Edīte vada amatierteātri Stāmerienā. Reizēm ir par grūtu, bet tad piepeši gandarījums, ka “cilvēks atveras kā krāšņa puķe”.
“Man patīk cilvēki, kas rīkojas, kļūdās, bet dara no sirds. Ar azartu,” smejas režisore.
Gribas pakāpties kalnā
Edītei ir sapnis. Kad paies gadi un viņa jau būs večiņa. Kad izauguši būs pašas bērni. Un Edīte jau būs vecmāmiņa. Tad viņai būs cilvēka cienīga pensija. Un Edīte tāpat kā visi cienījami pensionāri Eiropā ceļos. Tad viņa gribētu pakāpties kalnos. Kaut kur Norvēģijā. Stāvēt milzīgās, melnās klintīs. Skatienam pavērsies jūra. Un tad Edīte domās, ka viņa ir šinī pasaulē, kādas ir viņas ambīcijas, vara pār sevi, pār citiem. Un noteicošā tobrīd būs izjūta, kas Edīti pavada vienmēr – pasaulīgā brīvība. Vajag tikai mācēt to atcerēties. Negaidot pensiju.
Edīte labprāt nedēļas nogalēs aizbrauc uz tēva mājām Stāmerienā. “Un tad tik vienkārši ir salikt visu pa plauktiņiem. Kam tad ir pasaulē jēga? Manā dzīvē? Un tad man liekas, ka es par maz uzdrīkstos,” saka Edīte.
*****
ko saka par saviem sapņiem
Ticu sapņiem, astrālajai pasaulei. Sapņi ir krāsaini. Bieži satieku tur cilvēkus, kuru vairs nav šinī saulē, bet kuri man ir tuvi. Es gūstu no viņiem svarīgu emocionālo informāciju, filozofiskas pārdomas. Nereti pamostos no rīta un visu dienu lidoju, dzīvoju sajūtā, enerģijā, ko devis sapnis. Tā gaišuma izjūta, kas, gūta sapnī, ir pilnīgi reāla.
par attiecībām ar bērniem
Mani bērni ir patstāvīgi. Es vienmēr to esmu gribējusi. Jau no dzimšanas brīža es izjūtu viņus kā neatkarīgas būtnes, kā personības. Es ietekmējos no saviem bērniem, viņi ir veidojuši mani tādu, kāda es esmu. Mums ir interesanti sarunāties. Reizēm varbūt tāpēc trauki vakarā ir palikuši nenomazgāti, toties esam visu izrunājuši par suni, kas nesen nomiris. Mēs nevaram naktī gulēt, kamēr tas nav izrunāts. Tie ir tādi dzīves jautājumi, uz kuriem grūti atbildēt nemelojot.
par vīrieti savā dzīvē
Esmu no tām sievietēm, kas uzskata, ka vīrietis un sieviete ir divas pilnīgi atšķirīgas planētas. Viņi nekad viens otru nesapratīs. Tie harmoniskie pāri ir tikai filmās un romānos. Dzīvē neesmu to izjutusi. Katram cilvēkam ir jāpajautā sev, cik daudz es cienu un mīlu sevi un cik savu “otru pusi”. Arī koki aug blakus, nevis ieaug viens otrā. Ja tas notiek, tad tā jau ir dabas kroplība. Pretpoli, to pievilkšanās un atgrūšanās spēks – tur jau ir tā burvība. Man vīrieši vairāk interesē kā cilvēki. Ar viņu atšķirīgo domāšanas veidu. Ar to, ka blakus īstam vīrietim sieviete var būt vāja.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Edīte Siļķēna.
Dzimšanas laiks: 1965.gada 20.novembris.
Izglītība: augstākā, 1993.gadā Mūzikas akadēmijā pabeigtas studijas teātra režisora specialitātē.
Nodarbošanās: Gulbenes Tautas teātra režisore kopš 1992.gada.
Ģimene: ir bērni Rihards (12) un Undīne (8), mīļotais vīrietis Aivars (31) pārsvarā prombūtnē, jo ir jūrnieks.
