Kad redzam makšķerējam vīriešus, tā šķiet pierasta lieta, taču sieviete ar makšķeri rokās, turklāt ar labu lomu līdzās ir kaut kas neierasts.
Kad redzam makšķerējam vīriešus, tā šķiet pierasta lieta, taču sieviete ar makšķeri rokās, turklāt ar labu lomu līdzās ir kaut kas neierasts.
Jāteic, ka es nespētu uzlikt tārpu uz āķa, bet gulbenietei Sarmītei Zvirgzdiņai tas nesagādā nekādas problēmas. Viņa arī nebaidās doties uz pirmā ledus un gaidīt pieķeramies zivi vairāk nekā mīnus 20 grādu aukstumā.
Ar makšķerēšanu Sarmīte ir “uz tu” jau apmēram 20 gadus. “Mani ar to saslimdināja bijušais vīrs. Ziemā viņš mani aizvilka uz Pinteļa ezeru. Bridām pa sniegu, kas sniedzās līdz ceļgaliem. Toreiz es biju kā ieroču nesējs. Man pašai nebija it nekā, vīrs tikai iedeva makšķeri,” stāsta Sarmīte, taču pamazām viņai šī nodarbošanās iepatikusies. Pēc tam viņa sāka makšķerēt arī vasarā, taču zemledus makšķerēšana viņai joprojām labāk iet pie sirds. Tagad Sarmīte makšķerēt dodas katru sestdienu un svētdienu.
Viņa atzīst, ka uz ezeru dzen azarts, ne jau alkas pēc ntajiem zivju kilogramiem. “Zivis parasti izdalu citiem, sev atstāju tikai dažas. Makšķerēšana man ir vislabākā atpūta, tādēļ tā arī ir tik mīļa,” norāda sieviete.
Gadu gaitā Sarmīte ir samācījusies daudz un dažādas gudrības, ir iegādāts arī viss nepieciešamais aprīkojums zvejai. “Esmu gandrīz visu apguvusi pati. Vīram nepatika man neko stāstīt, tik vien bija, cik noskatījos un pati mēģināju. Savukārt tagad pat vīriešus reizēm pārspēju. Esmu jau arī iemantojusi cieņu vīriešu acīs,” lepojas Sarmīte.
Viņa arī brauc uz Peipusu kopā ar vīriem. “Vislielākais izbrīns ir turienes vīriem, jo tur tiešām sieviete uz ezera ir retums. Arī mūsu vīri parasti domā – sieviete, tātad čīkstēs un pīkstēs, bet es vienmēr turos līdzi. Taču tik liela riskētāja kā vīrieši es neesmu. Ielūzt pēdējā ledū man nav gadījies,” stāsta makšķerniece, kas šogad uz pirmā ledus gan jau paspējusi pasēdēt.
Ar dižiem lomiem Sarmīte nelepojas. Lielākā līdaka viņai bijusi apmēram 2 kilogramus smaga. “Zaudējumu naudas izteiksmē, braucot zvejot, ir vairāk nekā ieguvumu. Zivi taču var nopirkt arī veikalā, bet man patīk tas process,” atzīst Sarmīte. Viņa katru gadu pērk makšķernieka gadagrāmatu, lasa arī žurnālu “Copes Lietas”, makšķernieku kalendāram gan netic. Jautāta, kur sapņo zvejot, Sarmīte saka, ka varētu aizbraukt kaut kur tālu prom, kur ir lielas zivis, piemēram, uz Astrahaņu. Vēl viņa gribētu doties zvejā arī uz Daugavu. Braucot pie savas mammas, viņa ikreiz noskatās, kā makšķernieki tur ķer zivis, bet pašai līdz šim tur nav iznācis zvejot.
